Ja iepriekšējo
Danse Macabre sērijas grāmatu
Deja ar nāvi dabūju neilgi pirms tās nonākšanas
veikalu plauktos, tad ar šo man palaimējās daudz nopietnāk.
Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, es grāmatu
“Zem mākslīgām zvaigznēm” izlasīšanai saņēmu
nedēļu pirms tās iznākšanas. Kā cilvēkam, kuram piemīt tendence būt
visur pirmajam, man tas šķiet visnotaļ pagodinoši. Tādēļ, ticis pie
grāmatas, izlasīju to praktiski tās pašas dienas vakarā.
Pirmā grāmata beidzās ar diezgan saspringtu mirkli Viktorijas
dzīvē, un bija skaidrs, ka ieplānota sižeta virziena izmaiņa, taču
uz kaut ko tik radikālu es pat nebiju cerējis. Viktorija
nomirst.
Stemfordas grāfs Taniels Glāss paglābj Viktorijas dvēseli, taču
viņiem jādodas prom no Augšlondonas, iekams slepkava ir pabeidzis
iesākto. Nelaimīgu notikumu virkne aizved bēgļus uz Lejaslondonu.
Tumsā un trūkumā pamestie ļaudis nebūt nav draudzīgi un viesmīlīgi
pret viesiem no Augšlondonas, tomēr tieši te Viktorija un Taniels
atrod palīgus. Un palīgi viņiem ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad, jo
gan Viktorijai, gan Londonai laika ir pavisam maz…
Lasīšanas un intrigas ziņā ar grāmatu viss ir kārtībā. Lasās ļoti
raiti, atzīšos man patīk autores rakstīšanas stils, vārdu izvēle un
teikumu struktūras. Ļoti labi iet kopā ar maniem lasīšanas
paradumiem. Es šo grāmatu klasificētu kā piedzīvojumu ar fantāzijas
elementiem un vietām stīmpanka elementiem. Sižeta attīstība ir
tieši tāda, kādu sagaidām no dēku stāsta. Varoņi nemitīgi iekuļas
visdažādākajās ķezās un daudz laika pavada cenšoties tikt no tām
ārā. Nedaudz ir zudis stāsta fokuss, Viktorijai ir radušās jaunas
prioritātes – atgūt ķermeni, un ir grūti paralēli risināt ar tēva
nāvi saistīto noslēpumu atklāšanu. Vēl jo vairāk, viņai rodas
jautājums vai tas maz ir vajadzīgs? Manas lūgšanas daļēji ir
tikušas uzklausītas, un par apkārtējo Augš un Apakšlondonas pasauli
es uzzināju nedaudz vairāk. Jā, iespējams, ne tik daudz kā es to
vēlētos, bet tomēr. Taču vispozitīvākais ir tas, ka otrā grāmata
man atbildēja uz pāris iebildēm, kuras radās lasot pirmo.
Piemēram, Taniela Glāsa un viņa pārstāvētā institūta darba apjomu.
No pirmās varēja saprast, ka ar dvēseļu pavadīšanu līdz nāves
slieksnim nodarbojas viens nabaga Taniels, lai gan parasta
kalkulācija parādītu, ka tā laika Londonā būtu nepieciešamas vismaz
120 Taniela darba kolēģu. Šajā grāmatā bija neliels ieskats Nāvju
organizācijas struktūrā, un šis fakts mani iepriecināja. Vēl mani
nomocīja jautājums, kur baroneses meita ir iemācījusies tādu
augstdzimušajiem neparastu mākslu kā ēdiena gatavošana. Taču arī uz
to tika rasta atbilde šajā grāmatā. Protams, nebija jau tā, ka šajā
grāmatā, man viss šķistu gludi. Zirgi ar alumīnija spārniem ir laba
lieta, taču vismaz mūsvēstures pasaulē alumīnija ražošana, lai arī
sākās deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito beigās, tas tomēr mazajā
aviācijā nebija izmantojams savu īpašību dēļ. Pareizie alumīnija
sakausējumi tika iegūti tikai divdesmitā gadsimta sākumā. Bet
piedzīvojumu stāstā piekasīties pie šādiem niekiem ir nedaudz
nepiedienīgi. Ir tikai viens nieks, kas mani kā ar lidojošu Londonu
apsēstu lasītāju kaitināja. Ja jau no jūdzēm augstas Augšlondonas
ved lejā kāpnes uz Apakšlondonu, kā var nepamanīt pilsētas augstuma
samazināšanos? Šķiet, ka es saprotu, ko autore domā ar to Londonas
krišanu, un tas viens teikums pirmajā grāmatā par to, kā Londona
cik tur gadu laikā nokritusi par ceturdaļjūdzi noteikti, būs
paslīdējis garām rediģēšanas procesā.
Bet nu savus no pārgudrības radušos iebildumus izteicis,
pievērsīšos pozitīvajiem aspektiem. Grāmatā parādās viens īstens
kaktu mags Misteriums. Tipisks trakais zinātnieks, kas apsēsts ar
vienu vienīgu ideju. Viņam ir arī izpalīgs puišelis ar iesauku
Putnubiedēklis. Misteriums ir haotisks ļaunais tēls, prātā nedaudz
nestabils, bet ar lielu potenciālu, kuru viņš nekautrējas likt
lietā. Šajā grāmatā viņš ir arī stīmpanka tēmas dzinējspēks, viņam
ir pašdarināti roboti, maģiskas ierīces un tāda kā Betmena
laboratorija iekārtota Londonas graustu rajonā. Viennozīmīgi mans
mīļākais tēls. Ļaunos varoņus reti kad lasītāji novērtē, bet tieši
viņi ir tie, kas dzen uz priekšu sižetu, rada varoņiem šķēršļus un
liek tiem izaugt. Ceru sastapt viņus arī triloģijas nākošajā
grāmatā. Gribēšu arī uzzināt, kur Misteriums ir ticis pie savas
gudrības un visu viņa dzīves stāstu.
Tanielam šajā grāmatā ir uzdota loma auklēties ar Viktoriju sev
neierastā vidē. Neteiktu, ka viņš ar to spoži tiktu galā, bet nu
lēnā garā viņš saprot kādēļ viņš savu karjeru ziedojis Viktorijas
labā. Tanielam gan ir problēmas ar reālo apstākļu pareizu
novērtēšanu, bet tas nav nekas tāds, ko ar pāris lauztām ribām
nevarētu izārstēt. Visādi citādi saprātīgs puisis, kura aizraušanās
ir biotehnoloģijas.
Viktorija atgādina kaprīzu meitenīti, bet ko gan var gribēt no
cilvēka, kurš pārdzīvojis smagu psiholoģisku traumu, diez vai
nonākot viņas vietā kāds spētu rīkoties racionāli. Nedaudz
pārsteidz meitenes kautrīgums no Taniela, ņemot vērā, ka tieši viņš
uzkonstruēja ķermeni, kurā pārvietot Viktorijas dvēseli. Bet lai
jau būtu, skarbais vīrietis un kautrīgā meitene ir viens no čiklita
pīlāriem, un tur nu neko nevar darīt.
Ļaunie tēli, tie tagad sāk līst ārā no visiem stūriem kā žurkas.
Nevaru gan teikt, ka tas būtu pārsteigums, otrajās grāmatās uz
laukuma ir jāuzliek visas figūras, lai pēdējā varētu visu sasiet
vienā mezglā un parādīt atrisinājumu. Mani reizē priecina un
skumdina tas, ka esmu galveno ļauno tēlu uzminējis jau no paša
sākuma. Taču uzminēt ir viens, bet saprast motivāciju ir kaut kas
pavisam cits, to, cerams, uzzināšu triloģijas noslēgumā.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labs piedzīvojums
ar fantāzijas un nedaudz stīmpanka elementiem. Ja ir lasīta pirmā
grāmata, tad noteikti izlasīsies arī šī. Salīdzinoši šī pagaidām ir
spēcīgākā triloģijas grāmata. Joprojām rodas iespaids, ka šīs
grāmatas auditorija ir daiļā dzimuma pārstāves. Šķiet, ka pēdējā
triloģijas daļā autorei nāksies krietni pasvīst, lai visu saliktu
savās vietās. Ar nepacietību gaidīšu nākamo grāmatu.
Ints Valcis, asmodeus.lv, 2.10.2015.