Tagad man jauniešiem domātu literatūru sanāk diezgan maza saskare. Nolēmu nedaudz laboties un izlasīt kaut ko no šī žanra. Nosaukums „Devējs” mani ieinteresēja, un arī pēc vāka grāmata izskatījās neslikti. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie „ Devēja ”. Man kā reizi bija izbeidzies lasāmais, un ķēros grāmatai klāt nekavējoties.

Tātad Jona dzīvo pasaulē, kuru sauc vienkārši Tāpatība. Te viss ir vienkārši, pasaule šķiet pati pilnība. Nav nekādu konfliktu, visi dara savu darbu. Katram ir sava otrā pusīte, un šādai ģimenei pienākas divi bērni – puika un meitene. Paši viņi ar bērnu radīšanu nekrāmējas, tos rada Dzimtmātes. Bērni iet skolā, mācās precīzi izteikties, nemelot un klausīt pieaugušos. Deviņu gadu vecumā viņi tiek pie sava velosipēda, un divpadsmit gados viņiem tiek nozīmēts amats. Arī Jonam ir tāda pati bērnība, un nekas neliecina, ka viņam, kas dzīvē būs citādi. Līdz divpadsmit gadu vecumā viņš tiek nozīmēts par atmiņu saņēmēju.

Katram cilvēkam laiku pa laikam dzīvē pienāk brīži, kad tiek saprasts, ka patiesībā pasaulē viss ir savādāk nekā tas šķitis līdz šim. Parasti šīs atklāsmes nav nekas satriecošs, vienkārši tu iemācies paskatīties uz lietām no nedaudz savādāka skatu leņķa. Jonas gadījumā šī sapratne ir daudz fundamentālāka. Viņš ir no tiem retajiem, kuriem ir piešķirta privilēģija vai arī uzlikts lāsts uzzināt, kāda ir bijusi dzīve pirms Tāpatības. Šīs atmiņas ir pārāk svarīgas lēmumu pieņemšanā, lai ļautu tās aizmirst, tāpēc arī ir atmiņu glabātāji. Viņi rūpējas, lai cilvēki neaizmirstu krāsas, sāpes, prieku un laimi.

Ļoti viltīgi uzrakstīta grāmata, kas jauku Utopiju vienā brīdī pārvērš diezgan nežēlīgā Distopijā. Neteikšu, ka šis pavērsiens šķita ļoti negaidīts, bet diezgan labi realizēts. Un, kad tu ieraugi Tāpatības otro pusi, tad tā nemaz tik jauka vairs neliekas. No Tāpatības neviens prom neaiziet, mazos bērnus, kas naktīs nervozi guļ, vecos cilvēkus, kas nespēj dot labumu sabiedrībai un noteikumu neievērotājus vienkārši Atbrīvo.

Grāmata izlasījās vienā piegājienā un rosina diezgan interesantas domas. Cik daudz cilvēki no sevis būtu gatavi upurēt, lai iegūtu savā dzīvē pilnīgu noteiktību? Vai sabiedrība, kurā viena diena neatšķirtos no iepriekšējās? Kur nākamā paaudze būtu iepriekšējās kopija, jo pārmaiņas nav vēlamas? Un, kas notiktu ar tādu cilvēku, kas pēkšņi gribētu visu izmainīt? Vai tas vispār maz būtu iespējams? Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Nedaudz apbēdināja aprautās beigas, bet varbūt tā ar bija labāk. Ieteiktu izlasīt gan lielam, gan mazam.

Ints Valcis, http://asmodeus.lv, 01.02.2013.