Intervija ar romāna "Silva rerum" autori, lietuviešu rakstnieci Kristinu Sabaļauskaiti

Piedāvājam izlasīt interviju ar  romāna " Silva rerum" autori, lietuviešu rakstnieci Kristinu Sabaļauskaiti .

Kā Jūs sacītu saviem lasītājiem Latvijā – par ko ir Jūsu romāns?

Es sacītu – izlasiet un uzzināsiet! (Smejas.)

Kādi apsvērumi noteica romāna nosaukuma Silva rerum – “lietu mežs” (respektīvi, dzimtas hronika) izvēli?

Jā, silva rerum ir ar roku rakstīta ģimenes hronika, ko nodod no paaudzes paaudzē – šādas hronikas ir ļoti raksturīgas 16. – 18. gadsimta Polijai un Lietuvai. Ģimenes pierakstīja visu, kas tām šķita svarīgi – atzīmes par finansu stāvokli, bērnu dzimšanu, fragmentus no testamentiem, tostus, dzeju, kāzu un bēru runas, pat receptes un anekdotes. Rezultātā tapa fascinējošs dažādu tekstu “popūrijs”, kam, lasot šīs silvae, ir ārkārtīgi interesanti sekot līdzi, jo šie teksti tik daudz pavēsta par to, ko tālaika cilvēki uzskatīja par pierakstīšanas vērtu: tas ir vērtīgs ieskats ierobežojoša laikmeta privātajā dzīvē. Tā kā biju iecerējusi rakstīt savu romānu kā ģimenes sāgu un vēlējos iepazīstināt lasītāju arī ar septiņpadsmitā gadsimta atmosfēru un materiālo pasauli – lietu, objektu pasauli, – šķita tikai dabiski piešķirt romānam nosaukumu Silva rerum. Grāmatā svarīgu lomu spēlē tieši lietas – piemēram, grāmatas, dārglietas, ģimenes relikvijas, kas ir tikušas nodotas no paaudzes paaudzē un šādā veidā “uzlādētas” ar atmiņām un kaislībām. Turklāt iespējams, ka grāmata vēsta arī par rakstīšanu, par pašdokumentāciju...

Kas Jūs pamudināja rakstīt romānu par Lietuvu 17. gadsimtā? Interese par vēsturi, Viļņas vecpilsētā valdošās noskaņas, leģendas par Viļņas bazilisku vai kāds cits motīvs?

Studējot mākslas vēsturi un vēlāk veicot izpēti savai doktora disertācijai par baroka laikmeta glezniecību, es vēstures arhīvos izpētīju simtiem vēstuļu, testamentu,dienasgrāmatu. Mani pārsteidza kaislību intensitāte, kas strāvoja no šiem dzīvessstāstiem un sadzīves drāmām, – kaislības, ko reizēm atklāja šķietams sīkums – rinda testamentā, vēstules postskripts... Es vienmēr domāju, ka šie atklājumi būtu lielisks materiāls romānam. Un vēlāk es sapratu, ka šo romānu laikam būs jāsaraksta man pašai....

Jūsu   daiļrades metode raisa asociācijas ar daudziem pasaulslaveniem maģiskā reālisma stila darbiem. Vai Jūs pati uzskatāt, ka Silva Rerum sarakstīts maģiskā reālisma stilā?

Man nav ne jausmas – tas lai paliek literatūrkritiķu ziņā. Es necentos rakstīt kādā īpašā stilā; romāna valoda – gari, krāšņi teikumi – šķita piemērots veids, kā atspoguļot barokālo noskaņu, turklāt es vēlējos, lai romāna teksts skanētu kā ģimenes hronika, kas mutvārdos nodota no paaudzes paaudzē. Tāpēc es atteicos no dialogiem. Romāna stilu daļēji iedvesmoja Viļņas Sv. Pētera un Sv. Pāvila baznīca, kas ir tipiska baroka laikmeta celtne, rotāta ar neskaitāmām balta ģipša skulptūrām. Taču šai celtnē trūkst vienas komponentes – krāsas. Šis kontrasts starp pārpilnību un askētismu, šis apzināti ievērotais radošais ierobežojums man šķita ļoti nozīmīgs. Tāpēc tā nav nejaušība, ka abu manu romānu vākus lietuviešu izdevumā rotā fotogrāfijas no Sv. Pētera un Sv. Pāvila baznīcas interjera.

Jūsu romānā ir ļoti daudz senvārdu, precīzas 17. gadsimta  dzīves detaļas, vēsturiskie notikumi. Kā Jūs vācāt  materiālus par 17. gadsimta ikdienu?  Kas Jūs pārsteidza un saviļņoja  faktos, ko Jūs atklājāt par šo laikmetu?

Es strādāju ar daudziem un dažādiem avotiem – mākslas darbiem, literāriem darbiem, vēstures arhīviem, – un pats saviļņojošākais, ko atklāju šais materiālos, ir šī laikmeta neskaitāmās pretrunas un dažādie cilvēka dzīves aspekti. Piemēram, literārie darbi atklāj 17. gadsimta cilvēku kā izteikti dievbijīgu personu, īstu homo religiosus, ja papētām tiesvedības dokumentus – mūs pārsteigs, cik daudz bijis ķecerības un baznīcu apzagšanas gadījumu. Tāpēc, patiesība, domājams, ir kaut kur pa vidu – un rakstot es centos to atcerēties.

Lasot romānu, rodas iespaids, ka esat dzīvojusi 17. gadsimtā – ikdienas dzīves detaļas un vide parādīta kinomatogrāfiskā precizitātē. Cik ilgi Jūs vācāt materiālus par Dižkunigaitijas kultūru?

Baroks bija galvenā manu studiju tēma jau kopš 1994. gada. Gan mans bakalaura un  maģistra darbs, gan doktora disertācija bija veltīti kādam baroka aspektam, tāpēc laikam esmu pieradusi domās dzīvot šai laikmetā. Un turklāt jāatceras, ka esmu dzimusi barokālā pilsētā... (Smejas.)

Vai  Silva rerum ir priekšteči lietuviešu literatūrā? Vai vēsturiskā romāna žanrs Lietuvā ir populārs?

Pirmā lietuviešu vēsturisko romānu autore Sofija Tīzenhauzena de Šuasela-Gafjēra  (interesanta personība;  dāma, kuru savulaik aplidoja Krievijas cars Aleksandrs I) savus vēsturiskos romānus rakstīja poliski. Šie romāni tapa 19. gadsimta sākumā, tāpēc domāju, ka varu apgalvot – vēsturiskā romāna žanrs Lietuvā vairāk vai mazāk attīstījās laikā, kad savus romānus rakstīja sers Valters Skots. Tomēr pēdējo desmit, divdesmit gadu laikā šai jomā valdījis relatīvs klusums; autori vairāk uzmanības veltīja nesenās, pēckara vēstures apcerēšanai – tāpēc, kad sāku sarunas ar izdevējiem, viņi bija pārsteigti un nemitējās jautāt: „Bet kāpēc, kāpēc tieši vēsturisks romāns?” Es biju diezgan pazīstama žurnāliste un preses publikāciju autore, tāpēc visi no manis gaidīja kaut ko mūsdienīgu, asprātīgu un skarbu, nevis “putekļaino” vēsturisko žanru. Kad viņi izlasīja romānu, tad metās cits citu pārsolīt... Silva rerum parādīšanās tika nosaukta par “vēsturiskā romāna atdzimšanu Lietuvā”, un patiesībā es ļoti ceru, ka manai grāmatai sekos vēl citi vēsturiskie romāni – mums taču ir tik bagātīga, dramatiska vēsture, kurā var atrast daudzus labus sižetus. Tomēr man jābrīdina potenciālie autori –   vēsturiskā romāna rakstīšana  prasa ļoti daudz pūļu. Visiem faktiem jābūt precīziem, un rakstniekam vienmēr, vienmēr jāpatur atmiņā ne tikai lietas, kas aprakstītajā laikmetā pastāvēja, bet galvenokārt tās, kuru vēl nebija. Nevar rakstīt, ka 17. gadsimta varonis “aizšķīla sērkociņu un aizdedzināja sveci”. Vai arī, kā es nesen dzirdēju kādā literārajā lasījumā, ka divi ļoti nabadzīgi 18. gadsimta vidus varoņi “ sēdēja noplukušā istabelē un dzēra tēju” – apžēlojieties, tēja 18. gadsimtā bija greznības kalngals, tā bija dārgāka par zeltu... neviens, kurš dzīvoja noplukušā istabelē, nebūtu varējis to atļauties!

Jūsu romāns Silva rerum  ir saņēmis Jurgas Ivanauskaites prēmiju (2009) un ieguvis 2009. Gada grāmatas titulu. Ko Jums nozīmē šie apbalvojumi?

Tie abi man nozīmē ļoti daudz. Jurgas Ivanauskaite bija lietuviešu kulta rakstniece, kura nomira no vēža 2007. gadā; mana paaudze ir uzaugusi, lasot viņas īsstāstus un romānus. Viņa bija ģeniāla dialogu meistare un fascinējoša personība – aizstāvēja gara brīvību, apceļoja Tibetu... Lasītāji viņu dievināja, bet Lietuvas literārās aprindas zināmā mērā nievāja kā “populāro rakstnieci”. Tomēr viņas grāmatas vēl joprojām ir visvairāk pārdotās un visbiežāk tulkotās mūsdienu Lietuvas literatūrā. Jurgas Ivanauskaites darbi Lietuvas literatūrā  bija revolucionāri, tāpēc viņas vārdā nosaukto balvu piešķir par “godīgu, drosmīgu un liberālu izpausmi literatūrā” – šīs vērtības arī man ir ļoti svarīgas. Savukārt Gada grāmatas izvēle sākotnēji bija projekts, kam bija jāveicina lasīšana un literatūras pārzināšana Lietuvā; šobrīd tas ir fascinējošs ikgadējs pasākums, kurā ar savām balsīm piedalās vairāk nekā desmittūkstoš lasītāju, un viņu augstais vērtējums man ir ļoti dārgs. Turklāt kā žurnāliste es neesmu īpaši populāra valsts institūcijās, tāpēc, iespējams, šīs divas tā arī paliks manas vienīgās balvas! (Smejas.)

Jūsu  romāns Silva rerum apliecina Jūsu mīlestību pret pilsētu Viļņa  un lielisku Viļņas atmosfēras izpratni. Vai Jūs  prognozējat, ka ar savu grāmatu  arī  ārvalstu lasītājos rosināsiet interesi par Lietuvas galvaspilsētu?

Esmu apceļojusi Eiropu un ilgāku laiku dzīvojusi vairākās lielpilsētās, un varu apstiprināt, ka Viļņa ir absolūti unikāla pilsēta ar izteiktu raksturu, intensīvu atmosfēru, dramatisku vēsturi, kas, ja to pareizi atspoguļotu, varētu piesaistīt tūristus no visas pasaules tāpat kā Prāga, Venēcija vai Parīze. Te ir kāds āķis – Viļņa ir pilsēta, kura ir jāpieradina, jo tā savus noslēpumus svešiniekam uzreiz neatklās. Ja mana grāmata palīdzēs pievērst uzmanību manai pilsētai, es būšu ļoti laimīga.

Vai grāmatas varoņiem ir prototipi – vēsturiskas personas vai varbūt mūsdienu cilvēki? Pastāstiet, lūdzu,  par viņiem.

Es negribētu daudz stāstīt par savu rakstīšanas “laboratoriju”, bet – jā, romānā ir daudz vēsturisku personību – Radzivili, Sapiegu ģimene, klostera abatese Konstancija Sokolinska, Jans Delamarss, profesors Zigmunts Ļauksmins; arī Norvaišu ģimene no Milkantiem (tos gan sauca par Milkondu Norvaišiem) ir patiesībā dzīvojusi.

Grāmatas darbība norit ne tikai Viļņā, bet arī Žemaitijā. Kāpēc Jūs izvēlējāties rakstīt par šo Lietuvas reģionu?

Norvaišu ģimene bija cēlusies no Milkatiem Žemaitijā – nelielas muižas nekurienes vidū, starp neskartiem mežiem un brīnumskaistiem ezeriem. Šī muiža vairs nepastāv, bet, ja ticam statistiskai, šai vietā pašlaik ir mazītiņš ciemats, kurā dzīvo kādi deviņi cilvēki. Tātad Milkanti ir zaudētās pagātnes simbols. Žemaitijas kunigaitija bija pēdējais reģions Lietuvā, kas no pagānisma pārgāja kristīgajā ticībā, taču uzreiz pēc kristīšanās šajā apvidū izveidojās daudz svarīgu reliģijas un kultūras centru. Es uzskatu, ka Žemaitijā joprojām pastāv savdabīgs katoļticības un seno pagānisko ticējumu kokteilis; nav nejaušība, ka šī novada ģerbonī attēlots lācis ar kaklasiksnu – it kā pieradināts, bet tomēr bīstams, spēcīgs un neparedzams. Par šādu kombināciju ir prieks rakstīt...

Kura romāna epizode Jums pašai patīk vislabāk?

Orģiju un uzdzīves ainas! Nē, nē, es jokoju! Ja nopietni – man ir savas iemīļotākās epizodes, bet es domāju, ka nebūtu godīgi uzspiest manu gaumi lasītājiem. Kaut gan man patīk dažādas komiskas situācijas un gadījumi, dzīves lieliskā ironija – skūpsti, kas tiek slepus zagti caur sarūsējušiem dzelzs vārtiem, kuri tik tikko turas eņģēs, radikulīta lēkme pēc kaislīgas mīlas nakts, muļķīga pārteikšanās kļūda, neīstajam adresātam nogādātas vēstules... Domāju, ka šādās situācijās ir daudz dzīves patiesības...

Ko Jūsu darbā  simbolizē leģendārais Viļņas  bazilisks?

Tā ir brīnumskaista leģenda, spēcīgs arhetips, un savā romānā es šo tēlu izmantoju kā metaforu, kuru, esmu droša, lasītāji paši atšifrēs.

Kas notiks ar romāna galvenajiem varoņiem  Uršuli un  Kazimieru grāmatā Silva rerum II? Vai Kaziemiram – atbilstoši viņa vārdam, kas ir Lietuvas svētā aizbildņa vārds – iecerēti nozīmīgi sasniegumi?

Silva rerum II vēsta par laikposmu no 1707. – 1710. gadam, Lielo Ziemeļu karu,  badu,  mēri un Norvaišu ģimenes vēlāko paaudzi. Tomēr lasītāji uzzinās arī, kas notiek ar pirmās grāmatas varoņiem. Viss, ko pagaidām varu teikt – lasītājam jāgatavojas  negaidītiem pārsteigumiem...

Pastāstiet, lūdzu, kā top Jūsu darbi? Vai Jūs rakstāt katru dienu noteiktu stundu skaitu? Vai arī paļaujaties uz iedvesmu un iedvesmas brīžos rakstīšana kļūst par Jūsu prioritāti?

19. gadsimta romantiskais priekšstats par rakstnieku kā vētrainu jūtu nomocītu ģēniju, kurš paļaujas tikai uz dievišķo iedvesmu, man ir pilnīgi svešs. Es gribētu strādāt saskaņā ar 17. gadsimta principiem – piemēram, paskatieties uz Jana Vermēra gleznām, un jūs redzēsiet gan spontanitātes dzirksti, gan rūpīgu darbu, gan laikmetīgās optikas sasniegumus. Manā gadījumā, kad apsēžos pie rakstāmgalda, romāns jau ir man galvā – jo esmu veikusi daudz priekšdarbu, pārbaudījusi faktus, saskaņojusi darbības laikus, – kaut gan šīs neuzrakstītais teksts vēl nav tik strikts, ka tajā nepaliktu vietas brīvai iedvesmai. Tā kā ikdienā esmu ļoti aizņemta, es rakstu, kad vien man atliek laiks – es varu rakstīt lidmašīnā, vilcienā, Londonas krodziņā (tieši tur es rakstīju otro romānu pēc tam, kad bija piedzimusi mana meita). Taču ir arī tādas darba fāzes, kad es pilnīgi noslēdzos no pasaules un reizēm pat aizbraucu uz nomaļu kalnu ciematu Šveices Alpos – tas vienmēr stimulē iedvesmu. Taču lielākoties romāns vispirms top manā galvā un, kā es jokoju, es jau zinu sava ceturtā romāna pirmo un pēdējo teikumu. Un atcerieties, ka tas tikai pa daļai ir joks...