Par šīs grāmatas, pareizāk sakot visas triloģijas iznākšanu,
uzzināju salīdzinoši nesen. Lasītais un dzirdētais izraisīja
interesi, bieži jau negadās dzirdēt, ka kāds no latviešu autoriem
ne tikai atspēries, bet arī faktiski uzrakstījis veselu triloģiju.
Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC es grāmatu
Deja ar nāvi izlasīšanai dabūju neilgi pirms tās
parādīšanās veikalos.
Londona 1869. gada nogalē nemaz nav tāda, kādu mēs to atminamies no
vēstures grāmatām. Pēc kāda no lielajiem Londonas ugunsgrēkiem
pilsētas tēvi nolēma pacelt pilsētu virs graustiem un smirdoņas.
Jaunā Augšlondona ar golemu un maģijas palīdzību tika uzbūvētu
augstu gaisā virs kādreizējās Londonas. Lejaslondonā palika tikai
nabadzīgie un strādnieki. Viktorijas Rozes Elingtonas bērnība un
jaunība nav bijusi viegla, viņu vienmēr ir nomākusi tēva –
Lielbritānijas arhimaga nāve. Patiesos iemeslus viņa varētu
noskaidrot tikai iestājoties Karaliskajā Maģijas akadēmijā, taču
tajā uzņem tikai vīriešus. Tāds nieks gan nespēs aizkavēt Viktoriju
sava mērķa sasniegšanai.
Katru reizi, kad esi izdzirdu par kāda jauna fantāzijas darba
iznākšanu, manī mostas Cerība, ka nu reiz būs tas brīdis, kad mums
pašiem būs tāds autors, kura darbs noraus jumtu. Pagaidām vēl
neesmu sagaidījis.
Izlasījās jau dikti ātri, vienā rāvienā, spēj tik šķirt lapaspuses.
Autore māk piesaistīt lasītāja uzmanību notiekošajam, un
rakstīšanas manierei ar nav ne vainas. Piedzīvojumu daļa, kad
iešūpojas, rauj lasītāju līdzi, ka i ne pretī noturēties. Kā jau
katrai Maģijas akadēmijai pienākas, te visi audzēkņi dzīvo kā
internātā un Viktorijai, kas nu uzdodas par Viktoru, neklājas visai
viegli, grūti būt vienīgajai sievietei vīriešu vidū un vēl slēpt
savu identitāti. Pat mazgāties var iet tikai nakts melnumā. Arī
mērķis atrast tēva slepkavu ir diezgan nerealizējams, vismaz ar
Viktorijas talantiem noteikti ne. No cilvēka, kas visu mūžu audzis
sava tēva īpašumos kalpotāju aptekalēts, nav ko gaidīt detektīva
talantu. Te nu es varu uzteikt autori – viņas atainotā
astoņpadsmitgadīgā jaunkundze, kas augusi siltumnīcas apstākļos, ir
aprakstīta diezgan labi. Tāpēc reizēm galvenās varones
neizmērojamais naivums kopā ar impulsīvo rīcību reizēm spēj
pamatīgi satracināt lasītāju, kurš var tikai bezspēcībā noplātīt
rokas par kārtējo izlēcienu. Visādi citādi Viktorija grāmatas gaitā
izaug, saprot, ka viss pasaulē nav tik vienkārši un, ka lai cīnītos
pret nopietnu pretinieku, vajag nopietnus sabiedrotos.
Grāmatas pasaule gan manī radīja vairāk jautājumu nekā atbilžu.
Galvenais, protams, bija – kādēļ Londona? Nu ko visi ir kā traki uz
to Londonu, kāpēc ne Rīga vai Jelgava? Visa darbība norit
Viktorijas laikmetā, kas ir pazīstams kā laika posms, kad Britu
Impērija izpletās, veica varenus zinātniskos atklājumus un vilka uz
savu valsti lielas bagātības. Taču vismaz pirmajā grāmatas daļā no
šīs bagātīgā laikmeta mēs neko vēl neredzam. Ir pa kādai lidojošai
karietei, levitējoši vilcieni, milzīgs drednauts un pati
Augšlondona. Lielākoties kopā ar varoni savas dienas vadām Maģijas
akadēmijā un internātā. Absolūti nav iespējams noteikt maģisko
tehnoloģiju attīstības līmeni. Ja parastās daudzmaz atbilst
laikmeta garam, tad maģiskās nekur sadzīvē diži nav iespiedušās,
tik cik aristokrātu kariešu dzinējos. Ļoti ceru, ka turpmākajās
grāmatas daļās autore izraus Viktoriju no internāta un ļaus viņai
vairāk laika pavadīt ārpusē, neaizmirstot aprakstīt redzētos
brīnumus.
Par maģijas sistēmu man pagaidām arī nav īsti skaidrības. Grūti
saprast, vai ir kādi ierobežojošie faktori, Augšlondona liecina, ka
īsti nav, arī tie pāris gadījumi, kad lasītājam ļauts ieskatīties
maģijas pielietojumā, ļauj spriest, ka teorētiski ar tās palīdzību
var izdarīt gandrīz visu, un tā pastāv gan tīrā formā, gan kopā ar
tehnoloģijām. Arī šeit cerības lieku uz triloģijas turpmākajām
grāmatām, kurām būtu jāievieš skaidrība.
Antagonists pirmajā triloģijas daļā vēl slēpjas pa stūriem, un
izlasot divas grāmatas trešdaļas es sevi pieķēru pie domas, te
trūkst nopietna ļaundara, kas spētu padzīt sižetu uz priekšu. Manas
domas tika uzklausītas, un drīz vien ļaundaris sevi sāka manifestēt
dažādos veidos. Tagad tik atliks sagaidīt viņa vareno pasaules
sagrābšanas plānu, un kas zina varbūt pat piebiedroties viņa
ļaunajiem smiekliem.
Taču bija viena lieta galvenajā sižeta līnijā, kas lika man saķert
galvu un domāt – nu nevar būt, ka uz to balstās visa triloģijas
intriga! Nē, tā nav meitenes pārģērbšanās par puiku, tas ir plaši
pielietots paņēmiens, kā sievietēm tikt iekšā vietās, kur viņām
neklātos, un vismaz literatūrā šī lieta strādā jau kopš literatūras
izgudrošanas. Tā ir saistīta ar grāmatas lielo noslēpumu, par kuru
neviens nenojauš, bet kas rada briesmas daudziem. Es patiesi ceru,
ka šī lieta nav autores nezināšana, bet sižetā speciāli ielikts
māneklis. Jo Viktorijas laikmeta pasaulē šo fenomenu būtu pamanījis
visdumjākais mērnieks un jebkurš Augšlondonas iedzīvotājs, kuram
mājās atrastos tiem laikiem modīgais gadžets – barogrāfs. Es te
nemaz nerunāju par britu impērijas gaisa kuģiem un kariešu
kučieriem.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Patlaban nevaru
teikt, ka mums Latvijā būtu sagaidīts Nīla Geimena autors, bet
lasīt var, un pusaudžiem viņa noteikti patiks. Lasās labi un
piedzīvojumu sadaļa ir visnotaļ aizraujoša. Taču līdz ko izlasīto
piesēdi un pārdomā, sāk līst ārā dažādi jautājumi par notiekošā
būtību un jēgu, par pasaules uzbūvi un pāris pamatlietām. Trakākais
ir, ka dažas sižeta pamatlietas izskatās dikti neloģiskas. Tagad
atliek tikai cerēt, ka tas viss ir autores lielajā triloģijas plānā
ieplānots, un viss vēlāk taps izskaidrots, un ka pie vainas ir
tikai mana nepacietīgā pārgudrība. Domāju arī, ka daiļā dzimuma
pārstāvēm šī grāmata patiks labāk nekā vīrieša cilvēkam.
Ints Valcis, asmodeus.lv, 07.09.2015.