Pagājušajā gadā es ar Geraltu kopā pavadīju vairāk nekā simt stundas, cīnījos ar briesmoņiem, pildīju sarežģītus uzdevumus. Tā reizēm gadās, ja kāda videospēle pa īstam aizrauj. Beigās pēc Ciri izglābšanas mūsu ceļi šķīrās līdz februārim. Februārī Zvaigzne ABC izdeva Ragaņa sērijas pirmo grāmatu “Pēdējā vēlēšanās” . Viņas izdošana tika solīta jau sen, un es nudien nepacietīgi gaidīju latvisko tulkojumu. Grāmatu dabūju no izdevniecības Zvaigzne ABC un būtu lieki piebilst, ka grāmatu sāku lasīt uzreiz tajā pašā vakarā.
Kontinentam ir sena vēsture, savulaik te valdījuši rūķi, tad elfi un visbeidzot pirms piecsimts gadiem atnāca cilvēki. Kontinents ir burvestību un maģijas pārpilns. Sākumā cilvēkiem neklājās viegli – kur vien kāju liec, visādi rēgi, strigas, pretīgi bobolaki, baziliski, velni, kaitētājas un slīcekļi. Parastas burvestības vai apses mieti te maz ko līdz. Te vajadzīgs amata pratējs. Bet atnācējs no tālās Rīvijas ir īstens lietpratējs. Tas ir raganis Geralts, zobena un maģijas meistars, mutants, kurš ieprogrammēts sargāt pasaulē morālo un bioloģisko līdzsvaru.
Atzīšos, šo grāmatu es esmu jau reiz lasījis – pirms sešiem gadiem. Tad es viņu atzinu par labu esam. Taču tagad pārlasot es sapratu vienu ļoti būtisku lietu – pirmajā lasīšanas reizē es grāmatā nez kādēļ saskatīju tikai pārveidotas pasakas, atsauces uz brāļiem Grimmiem un Šarlu Pero. Taču kaut kā biju palaidis garām pašu būtiskāko – grāmata ir par cilvēku dabu. Lai ar Ragaņa pasaule ir mošķu pārpilna, nevajag gaidīt episkus cīniņus vienā laidā. Laiku pa laikam tie parādīsies, taču tas nav galvenais. Manuprāt, grāmatā galvenais temats ir par to, kā cilvēki uztver sev nezināmo, neizskaidrojamo un svešo.
Geralts no bērna kājas audzināts par ragani, ir viens no šādiem svešajiem. Ārēji viņš ir kā cilvēks, taču apmācības procesā ar maģijas, treniņu un dažādu zālīšu palīdzību viņš ir pārvērsts mutantā ar pārdabisku reakciju, spēju redzēt tumsā un citiem tikpat interesantiem atribūtiem. Lai ar Geralta uzdevums ir atbrīvot pasauli no pārdabiskiem mošķiem, viņš nav nekāds altruists. Savās gaitās viņš sen ir iemācījies nelīst iekšā cilvēku lietās. Viņš ir svešais, un viņu piecieš tik ilgi, kamēr vien ir nepieciešama viņa palīdzība. Tādēļ viņa palīdzība maksā dārgi, un arī atlīdzību ne vienmēr izdodas saņemt. Biežāk pateicības vietā nākas bēgt no dakšām bruņotu zemnieku bara. Nevar jau teikt, ka Geralts būtu izņēmums, tagad, kad mošķu ir kļuvuši mazāk, ragaņu dzīve nav viegla, viņu prestižs ir krities, un tikai retais vairs apjēdz viņu nozīmi pasaulē. Aizvien biežāk vietējie karaļu un karalīši ragaņos saskati tikai profesionālus slepkavas, kurus censties nolīgt savu galma intrigu risināšanai. Taču ja runa ir par mošķiem, tad Geralds nešķiro – viņam ir vienalga, karalis vai zemnieks, galvenais, lai samaksā.
Pati grāmata sastāv no atsevišķiem stāstiem, kuri lasītājam vēsta lielākoties par Geralta pagātni, tādējādi ļaujot izprast viņa dzīvi, morāles kodeksu un attieksmi pret pasauli. Autora izveidotā pasaule ir ļoti bagāta ar nostāstiem, rasēm un dažādām intrigām. Taču tā ir pasaule, kurā dominē cilvēki. Elfi un rūķi ir atlikuši vien zināmās pasaules nomalēs. Tie, kas dzīvo pilsētās, ir izmitināti atsevišķos geto. Šajā pasaulē naids un nevēlēšanās pieņemt citādos dominē. Jo nav nekā labākā kā noslēpt savu paša ļaunu kā salīdzinot to ar citiem, vai vēl labāk – vainojot tos. Zemnieks ir gatavs nogalināt savu kaimiņu par zemes pleķi, un nekas, ka pēc pāris dienām viņu pašu nogalēs vietējo augstmaņu algotņi, cīnoties jau par lielākām teritorijām. Šajā pasaulē ceļmalās redzēt pakārtus cilvēkus vai laupītāju iznīcinātas ceļinieku karavānas nav nekāds retums. Vienu vārdu sakot, pasaule ir reti drūma.
“Ļaudīm, … patīk izdomāt briesmoņus un briesmeklības. Tad viņi pasi sev šķiet mazāk briesmīgi. Kad apdzeras līdz nemaņai, blēdās, zog, dauza ar grožiem sievu, sirmu večiņu mērdē badā, ar cirvi sacērt slazdā noķertu lapsu vai ar bultām piebaksta pēdējo pasaules vienradzi, viņiem tīk domāt, ka tomēr briesmīgāka par viņiem ir rītausmā pa mājām staigājošā Mora. Tad viņiem top vieglāk ap sirdi. Un arī dzīvot vieglāk.”
Ja jārunā par pašu tulkojumu, tad es tulkotāju neapskaužu. Izdomāt visiem tiem mošķiem latviskojumu vai pārnest viņu daļēji no oriģināla, tas nudien nav viegls uzdevums. Ja ar vampīriem un vilkačiem nebūs nekādu problēmu, ko darīt ar bobolaku? Jā, vietām ir aizķērušies anglicismi, tādi kā eliminēt un man personīgi šķistu, ka Rivija būtu labāka par Rīviju, un par Ugunspuķi es nemaz neizteikšos. Bet tas jau ir katra gaumes jautājums.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Patiešām labs fantāzijas darbs, kas nav ieciklēts tikai uz mošķu slaktēšanu vien, bet ļauj lasītājam nodoties pārdomām par mazāko ļaunumu, par to, ka ne viss ir tāds kā tas šķiet pirmajā acu uzmetienā. Par to cik grūti tikai pēc izskata vien atšķirt labos no ļaunajiem. Par to, ka vislielākais ļaunums mājo pašu cilvēku sirdīs. Par to, kur noved labi nodomi. Šo grāmatu varu droši ieteikt, nudien nenožēlosiet. Ceru, ka izdevniecība neapstāsies pie pirmās sērijas grāmatas un ar laiku izdos arī pārējās.
