Nav jau tā, ka es šo grāmatu jau nebūtu lasījis. Tas gan bija
ļoti sen atpakaļ, iespējams, pat astoņpadsmit gadi jau ir pagājuši.
Pirmo reizi lasīju šo stāstu, šķiet, ka lielajā fantastikas
antoloģijas krājumā, kas vairākos sējumos bija iznācis krievu
valodā. Skaidrs, ka pa šo laiku daudz kas bija piemirsies, un bija
patiess prieks, kad uzzināju, ka „
Puķes Aldžeronam ” ir izdevusi izdevniecība
Zvaigzne ABC. Pateicoties izdevniecībai, es tiku pie šīs grāmatas
un varēju izlasīt to vēlreiz jau dzimtajā valodā.
Čārlijs Gordons ir parasts garīgi atpalicis cilvēks. Viņa IQ ir
tikai 68 , bet tas nav traucējis viņam iemācīties lasīt un rakstīt.
Viņam ir arī patstāvīgs darbs maiznīcā, tur viņš strādā par
izsūtāmo zēnu, un galvenais viņam ir daudz draugu. Lai arī ko viņš
nedarītu, visi priecājas par viņu, un dzīve ir laba. Bet Čārlijam
ir vēlme kļūt gudram, un tāda iespēja viņam tiek dota. Divi
zinātnieki ir izstrādājuši metodi , kura ļauj paaugstināt
intelektu, un, kā šķiet, šis efekts ir noturīgs. Līdz šim viņiem
tas ir izdevies tikai ar dzīvniekiem, un viens no tiem ir pele
vārdā Aldžernons. Aldžernons ir profesionāls labirintu pieveicējs
un spēj bez pūlēm pieveikt Čārliju.
Pirmais pārsteigums bija, ka šo romānu es iepriekš biju lasījis
tikai kā stāstu un varētu teikt, ka ar daļu no teksta man nācās
sastapties pirmoreiz. Šī grāmata aizskar veselu kaudzi ar
sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Gan to, cik ētiski ir izmantot
eksperimentos cilvēkus, gan par sabiedrības attieksmi pret garīgi
atpalikušajiem cilvēkiem. Par to, cik grūti zinātniekiem ir
ieraudzīt savā eksperimentā vairāk par izpētes objektu. Par to kā
cilvēks, kurš visu mūžu ir vēlējies kļūt gudrs, tāds arī kļūst, bet
emocionālajā līmenī tik un tā paliek bērns.
Grāmata ir sarakstīta dienasgrāmatas formā, un gramatikas un vārdu
lietojums ir tas, kas ļauj lasītājam novērtēt katru no Čārlija
dzīves fāzēm. Ja sākumā teikumi un izteiktās domas ir vienkāršas,
tad ar laiku tās kļūst precīzākas. Tas ļauj lasītājam uzreiz atrast
ko kopīgu ar Čārliju, dzīvot viņam līdzi.
Atzīšos arī uzreiz, šī ir visskumjākā grāmata no šogad lasītajām.
Es ar’ vienmēr esmu gribējis kļūt gudrs, reizēm gan šķiet, ka no tā
nekas prātīgs man nav sanācis. Bet izlasot šādu grāmatu, tu sāc
novērtēt to, cik daudz tev dzīve ir devusi tādu lietu, par kurām tu
nekad neesi aizdomājies un, ka ir cilvēki, kuriem nav pat paša
pamata. Grāmata labi parāda to, ka arī garīgi atpalicis cilvēks ir
personība ar savu „es”, un tas nav tikai priekšmets, kuru bīdīt no
vienas dienas uz otru.
Čārlija situācija ir nepaskaužama. Viņš kļūst gudrs, bet tai pat
laikā apzinās, ka tas nav uz ilgu laiku, un ar laiku viņš kļūs tāds
pats kā agrāk tikai jau bez nekādām perspektīvām. Kļūstot gudrākam
viņš arī sāk apzināties, ka cilvēki nebūt nav labi un, ka tie ir
smējušies par viņu kā atpalikušu indivīdu nevis priecājušies par
viņu. Un ka viņš ir bija tas, kas ļāvis saviem kolēģiem saprast,
redz, cik labi ar mani viss kārtībā, varēja tak gadīties kā
Čārlijam un piedzimt par idiotu. Viņš atceras arī savu bērnību, un
tā nebūt vairs nav tik rožaina kāda tā bija pirms tam viņa iztēlē.
Viņš arī saprot, ka gudrība pati par sevi viņam dzīvē neko nav
pienesusi, viņu joprojām vada tas Čārlijs, kas viņš bija pirms tam.
Šis Čārlijs kontrolē visas viņa emocijas un vēlmes, un emocionālajā
jomā šī gudrība neko papildus klāt nav nesusi.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domāju, ka to nāktos izlasīt
jebkuram, par sliktu nenāks. Vēl jau var to stāstu uztvert pavisam
alegoriski, ieliekot Čārlija vietā cilvēka dzīvi. Bērnībā mēs visi
esam mazi muļķīši, un viss izskatās labi un jauki, tad pieaugam un
ar laiku saprotam, ka kļūstam veci. Atmiņa pasliktinās, gudrība ar
lēnām izčākst un, ja pavisam nenoveicas, tad atkal nonākam bērna
stadijā.
Ints Valcis, http://asmodeus.lv, 31.12.2012.