Par šīs grāmatas, pareizāk sakot visas triloģijas iznākšanu, uzzināju salīdzinoši nesen. Lasītais un dzirdētais izraisīja interesi, bieži jau negadās dzirdēt, ka kāds no latviešu autoriem ne tikai atspēries, bet arī faktiski uzrakstījis veselu triloģiju. Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC es grāmatu Deja ar nāvi izlasīšanai dabūju neilgi pirms tās parādīšanās veikalos.

Londona 1869. gada nogalē nemaz nav tāda, kādu mēs to atminamies no vēstures grāmatām. Pēc kāda no lielajiem Londonas ugunsgrēkiem pilsētas tēvi nolēma pacelt pilsētu virs graustiem un smirdoņas. Jaunā Augšlondona ar golemu un maģijas palīdzību tika uzbūvētu augstu gaisā virs kādreizējās Londonas. Lejaslondonā palika tikai nabadzīgie un strādnieki. Viktorijas Rozes Elingtonas bērnība un jaunība nav bijusi viegla, viņu vienmēr ir nomākusi tēva – Lielbritānijas arhimaga nāve. Patiesos iemeslus viņa varētu noskaidrot tikai iestājoties Karaliskajā Maģijas akadēmijā, taču tajā uzņem tikai vīriešus. Tāds nieks gan nespēs aizkavēt Viktoriju sava mērķa sasniegšanai.

Katru reizi, kad esi izdzirdu par kāda jauna fantāzijas darba iznākšanu, manī mostas Cerība, ka nu reiz būs tas brīdis, kad mums pašiem būs tāds autors, kura darbs noraus jumtu. Pagaidām vēl neesmu sagaidījis.

Izlasījās jau dikti ātri, vienā rāvienā, spēj tik šķirt lapaspuses. Autore māk piesaistīt lasītāja uzmanību notiekošajam, un rakstīšanas manierei ar nav ne vainas. Piedzīvojumu daļa, kad iešūpojas, rauj lasītāju līdzi, ka i ne pretī noturēties. Kā jau katrai Maģijas akadēmijai pienākas, te visi audzēkņi dzīvo kā internātā un Viktorijai, kas nu uzdodas par Viktoru, neklājas visai viegli, grūti būt vienīgajai sievietei vīriešu vidū un vēl slēpt savu identitāti. Pat mazgāties var iet tikai nakts melnumā. Arī mērķis atrast tēva slepkavu ir diezgan nerealizējams, vismaz ar Viktorijas talantiem noteikti ne. No cilvēka, kas visu mūžu audzis sava tēva īpašumos kalpotāju aptekalēts, nav ko gaidīt detektīva talantu. Te nu es varu uzteikt autori – viņas atainotā astoņpadsmitgadīgā jaunkundze, kas augusi siltumnīcas apstākļos, ir aprakstīta diezgan labi. Tāpēc reizēm galvenās varones neizmērojamais naivums kopā ar impulsīvo rīcību reizēm spēj pamatīgi satracināt lasītāju, kurš var tikai bezspēcībā noplātīt rokas par kārtējo izlēcienu. Visādi citādi Viktorija grāmatas gaitā izaug, saprot, ka viss pasaulē nav tik vienkārši un, ka lai cīnītos pret nopietnu pretinieku, vajag nopietnus sabiedrotos.

Grāmatas pasaule gan manī radīja vairāk jautājumu nekā atbilžu. Galvenais, protams, bija – kādēļ Londona? Nu ko visi ir kā traki uz to Londonu, kāpēc ne Rīga vai Jelgava? Visa darbība norit Viktorijas laikmetā, kas ir pazīstams kā laika posms, kad Britu Impērija izpletās, veica varenus zinātniskos atklājumus un vilka uz savu valsti lielas bagātības. Taču vismaz pirmajā grāmatas daļā no šīs bagātīgā laikmeta mēs neko vēl neredzam. Ir pa kādai lidojošai karietei, levitējoši vilcieni, milzīgs drednauts un pati Augšlondona. Lielākoties kopā ar varoni savas dienas vadām Maģijas akadēmijā un internātā. Absolūti nav iespējams noteikt maģisko tehnoloģiju attīstības līmeni. Ja parastās daudzmaz atbilst laikmeta garam, tad maģiskās nekur sadzīvē diži nav iespiedušās, tik cik aristokrātu kariešu dzinējos. Ļoti ceru, ka turpmākajās grāmatas daļās autore izraus Viktoriju no internāta un ļaus viņai vairāk laika pavadīt ārpusē, neaizmirstot aprakstīt redzētos brīnumus.

Par maģijas sistēmu man pagaidām arī nav īsti skaidrības. Grūti saprast, vai ir kādi ierobežojošie faktori, Augšlondona liecina, ka īsti nav, arī tie pāris gadījumi, kad lasītājam ļauts ieskatīties maģijas pielietojumā, ļauj spriest, ka teorētiski ar tās palīdzību var izdarīt gandrīz visu, un tā pastāv gan tīrā formā, gan kopā ar tehnoloģijām. Arī šeit cerības lieku uz triloģijas turpmākajām grāmatām, kurām būtu jāievieš skaidrība.

Antagonists pirmajā triloģijas daļā vēl slēpjas pa stūriem, un izlasot divas grāmatas trešdaļas es sevi pieķēru pie domas, te trūkst nopietna ļaundara, kas spētu padzīt sižetu uz priekšu. Manas domas tika uzklausītas, un drīz vien ļaundaris sevi sāka manifestēt dažādos veidos. Tagad tik atliks sagaidīt viņa vareno pasaules sagrābšanas plānu, un kas zina varbūt pat piebiedroties viņa ļaunajiem smiekliem.

Taču bija viena lieta galvenajā sižeta līnijā, kas lika man saķert galvu un domāt – nu nevar būt, ka uz to balstās visa triloģijas intriga! Nē, tā nav meitenes pārģērbšanās par puiku, tas ir plaši pielietots paņēmiens, kā sievietēm tikt iekšā vietās, kur viņām neklātos, un vismaz literatūrā šī lieta strādā jau kopš literatūras izgudrošanas. Tā ir saistīta ar grāmatas lielo noslēpumu, par kuru neviens nenojauš, bet kas rada briesmas daudziem. Es patiesi ceru, ka šī lieta nav autores nezināšana, bet sižetā speciāli ielikts māneklis. Jo Viktorijas laikmeta pasaulē šo fenomenu būtu pamanījis visdumjākais mērnieks un jebkurš Augšlondonas iedzīvotājs, kuram mājās atrastos tiem laikiem modīgais gadžets – barogrāfs. Es te nemaz nerunāju par britu impērijas gaisa kuģiem un kariešu kučieriem.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Patlaban nevaru teikt, ka mums Latvijā būtu sagaidīts Nīla Geimena autors, bet lasīt var, un pusaudžiem viņa noteikti patiks. Lasās labi un piedzīvojumu sadaļa ir visnotaļ aizraujoša. Taču līdz ko izlasīto piesēdi un pārdomā, sāk līst ārā dažādi jautājumi par notiekošā būtību un jēgu, par pasaules uzbūvi un pāris pamatlietām. Trakākais ir, ka dažas sižeta pamatlietas izskatās dikti neloģiskas. Tagad atliek tikai cerēt, ka tas viss ir autores lielajā triloģijas plānā ieplānots, un viss vēlāk taps izskaidrots, un ka pie vainas ir tikai mana nepacietīgā pārgudrība. Domāju arī, ka daiļā dzimuma pārstāvēm šī grāmata patiks labāk nekā vīrieša cilvēkam.

Ints Valcis, asmodeus.lv, 07.09.2015.