Iznākot grāmatai "
Silva rerum" (Lietuvā: Baltos Lankos, 2008, Latvijā:
Zvaigzne ABC, 2011), uz sarunu aicinājām autori
Kristinu Sabaļauskaiti , lietuviešu
mākslas vēsturnieci un rakstnieci. Grāmata guvusi plašus panākumus
Lietuvā, un Daces Meieres tulkojumā noteikti aizraus lasītājus arī
Latvijā. Sarunā pieminēta gan pirmā grāmata, kas seko
Dižkunigaitijas bajāru Norvaišu ģimenes gaitām un aptver laiku no
1659. līdz 1667. gadam, gan šogad Lietuvā izdotais un jau
izpirktais romāna turpinājums "Silva rerum II", kurā attēlots
Lielais mēris (1707 - 1710), Lielais Ziemeļu karš un to ielenkumā
notiekošās karavīru, mūku, augstmaņu un dažādu citu aizrautīgu
cilvēku dzīves.
Ar Kristinu Sabaļauskaiti, "Silva rerum" autori, sarunājas
Ingmāra Balode .
Ingmāra Balode : Ar jūsu
grāmatu mani iepazīstināja tulkotāja Dace Meiere, mirkli pirms
romāns „Silva rerum” bija nonācis pie Latvijas lasītājiem. Vai jūs
varētu pastāstīt, kas pamudināja līdzās citiem jūsu pienākumiem
uzsākt vēl arī darbu ar vēsturisku romānu?
Kristina Sabaļauskaite : Jā, es būtu varējusi doties
visdažādākajos virzienos, esmu pavisam eklektiska persona, taču
pirmkārt esmu mākslas vēsturniece. Studiju laikos, sākot ar
bakalaura darbu, es koncentrējos uz baroka laika mākslu. Savu tiesu
laika nostrādāju arhīvos – galvenokārt Lietuvā un Polijā: Varšavā
Gdaņskā un citviet. Dienu no dienas, rokām pārcilājot vecās
vēstules un memuārus un atrodot neiedomājamas un īpatnas nianses,
ir burtiski jūtams, kā stāsti sūcas no dažkārt pavisam sausiem un
pieticīgiem vārdiem – piemēram, kāda testamenta. Katrs sīkums par
kaut ko vēsta; tādā testamentā var redzēt, kurš atstāts ārpus
mantojuma, kurš saņēmis lielāko daļu, un iemeslus cilvēku lēmumiem
var savā galvā radīt pats. Šāda veida meta-memuāri palaikam arī
atklāj gluži liriskus pagriezienus un cilvēku vājības. Nemaz
nerunājot par jokainiem ieradumiem, savādām ļaužu tieksmēm un
vēlmēm, klostera dzīves tikumiem. To visu lasot, es, protams, arī
aizrāvos un sāku veidot piezīmes. „Tas taču ir ideāls materiāls
romānam!” es prātoju, būdama kāra lasītāja. „Nez, kāpēc neviens
tādu neuzraksta?” Es pabeidzu savu disertāciju, pārvācos uz
Londonu, man bija viens no labākajiem darbiem pasaulē – esmu
ārzemju korespondente lielā laikrakstā Rietumu pasaules
galvaspilsētā. Tātad es nepavisam nevarēju sūdzēties, bet kādā
brīdī, iespējams, pusmūža krīzes iespaidā (smejas), sāku sev
jautāt, ko es patiešām gribu darīt, un vai nav kādi sapņi, ko esmu
atlikusi malā nepiepildītus. Man ir draugs, japānis, dzīvokļa
biedrs no Varšavas. Viņš ir matemātiķis, un mums ir tā retā,
patiesā telepātiskā saite – gandrīz vai jāteic: kā no Murakami
romāniem –, un kādu dienu viņš atsūtīja man tā paša autora „The
Wind-Up Bird Chronicle”, es to atvēru un nodomāju – laiks pienācis,
man ir jāraksta grāmata. Tad es vienkārši ķēros pie darba, un – te
nu mēs esam.
I.B.: Manuprāt, daudziem tieši pēdējais jūsu minētais –
darbs – ir visgrūtākā daļa, kas neļauj tikt līdz grāmatai. Kā jūs
izbrīvējāt tam vietu un laiku?
K.S.: Nevaru īsti aptvert patieso rakstīšanas laiku: kādam tas var
likties neticami ātrs, kādam smieklīgi lēns, bet pati romāna
radīšana prasīja kādus divus gadus. Es to reizēm mēdzu salīdzināt
ar izsmalcinātas maltītes pagatavošanu – pati gatavošana tik daudz
laika neprasa, bet, zināms, ir jāprot atrast vislabākie produkti,
atbilstošas garšvielas, jāizaudzē pašam savi dārzeņi, un jāzina,
kur dabūt labāko jēru. Pēc visa šī ietilpīgā procesa pati
gatavošana ir tīkami ātra.
I.B.: Vai izmantojāt arī padomdevēju palīdzību, skarot 17.
gadsimtu tik dažādos aspektos?
K.S.: Man ir visai labas iemaņas darbā ar arhīviem; pirmo grāmatu
rakstot, man nebija nekādu padomdevēju. Es varēju viegli
orientēties arī it kā nepazīstamā laukā: materiālos par Viļņas
universitāti, par retoriku, par likuma vēsturi, un to visu saliku
kopā, darbojoties ar arhīvos pieejamo. Otrās grāmatas tapšanas
laikā man dažkārt palīdzēja Ramūns Kondrats (Ramūnas Kondratas),
ievērojams medicīnas vēsturnieks, kurš man norādīja uz dažām
lietām, par ko esmu viņam milzīgi pateicīga; lai precizētu ziņas
par Lielo mēri, devos uz Musée d’histoire de la médecine Parīzē,
apmeklēju Wellcome Collection Londonā un Lietuvas Nacionālo muzeju,
kurā aizvien glabājas dažādi mēra laika artefakti.
I.B.: Mani uzrunāja pietuvinātie emocionālie portreti..
Vai, tos veidojot, pati pilnībā paļaujaties uz to, ka jūsu varoņi
jūtas un rīkojas tieši tā, kā attiecīgos apstākļos cilvēki tajā
laikā būtu jutušies un rīkojušies?
K.S.: Manuprāt, tā ir liela problēma ikvienam rakstniekam – cik
viņa izdomātais varētu būt autentisks. Protams, es nepasludinu, ka
mans romāns ir „baroka romāns”. Tas ir romāns par baroka laiku. Es
domāju, ka nav tāda spēka vai ģēnija, kas spētu ietiekties 17.
gadsimtā; neko darīt, mēs esam 21. gadsimta cilvēki un ne par ko
nevaram būt 100% droši, atskatoties uz baroka laika cilvēkiem.
Rakstot es centos attēlot tipiskas relācijas un rīcību caur ļoti
konkrētām detaļām – piemēram, runājot par konventu vai par
klosteriem, visas attiecības bija ļoti raksturīgas tam laikam un
viegli iedomājamas: jauno meiteņu probācijas laika notikumi, sīkie
grēki klosterī un dumpošanās pret vecākajām māsām – tas viss ir
atstājis tiešas liecības rakstītajos avotos.
Toties mēs varbūt nevarētu iedomāties, ka baroka laika Polijā un
Lietuvā ir tik maz saglabājušos mīlestības vēstuļu, tās tikpat kā
nav iegūstamas arhīvos. Cilvēki bija ļoti ieturēti vārdos, ļoti
katoļticīgi, un rakstīt par jūtām – tā būtu sliktas gaumes pazīme.
Pirmās mīlas vēstules nāca nedaudz vēlāk: ar Polijas karali un
Lietuvas lielkņazu Janu Sobeski un karalieni Mariju Kazimieru.
Augstmaņu pāra sarakstē sastopami mīļvārdiņi, jutekliski apzīmējumi
un mājieni – būtībā tā jau ir erotiskā literatūra. Mums Lietuvā nav
šādu epistolāro paraugu, toties, lasot biogrāfijas, acīmredzami
atklājas tas, cik kaislīgi ir bijuši tā laika cilvēki. Varbūt viņi
uzrunāja savu sievu ar vārdiem „Mans dārgais draugs”, bet baznīcu,
konventu un bagātu ļaužu namu grāmatās atklājas tik trauksmaini
viņu likteņu pavērsieni, ka atliek vien pierakstīt kādu no šiem
sižetiem.
I.B.: Nonākot, piemēram, Polijas pilīs, lūkojoties uz
visiem tiem gobelēniem, kumodēm, podiņu krāsnīm, un neskaitāmām
vāzēm, ir gribējies jautāt – ja gadītos tikt ieslēgtam kādā no
autentiskajiem interjeriem – vai tas būtu muižā vai trūcīgā namā,
un saskarties tikai ar lietām, vai būtu iespējams veidot
stāstu par tur dzīvojušajiem? Cik daudz stāsta pašas
lietas?
K.S.: Man ir milzīga vizuāla „skiču grāmata”, kur ir visdažādākie
vizuālie materiāli; es cenšos būt precīza, aprakstot interjerus,
tērpus, un mākslas vēstures zināšanas man ļauj precīzi noteikt
kādas lietas rašanās laiku, vietu, redzēt kopsakarības arī lietām.
Tas, kas palicis no 17. gadsimta, taču ir tikai lietas vai rakstu
liecības. Tas arī ietverts grāmatas nosaukumā: silva rerum ir
raksti, mājas grāmata, kur pierakstīts viss, kas tobrīd šķitis
atzīmēšanas vērts – no bērnu dzimšanas līdz īpašām zāļu receptēm
vai politiskiem manevriem; otrkārt – lietu mežs. Lietu taustāmība
un faktūra ir mani iedvesmojusi. Pašas grāmatas arī ir pieejamas
arhīvos, to trauslums un monumentalitāte ir saviļņojoša. Tajās
atklājas visa veida eksistenciālie jautājumi.
I.B.: Vai Eiropā tolaik aktuālā nepieciešamība – Arkādijas
veidošana lauku un pilsētu ainavās – jūsuprāt bija galvenokārt
sekošana modei, vai cilvēkiem tiešām vajadzēja šo drošības
zonu?
K.S.: Pilnīgi noteikti – katram tā laika muižniekam bija vēlēšanās
savu Arkādiju izveidot, tas bija visu lauku augstmaņu „sapnis par
bēgšanu”. Protams, tiem bija katram pa kādai pilsētas rezidencei,
kādai vietai mazpilsētā, kur var apmesties, bet muižas kā centri
tomēr bija visstiprākās ekonomiskās vienības, kas tika darbinātas,
lai uzturētu visu to nepieciešamību pēc smalkām lietām.
I.B.: Vai no Milkantu nama, kas pieder grāmatas varoņiem,
Norvaišu dzimtai, kaut kas ir palicis pāri?
K.S.: Milkantu muiža Žemaitijā nav saglabājusies; iespējams, ja
sāktu rakt, atrastu vismaz ēku pamatus. Tur ir ļoti skaists ezers
un mazmazītiņš ciematiņš ar deviņiem iedzīvotājiem; kad biju tur
aizbraukusi, neviena nebija mājās, tā nu atlika pajokot, ka varbūt
visi aizbraukuši uz Angliju. Arī Norvaišu ģimene muižu vēlāk
pametusi un devusies uz citiem īpašumiem un zemēm. Man šīs vietas
šķiet tādas lost topos...
I.B.: Kas baroka laikmetā vai priekšstatos par to ir tāds,
kā dēļ mūsdienu cilvēks tik labprāt tiecas iejusties tā laika
norisēs? To, ka lasītājiem nav nekas pret identificēšanos,
apliecina arī pieci grāmatas izdevumi Lietuvā.
K.S.: Šis jau nav pirmais periods, kad cilvēki meklē sev piemērus
pagātnē; tāpat kā baroks ietiecās antīkajā pasaulē, tā mēs,
iespējams, pašlaik atskatāmies uz baroku. Manuprāt, baroka laiks
tiešā veidā sasaucas ar mūsu laiku. Kad biju iesniegusi
publicēšanai savu pirmo grāmatu, runāju ar kādu savu paziņu, filmu
režisoru Solu Dibu (Saul Dibb) kurš veidoja filmu „The Duchess”
(Hercogiene). Vaicāju viņam – kāpēc baroks, tā pēkšņi, pēc
Brikstonas, bandām un asi sociāliem sižetiem. Viņš teica to pašu –
šķiet, ka šobrīd tas ir vajadzīgs, tas spēj mums kaut ko pastāstīt
par pašiem – no cilvēku emocijām līdz politiskām kustībām. Ir tik
daudz paralēļu. Tik tiešām, paskatoties plašākā salīdzinājumā: mēs
dzīvojam ļoti intensīvi, gandrīz tāpat kā baroka laika cilvēki;
mums kopīgs ir arī konsumerisms, tieksme pēc izsmalcinātām
bagātībām, jutekliskuma un jaunības kults.. Un pat ģeopolitiskā
ziņā – tolaik arī bija šī vienotā Eiropa ar kopēju draudu no
ārienes, no islāma pasaules. Arī nedrošība spēlē savu lomu,
izpaužoties arī bailēs no slimībām, epidēmijām. Kad sāku to daļu,
kurā vēstīts par mēra laiku, pasaulē izplatījās putnu gripa.
I.B.: Vai, veidojot stāstu varoņus, pierakstot tiem dažādas
kontrastainas idejas, jūs dalāties arī savās šaubās,
pretrunās?
K.S.: Nē, es nerakstu par sevi, es vienkārši aprakstu stāstījuma
personas. Es neesmu radījusi nevienu varoni, kam vajadzētu nest
manas problēmas.
I.B.: Kā tā laika reliģiozitāte Lietuvā atšķiras no pašlaik
valdošās?
K.S.: Jā, daudzi manas paaudzes cilvēki tagad patiesi un aizrautīgi
pievēršas reliģijai.
I.B.: Bet ir taču arī tik daudz virspusēju reliģiozitātes
izpausmju. Lietuvā, protams, varbūt mazāk redzamā mērā, nekā
Polijā, bet tomēr.. Vai šāda tiekšanās pēc baznīcas klātbūtnes un
rituāla šķiet garīgi auglīga?
K.S.: Protams, ka ne vienmēr.. Bet arī 17. gadsimta Lietuvas un
Polijas homo religiosus, cilvēks, kura ikdienā reliģija bija caur
un cauri klātesoša, uzdeva tos pašus jautājumus. Ja ieskatāmies
tiesu lietās vai citās liecībās – ir bijis tik daudz arī reģistrētu
lietu par zaimošanu, par neticību. Tā laika augstmaņi, savukārt,
bija vienlaikus kristīgi un ļoti lepni, un bieži vien redzams, ka
tie jutās pārāki par baznīcas tēviem, par priesteriem – tie
risināja arī savu nepastarpināto dialogu ar Dievu. „Es ticu Dievam,
bet neticu baznīcai,” arī tolaik tas bija sastopams
viedoklis.
Savukārt, kā arī parādu romānā: ja sievietei bija izteiktas
intelektuālas ambīcijas, viņas ceļš visbiežāk veda uz klosteri;
otra iespēja bija kļūt par „savantku” (vārds lietots kā poļu
valodā: sawantka, izglītota, erudīta sieviete - red.);
mākslinieciskajās aprindās izglītotu sieviešu bija vairāk, nekā mēs
iedomājamies. Apzināties dažādos intelektuālos strāvojumus un
svārstības – tas ir vēl viens veids, kā apiet vienkāršoto vēsturi.
Savukārt, ja runājam par Viļņas universitāti, jāpiezīmē, ka tās
ziedu laiki sniedzas līdz mēra laikam 17. gadsimta beigās; pēc tā
virsroku gūst radikālisms, reliģisks fanātisms, un daudzas, īpaši,
dabaszinātnes, līdz ar to ir lemtas pagrimšanai. Šī absolūtā
bezcerība un traģēdija veicināja galēju vainas apziņu, grēku
nožēlu, māņticību un izmisumu, tā vietā, lai atjaunotu
zinātni.
I.B.: Vai Lietuvas lasītāji šobrīd nemeklē nacionālo tēmu
aiz poļu-lietuviešu muižnieku, baznīcas un varas
attiecībām?
K.S.: Tā, protams, ir ļoti daudzslāņaina problēma. Mana grāmata
citstarp skaidri parāda to, ko dažiem gribas aizmirst – proti, ka
tolaik neviens nesprieda par nacionālo identitāti un arī nerunāja
lietuviski, un valoda tika saistīta ar pilsonību, nevis ar
etniskumu. Tika runāts dažādos dialektos, un nav skaidrs, kurā
valodā kurobrīd runāja zemnieki, taču pieraksti veikti tikai un
vienīgi poļu valodā. Pāreja starp valodām un to slāņiem bija viens
no iemesliem, kādēļ grāmatā atteicos no dialogu lietošanas.
Aizvien ir jālabo arī padomju laikā nostiprinātais priekšstats par
šo laika posmu kā nebeidzamu bēru virkni. Baroka perioda izpēte
bija pamesta novārtā un atstāsti reducēti uz nabaga zemnieku-vergu
izdzenāšanu muižu labā. Taču tie muižnieki cēla arī baznīcas,
sekoja dažādiem tā laika Eiropas kultūras paradumiem – to
nevajadzētu aizmirst, aplūkojot lokālos notikumus.
I.B.: „Silva rerum” lasītāju uz labu laiku ieved Viļņā, arī
šobrīd vēl atrodamos nostūros un vietās. Vai kopš grāmatas
sarakstīšanas uz Viļņu skatāties citādi?
K.S.: Es sacītu otrādi: es uzrakstīju šo grāmatu, jo redzēju Viļņu
citādi. Mana ģimene paaudžu paaudzēs dzīvojusi Viļņā – tā ir ļoti
reta situācija, ņemot vērā visus karus un kataklizmas. Ar stāstiem
par Viļņu esmu augusi un audzināta; piemēram, ja bērnībā noskaitos
un sadumpojos, mana vecāmāte mēdza teikt: nu, nu, neglūni uz mani
kā tāds bazilisks! Man tas ir pat pašsaprotami – dzīvot šo pagātnes
radību vidū.
Ja skatos, kā šobrīd Viļņu pozicionē starptautiski – ar zaļumu, ar
parkiem, atvērtību, ar visu šo „draudzīgo” un „tīro” ārieni; man
tas šķiet pat traģiski. Manuprāt, Viļņa ir mūžīga zaudējuma
pilsēta. Tā ir ļoti dziļas vientulības pilsēta. Es teiktu, ka Viļņā
ir pārlieku daudz neuzticības un pārāk maz mīlestības. Kā jau varat
iedomāties – arī Viļņā tu pazīsti visus un katru, un visi ir sveši
cits citam...
Tā ir kontrastaina baroka pilsēta bez baroka struktūras. Lai
ielūkotos Viļņā, es ieteiktu mana drauga Laimoņa Brieža (Laimonas
Briedis) grāmatu „Vilnius: City of Strangers”, kurā viņš apkopojis
skatījumus svešinieku acīm – vai tie būtu Napoleona karavīri,
Dostojevskis, ekspresionists Alfrēds Deblins (Alfred Döblin), vai
Brodskis, vai daudzi, daudzi citi. Atklājas, cik ārkārtīgi bieži
runāts par Viļņā piedzīvotiem personības lūzumiem. Kaut vai
Dostojevskis – nonācis Viļņā, viņš pārdzīvoja histērijas lēkmi,
iebarikādējās viesnīcā, jo viņam piepeši uznāca paniskas bailes no
ebrejiem. Ebreji ir neatņemama Viļņas vēstures daļa.
I.B.: Kā jums šķiet, vai īsteni multikulturāla vide
Baltijas valstu galvaspilsētās – tādās, kādas tās ir tagad – ir
iespējama?
K.S.: Manuprāt, vēsture pierāda, ka multikulturālisms vislabākajās
izpausmēs šajās pilsētās ir iespējams. Ar vienlīdzīgām tiesībām –
vai īpašām privilēģijām, kādas Viļņā savulaik tika dotas ebrejiem,
– un bez tām mūžīgajām bailēm no svešā. Vislielākais ienaidnieks
taču ir pašas bailes, nevis svešais. Lai saprastu tos abus,
nepietiek ne ar kārtīgu grāmatu, ne disertāciju.
Ingmāra Balode, www.satori.lv , 23.03.11.
