Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu nevarēja būt nekāda runa. Tam ir vairāki iemesli. Pirmais, autores iepriekšējā grāmata „Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā”, lika man saprast, ka, ja tiks sarakstīts kaut kas līdzīgs, es noteikti būšu lasītājs. Otrkārt, es grāmatu dabūju ar pašas autores ierakstu tajā.

Katra cilvēka dzīvē pienāk tāds brīdis, kad viņš aizraujas ar šausmu literatūru. Man šis brīdis pienāca pēc tam, kad es izlasīju Edgara Alana Po stāstu krājumu „Nodevīgā sirds”, tad sekoja „Drakula”, vesela kaudze ar gotisko šausmu romāniem, Lavkrafts, un apogeju šī aizrautība sasniedza ar Stīvena Kinga daiļrades iepazīšanu. Tagad varu teikt, ka šausmu literatūra mani vairs tā neaizrauj, protams, ja vien tas nav Kinga jaunākais romāns, jeb stāstu krājums Lavkrafta pasaulē. Bet bija laiks, kad kvalitātei nebija nekādas nozīmes. Loģiski, ka rodas jautājums, kāpēc tā. Šī grāmata atbildēs uz šo un vēl daudziem citiem jautājumiem.

Pirmā daļa ir vispārīgs ieskats Šausmu literatūras teorijā un analizēti slavenākie rietumu autoru darbi. Te nekāds jauns ritenis nav atklāts, sevišķi cilvēkiem, kas par šo tēmu jau ir padziļināti interesējušies. Taču tāds, kas ar šādu padziļinātas literatūras analīzi saskaras pirmo reizi, te atradīs daudz kā jauna un interesanta. Centrālā ideja ir, ka cilvēkam dzīvē šausmas ir neatņemama sastāvdaļa,  atzīstam to mēs sevī vai neatzīstam, realitāte no tā nemainās. Šausmu literatūra ir līdzeklis kā dažādas neracionālas bailes sevī pārvarēt un, iespējams, pat gūt prieku no paša pārvarēšanas procesa. Lasot šo nodaļu sapratu, ka visa mana iepriekšējā šausmu literatūras lasīšana ir bijusi pakārtota tā, lai lasot šo grāmatu es visus te pieminētos darbus būtu lasījis. Es esmu lasījis pat Šeridanu Lefanī un juku laikos izdotu stāstu krājumu, kurā ietilpa stāsts “Kā divi balti zirnekļi”. Protams, tā nav nekāda sakritība, jo autore savā darbā cenšas apskatīt to, kas jau ir izdots latviešu valodā un ko viņas potenciālais lasītājs, varētu būt lasījis.

Lasot sadaļu par Lavkraftu es, protams, pie sevis iesaucos “Ph’nglui mglw’nafh Cthulhu R’lyeh wgah’nagl fhtagn” nevis ikdienā lietoto saīsinājumu „Cthulhu fhtagn” tik labi bija uzrakstīts par viņa daiļradi! Varbūt es lāgā negribētu piekrist, ka viņa pakaļlēcēji nav spējuši radīt līdzvērtīgus stāstus Lavkrafta pasaulē, domāju, ka Nīls Geimens izdzirdot tādu apgalvojumu raudātu spilvenā.

Par pilsētas fantāzijas žanra attīstību, šausmu literatūras ietvaros man bija nedaudz cits skatījums, bet nevaru garantēt, ka man ir vispareizākais, jo es atšķirībā no autores neesmu pacenties visu hronoloģizēt un pārbaudīt.

Otrā daļa par bibliskajiem motīviem šausmu literatūrā jau ir daudz specifiskāka un labi ilustrē, ka ar Bībeles citāta pierakstīšanu grāmatas nodaļas sākumā vien ir par īsu, lai klasificētos kā no Bībeles iedvesmots darbs. Var autorei piekrist, ka Bībele ir daudzu šausmu stāstu pamatā. Taču jāņem vērā arī tas, ka Bībele, kā jau tas biezai grāmatai pienākas, satur sevī tik daudz stāstu un sižetu, ka tai pie lielas vēlēšanās var pielāgot jebko. Tomēr šajā grāmatā šis nav tas gadījums, autore “aiz matiem” neko nepievelk un izceļ saulītē darbus, kas tieši atbilst tematam. Godīgi sakot, es pat iedomājies nebūtu, ka par biblisku motīvu šausmu stāsta skaitās arī tas, ja kāds varonis iemet vampīram ar Bībeli, un tas pačib. Tā teikt fiziskā Bībeles dimensija. Šajā daļā ir iztirzātas vairākas Stīvena Kinga grāmatas, man personīgi tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Pirmkārt, varēju atsaukt atmiņā jau pasen lasītos darbus, un otrkārt, paraudzīties uz viņiem no nedaudz savādāka skatupunkta, kurā īpaši izcelta Bībeles ietekme.

Trešā daļa par šausmu žanru latviešu literatūrā, manuprāt, ir grāmatas lielākā pievienotā vērtība. Ja par iepriekšējo nodaļu tematiem  man jau bija nācies lasīt pa kādai grāmatai, tad šī informācija bija pilnīgi svaiga. Vispirms viņa mani aiznesa atpakaļ bērnībā, kad lasīju Grīna darbus. Atgādināja par Kaijaka stāstiem, kurus es sev par brīnumu atcerējos. Puriņu un Stradiņu šausmu grāmatas. Stradiņa “Dēmonu villa”, lai ar nebija nekāda augstā literatūra, man no pusaudža gadiem ir iespiedusies atmiņā uz mūžiem. Arī secinājumam, ka latviešu šausmu literatūras sižetiem un tēliem ir maz līdzības ar rietumu tradīcijām, ir segums. Manuprāt, tas gan vairāk tādēļ, ka vēl neesam pietiekami “rietumniecskojušies”, un gan jau ar laiku atradīsies kāds rakstnieks, kurš kleibēs stāstus atbilstoši šausmu kanonam. Bet, kamēr tas nav vēl noticis, priecāsimies par to, ka mums viss ir mazliet citādāks. Biju arī patīkami pārsteigts, ka šausmu žanrā rakstošo rakstnieku, lai ar’ maz, tomēr ir atradušies. Būs jāizlasa kaut kas no Bereļa darbiem, vismaz viņa šausmu stāstus es noteikti sapratīšu.

Un tagad par pašu lasīšanas procesu, „Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā” bija ļoti laba un informatīvi bagāta, bet pats rakstīšanas stils bija akadēmiski pasauss. Šajā grāmatā stāstījuma struktūra ir jau tuvāka parastajam lasītājam, un teksts ir ne tikai piesātināts ar informāciju, bet arī raitāk lasās. Vēl lasot grāmatu, man bieži galvā ienāca doma, bet kāpēc nav pieminēts autors X vai grāmata Y. Tad nu nācās atcerēties, ka šausmu literatūras žanrs ir tik plašs temats, ka visu viņu pilnībā vienā grāmatā nemaz nevar iekļaut, un šī grāmata ir tikai ieskats, nevis kaut kāda pilnīga visaptveroša analīze. Un vēl ja šķiet, ka kādu aspektu autore palaidusi garām, tad nevajag satraukties (visticamāk, ka nodaļas sākumā autore ir jau definējusi, ko viņa grasās apskatīt), otrkārt, tas nozīmē, ka grāmata ir sasniegusi savu mērķi, izraisīt lasītājā interesi par tematu.

Ja patīk šausmu literatūra, tad šī grāmata ir obligāta lasāmviela. Nevajag baidīties (ja lasot grāmatu par šausmu grāmatām, vispār vēl ir iespējams baidīties) par to, ka autore ar nazi izķidās visus šausmu stāstus kā tādu zivi un parādīs, ka pēc būtības tajos ir atrodam vienādas asakas. Un tādēļ, lasītājam būs jāmet viss šausmu literatūras žanrs pie malas, jo nebūs vairs interesanti. Tā nav! No tā lasīšana kļūs tikai interesantāka. Šīs grāmatas izlasīšana palīdzēs salikt jau lasīto šausmu literatūru vēsturiskajā un kultūras kontekstā, kur katra nākamā šausmu stāstu grāmatiņa iekritīs kā puzles gabaliņš savā vietā un ļaus paskatīties uz tās sižetu ne tikai grāmatas ietvaros vien. Lieku 10 no 10 ballēm.

Un tagad neliela darvas karotīte, pāris vietās autore nebija izdomājusi, kā izvairīties no viena un tā paša citāta lietošanas vairākas reizes. Tas radīja sajūtu, ka lasi to pašu lapaspusi vēlreiz. Bet, ja man jautātu, vai būtu reāli no tā izvairīties, tad atbilde būtu nē, jo citādi autores apgalvojums bez citāta šķistu nepamatots.

Ints Valcis, asmodeus.lv, 01.06.2015.