“
Citādie ” ir grāmata, kuru drīzumā izdos
Zvaigznes ABC izdevniecībā. Man tika piedāvāta iespēja izlasīt šo
grāmatu latviski vēl pirms tās oficiālās iznākšanas. Skaidra lieta,
ko no šāda piedāvājuma es nevarēju atteikties. Amazonē šo grāmatu
man rekomendē jau labu laiku, un biju jau gandrīz padevies. Tādēļ,
saņēmis grāmatu, uzreiz ķēros pie lasīšanas.
Visa grāmatas darbība notiek kādā pilsētā. Cilvēki ir nolēmuši mest
mieru karam un atrast risinājumu. Risinājums izrādās pavisam
vienkāršs. Katrs izvēlas kopienu, kurā kā pieaugušais dzīvos.
Kopienas ir piecas, un katra atspoguļoi vienu tikumu. Taisnprāši
lepojas ar godīgumu, Nesavtīgie – ar pašaizliedzību, Drošsirži – ar
drosmi, Sirsnīgie – ar miermīlību un Mācītie – ar gudrību. Šādai
iekārtai vajadzētu mazināt spriedzi sabiedrībā un nodrošināt jauku
kopā pastāvēšanu.
Grāmatas galvenajai varonei pēc sešpadsmit gadu vecuma sasniegšanas
ir jāizvēlas, kurai kopienai pievienoties. Viss mūžs ir pavadīts
Nesavtīgo kopienā, tomēr testi viņai uzrāda pavisam ko citu.
Kopumā tipiska distopija, kur autors izmanto interesantu sociālo
modeli, lai dotu savu ieskatu par cilvēku uzvedību dažādos
robežstāvokļos. Šeit ir veselas piecas šādas līdzāspastāvošas
gurpas, kuras it kā sadzīvo, bet patiesībā atrodas neformālā
karastāvoklī.
Kā jau jauniešu grāmatām pierasts, galvenā aktualitāte ir izvēle.
Kā rīkoties brīdī, kad esi nonācis izvēles priekšā, kas izmainīs
visu tavu dzīvi. Atpakaļceļa vairs nebūs, un vēlams, lai tava
izvēle būtu pareiza jau no paša sākuma. Citādi var gadīties, ka tu
tiksi izraidīts un kļūsi beztiesisks. Arī Beatrisei nav viegli,
viņai testi nedod skaidru atbildi, jo viņa ir Citādā. Tāda, kas
neiederas nevienā no kopienām. Tas lasītājam uzreiz palīdz
identificēties ar viņu. Jo galu galā mēs taču visi domājam, ka esam
unikāli un pavisam citādi kā pārējie.
Lasīšana vedās ļoti raiti, lai ar’ man šādas problēmas nav visai
aktuālas. Varoņi ir izveidoti ļoti dzīvi, un notikumi aprakstīti
visai saistoši. Protams, ja uz visu šo sabiedrības konstruktu
paraugās racionāli, tad ir skaidrs, ka nekas tāds realitātē nemaz
nespētu pastāvēt, jo nav iespējami cilvēki, kuros dominētu tikai
viens no tikumiem. Arī netiešās atsauces uz izraidīto daudzumu liek
secināt, ka izraidīto daudzums ir vismaz piecdesmit procenti no
populācijas. Rodas jautājums, kādēļ viņi ar to samierinās? Arī
autore to saprot un cenšas parādīt kā šāda sistēma sagrauj pati
sevi no iekšienes.
Beatrises izvēle lasītājam dod iespēju ieskatīties Drošsiržu
kopienā. Laiks arī te ir atstājis savas pēdas, un kopiena no
pašaizliedzīgiem visu kopienu aizstāvjiem ir pārvērtusies par
parastu huligānu baru. Apmācību metodēs lielāks uzsvars tiek likts
uz nežēlību un pašnāvība tiek pasniegta kā varonība. Skaidra lieta,
ka tas nav tāpat, tā ir daļa no lielā plāna.
Nesapratu, kādēļ autorei tāds naids pret Mācītajiem (zinātnieku
analogam). Tie izrādās ir galvenie vaininieki, un par visu varu
cenšas rauties pie varas. Nebija arī īsti skaidrs, ko tad viņi ar
šo varu pasāktu, un kam tā vispār nepieciešama. Šaubos, vai kāds
būtu sajūsmā valdīt pār nozombētu masu un būt vienīgais cilvēks pie
skaidras saprašanas.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Apsveru domu arī par turpinājuma
izlasīšanu. Gribas jau zināt kā tad tur viss beigsies.
Ints Valcis, http://asmodeus.lv, 21.02.2013.