Piedāvājam izlasīt interviju ar romāna " Silva rerum" autori, lietuviešu rakstnieci Kristinu Sabaļauskaiti .
Kā Jūs sacītu saviem lasītājiem Latvijā – par ko ir Jūsu
romāns?
Es sacītu – izlasiet un uzzināsiet! (Smejas.)
Kādi apsvērumi noteica romāna nosaukuma Silva rerum – “lietu mežs”
(respektīvi, dzimtas hronika) izvēli?
Jā, silva rerum ir ar roku rakstīta ģimenes hronika, ko nodod no
paaudzes paaudzē – šādas hronikas ir ļoti raksturīgas 16. – 18.
gadsimta Polijai un Lietuvai. Ģimenes pierakstīja visu, kas tām
šķita svarīgi – atzīmes par finansu stāvokli, bērnu dzimšanu,
fragmentus no testamentiem, tostus, dzeju, kāzu un bēru runas, pat
receptes un anekdotes. Rezultātā tapa fascinējošs dažādu tekstu
“popūrijs”, kam, lasot šīs silvae, ir ārkārtīgi interesanti sekot
līdzi, jo šie teksti tik daudz pavēsta par to, ko tālaika cilvēki
uzskatīja par pierakstīšanas vērtu: tas ir vērtīgs ieskats
ierobežojoša laikmeta privātajā dzīvē. Tā kā biju iecerējusi
rakstīt savu romānu kā ģimenes sāgu un vēlējos iepazīstināt
lasītāju arī ar septiņpadsmitā gadsimta atmosfēru un materiālo
pasauli – lietu, objektu pasauli, – šķita tikai dabiski piešķirt
romānam nosaukumu Silva rerum. Grāmatā svarīgu lomu spēlē tieši
lietas – piemēram, grāmatas, dārglietas, ģimenes relikvijas, kas ir
tikušas nodotas no paaudzes paaudzē un šādā veidā “uzlādētas” ar
atmiņām un kaislībām. Turklāt iespējams, ka grāmata vēsta arī par
rakstīšanu, par pašdokumentāciju...
Kas Jūs pamudināja rakstīt romānu par Lietuvu 17. gadsimtā?
Interese par vēsturi, Viļņas vecpilsētā valdošās noskaņas, leģendas
par Viļņas bazilisku vai kāds cits motīvs?
Studējot mākslas vēsturi un vēlāk veicot izpēti savai doktora
disertācijai par baroka laikmeta glezniecību, es vēstures arhīvos
izpētīju simtiem vēstuļu, testamentu,dienasgrāmatu. Mani pārsteidza
kaislību intensitāte, kas strāvoja no šiem dzīvessstāstiem un
sadzīves drāmām, – kaislības, ko reizēm atklāja šķietams sīkums –
rinda testamentā, vēstules postskripts... Es vienmēr domāju, ka šie
atklājumi būtu lielisks materiāls romānam. Un vēlāk es sapratu, ka
šo romānu laikam būs jāsaraksta man pašai....
Jūsu daiļrades metode raisa asociācijas ar daudziem
pasaulslaveniem maģiskā reālisma stila darbiem. Vai Jūs pati
uzskatāt, ka Silva Rerum sarakstīts maģiskā reālisma
stilā?
Man nav ne jausmas – tas lai paliek literatūrkritiķu ziņā. Es
necentos rakstīt kādā īpašā stilā; romāna valoda – gari, krāšņi
teikumi – šķita piemērots veids, kā atspoguļot barokālo noskaņu,
turklāt es vēlējos, lai romāna teksts skanētu kā ģimenes hronika,
kas mutvārdos nodota no paaudzes paaudzē. Tāpēc es atteicos no
dialogiem. Romāna stilu daļēji iedvesmoja Viļņas Sv. Pētera un Sv.
Pāvila baznīca, kas ir tipiska baroka laikmeta celtne, rotāta ar
neskaitāmām balta ģipša skulptūrām. Taču šai celtnē trūkst vienas
komponentes – krāsas. Šis kontrasts starp pārpilnību un askētismu,
šis apzināti ievērotais radošais ierobežojums man šķita ļoti
nozīmīgs. Tāpēc tā nav nejaušība, ka abu manu romānu vākus
lietuviešu izdevumā rotā fotogrāfijas no Sv. Pētera un Sv. Pāvila
baznīcas interjera.
Jūsu romānā ir ļoti daudz senvārdu, precīzas 17.
gadsimta dzīves detaļas, vēsturiskie notikumi. Kā Jūs
vācāt materiālus par 17. gadsimta ikdienu? Kas Jūs
pārsteidza un saviļņoja faktos, ko Jūs atklājāt par šo
laikmetu?
Es strādāju ar daudziem un dažādiem avotiem – mākslas darbiem,
literāriem darbiem, vēstures arhīviem, – un pats saviļņojošākais,
ko atklāju šais materiālos, ir šī laikmeta neskaitāmās pretrunas un
dažādie cilvēka dzīves aspekti. Piemēram, literārie darbi atklāj
17. gadsimta cilvēku kā izteikti dievbijīgu personu, īstu homo
religiosus, ja papētām tiesvedības dokumentus – mūs pārsteigs, cik
daudz bijis ķecerības un baznīcu apzagšanas gadījumu. Tāpēc,
patiesība, domājams, ir kaut kur pa vidu – un rakstot es centos to
atcerēties.
Lasot romānu, rodas iespaids, ka esat dzīvojusi 17.
gadsimtā – ikdienas dzīves detaļas un vide parādīta
kinomatogrāfiskā precizitātē. Cik ilgi Jūs vācāt materiālus par
Dižkunigaitijas kultūru?
Baroks bija galvenā manu studiju tēma jau kopš 1994. gada. Gan mans
bakalaura un maģistra darbs, gan doktora disertācija bija
veltīti kādam baroka aspektam, tāpēc laikam esmu pieradusi domās
dzīvot šai laikmetā. Un turklāt jāatceras, ka esmu dzimusi barokālā
pilsētā... (Smejas.)
Vai Silva rerum ir priekšteči lietuviešu literatūrā? Vai
vēsturiskā romāna žanrs Lietuvā ir populārs?
Pirmā lietuviešu vēsturisko romānu autore Sofija Tīzenhauzena de
Šuasela-Gafjēra (interesanta personība; dāma, kuru
savulaik aplidoja Krievijas cars Aleksandrs I) savus vēsturiskos
romānus rakstīja poliski. Šie romāni tapa 19. gadsimta sākumā,
tāpēc domāju, ka varu apgalvot – vēsturiskā romāna žanrs Lietuvā
vairāk vai mazāk attīstījās laikā, kad savus romānus rakstīja sers
Valters Skots. Tomēr pēdējo desmit, divdesmit gadu laikā šai jomā
valdījis relatīvs klusums; autori vairāk uzmanības veltīja nesenās,
pēckara vēstures apcerēšanai – tāpēc, kad sāku sarunas ar
izdevējiem, viņi bija pārsteigti un nemitējās jautāt: „Bet kāpēc,
kāpēc tieši vēsturisks romāns?” Es biju diezgan pazīstama
žurnāliste un preses publikāciju autore, tāpēc visi no manis
gaidīja kaut ko mūsdienīgu, asprātīgu un skarbu, nevis “putekļaino”
vēsturisko žanru. Kad viņi izlasīja romānu, tad metās cits citu
pārsolīt... Silva rerum parādīšanās tika nosaukta par “vēsturiskā
romāna atdzimšanu Lietuvā”, un patiesībā es ļoti ceru, ka manai
grāmatai sekos vēl citi vēsturiskie romāni – mums taču ir tik
bagātīga, dramatiska vēsture, kurā var atrast daudzus labus
sižetus. Tomēr man jābrīdina potenciālie autori –
vēsturiskā romāna rakstīšana prasa ļoti daudz pūļu. Visiem
faktiem jābūt precīziem, un rakstniekam vienmēr, vienmēr jāpatur
atmiņā ne tikai lietas, kas aprakstītajā laikmetā pastāvēja, bet
galvenokārt tās, kuru vēl nebija. Nevar rakstīt, ka 17. gadsimta
varonis “aizšķīla sērkociņu un aizdedzināja sveci”. Vai arī, kā es
nesen dzirdēju kādā literārajā lasījumā, ka divi ļoti nabadzīgi 18.
gadsimta vidus varoņi “ sēdēja noplukušā istabelē un dzēra tēju” –
apžēlojieties, tēja 18. gadsimtā bija greznības kalngals, tā bija
dārgāka par zeltu... neviens, kurš dzīvoja noplukušā istabelē,
nebūtu varējis to atļauties!
Jūsu romāns Silva rerum ir saņēmis Jurgas Ivanauskaites
prēmiju (2009) un ieguvis 2009. Gada grāmatas titulu. Ko Jums
nozīmē šie apbalvojumi?
Tie abi man nozīmē ļoti daudz. Jurgas Ivanauskaite bija lietuviešu
kulta rakstniece, kura nomira no vēža 2007. gadā; mana paaudze ir
uzaugusi, lasot viņas īsstāstus un romānus. Viņa bija ģeniāla
dialogu meistare un fascinējoša personība – aizstāvēja gara
brīvību, apceļoja Tibetu... Lasītāji viņu dievināja, bet Lietuvas
literārās aprindas zināmā mērā nievāja kā “populāro rakstnieci”.
Tomēr viņas grāmatas vēl joprojām ir visvairāk pārdotās un
visbiežāk tulkotās mūsdienu Lietuvas literatūrā. Jurgas
Ivanauskaites darbi Lietuvas literatūrā bija revolucionāri,
tāpēc viņas vārdā nosaukto balvu piešķir par “godīgu, drosmīgu un
liberālu izpausmi literatūrā” – šīs vērtības arī man ir ļoti
svarīgas. Savukārt Gada grāmatas izvēle sākotnēji bija projekts,
kam bija jāveicina lasīšana un literatūras pārzināšana Lietuvā;
šobrīd tas ir fascinējošs ikgadējs pasākums, kurā ar savām balsīm
piedalās vairāk nekā desmittūkstoš lasītāju, un viņu augstais
vērtējums man ir ļoti dārgs. Turklāt kā žurnāliste es neesmu īpaši
populāra valsts institūcijās, tāpēc, iespējams, šīs divas tā arī
paliks manas vienīgās balvas! (Smejas.)
Jūsu romāns Silva rerum apliecina Jūsu mīlestību pret pilsētu
Viļņa un lielisku Viļņas atmosfēras izpratni. Vai Jūs
prognozējat, ka ar savu grāmatu arī ārvalstu lasītājos
rosināsiet interesi par Lietuvas galvaspilsētu?
Esmu apceļojusi Eiropu un ilgāku laiku dzīvojusi vairākās
lielpilsētās, un varu apstiprināt, ka Viļņa ir absolūti unikāla
pilsēta ar izteiktu raksturu, intensīvu atmosfēru, dramatisku
vēsturi, kas, ja to pareizi atspoguļotu, varētu piesaistīt tūristus
no visas pasaules tāpat kā Prāga, Venēcija vai Parīze. Te ir kāds
āķis – Viļņa ir pilsēta, kura ir jāpieradina, jo tā savus
noslēpumus svešiniekam uzreiz neatklās. Ja mana grāmata palīdzēs
pievērst uzmanību manai pilsētai, es būšu ļoti laimīga.
Vai grāmatas varoņiem ir prototipi – vēsturiskas personas
vai varbūt mūsdienu cilvēki? Pastāstiet, lūdzu, par
viņiem.
Es negribētu daudz stāstīt par savu rakstīšanas “laboratoriju”, bet
– jā, romānā ir daudz vēsturisku personību – Radzivili, Sapiegu
ģimene, klostera abatese Konstancija Sokolinska, Jans Delamarss,
profesors Zigmunts Ļauksmins; arī Norvaišu ģimene no Milkantiem
(tos gan sauca par Milkondu Norvaišiem) ir patiesībā
dzīvojusi.
Grāmatas darbība norit ne tikai Viļņā, bet arī Žemaitijā. Kāpēc Jūs
izvēlējāties rakstīt par šo Lietuvas reģionu?
Norvaišu ģimene bija cēlusies no Milkatiem Žemaitijā – nelielas
muižas nekurienes vidū, starp neskartiem mežiem un brīnumskaistiem
ezeriem. Šī muiža vairs nepastāv, bet, ja ticam statistiskai, šai
vietā pašlaik ir mazītiņš ciemats, kurā dzīvo kādi deviņi cilvēki.
Tātad Milkanti ir zaudētās pagātnes simbols. Žemaitijas kunigaitija
bija pēdējais reģions Lietuvā, kas no pagānisma pārgāja kristīgajā
ticībā, taču uzreiz pēc kristīšanās šajā apvidū izveidojās daudz
svarīgu reliģijas un kultūras centru. Es uzskatu, ka Žemaitijā
joprojām pastāv savdabīgs katoļticības un seno pagānisko ticējumu
kokteilis; nav nejaušība, ka šī novada ģerbonī attēlots lācis ar
kaklasiksnu – it kā pieradināts, bet tomēr bīstams, spēcīgs un
neparedzams. Par šādu kombināciju ir prieks rakstīt...
Kura romāna epizode Jums pašai patīk
vislabāk?
Orģiju un uzdzīves ainas! Nē, nē, es jokoju! Ja nopietni – man ir
savas iemīļotākās epizodes, bet es domāju, ka nebūtu godīgi
uzspiest manu gaumi lasītājiem. Kaut gan man patīk dažādas komiskas
situācijas un gadījumi, dzīves lieliskā ironija – skūpsti, kas tiek
slepus zagti caur sarūsējušiem dzelzs vārtiem, kuri tik tikko turas
eņģēs, radikulīta lēkme pēc kaislīgas mīlas nakts, muļķīga
pārteikšanās kļūda, neīstajam adresātam nogādātas vēstules...
Domāju, ka šādās situācijās ir daudz dzīves patiesības...
Ko Jūsu darbā simbolizē leģendārais Viļņas
bazilisks?
Tā ir brīnumskaista leģenda, spēcīgs arhetips, un savā romānā es šo
tēlu izmantoju kā metaforu, kuru, esmu droša, lasītāji paši
atšifrēs.
Kas notiks ar romāna galvenajiem varoņiem Uršuli
un Kazimieru grāmatā Silva rerum II? Vai Kaziemiram –
atbilstoši viņa vārdam, kas ir Lietuvas svētā aizbildņa vārds –
iecerēti nozīmīgi sasniegumi?
Silva rerum II vēsta par laikposmu no 1707. – 1710. gadam, Lielo
Ziemeļu karu, badu, mēri un Norvaišu ģimenes vēlāko
paaudzi. Tomēr lasītāji uzzinās arī, kas notiek ar pirmās grāmatas
varoņiem. Viss, ko pagaidām varu teikt – lasītājam
jāgatavojas negaidītiem pārsteigumiem...
Pastāstiet, lūdzu, kā top Jūsu darbi? Vai Jūs rakstāt katru
dienu noteiktu stundu skaitu? Vai arī paļaujaties uz iedvesmu un
iedvesmas brīžos rakstīšana kļūst par Jūsu
prioritāti?
19. gadsimta romantiskais priekšstats par rakstnieku kā vētrainu
jūtu nomocītu ģēniju, kurš paļaujas tikai uz dievišķo iedvesmu, man
ir pilnīgi svešs. Es gribētu strādāt saskaņā ar 17. gadsimta
principiem – piemēram, paskatieties uz Jana Vermēra gleznām, un jūs
redzēsiet gan spontanitātes dzirksti, gan rūpīgu darbu, gan
laikmetīgās optikas sasniegumus. Manā gadījumā, kad apsēžos pie
rakstāmgalda, romāns jau ir man galvā – jo esmu veikusi daudz
priekšdarbu, pārbaudījusi faktus, saskaņojusi darbības laikus, –
kaut gan šīs neuzrakstītais teksts vēl nav tik strikts, ka tajā
nepaliktu vietas brīvai iedvesmai. Tā kā ikdienā esmu ļoti
aizņemta, es rakstu, kad vien man atliek laiks – es varu rakstīt
lidmašīnā, vilcienā, Londonas krodziņā (tieši tur es rakstīju otro
romānu pēc tam, kad bija piedzimusi mana meita). Taču ir arī tādas
darba fāzes, kad es pilnīgi noslēdzos no pasaules un reizēm pat
aizbraucu uz nomaļu kalnu ciematu Šveices Alpos – tas vienmēr
stimulē iedvesmu. Taču lielākoties romāns vispirms top manā galvā
un, kā es jokoju, es jau zinu sava ceturtā romāna pirmo un pēdējo
teikumu. Un atcerieties, ka tas tikai pa daļai ir joks...
