Viens, divi un mēnesis ir riņķī. Gaidīšanas laiks ir beidzies, un klajā nāk jaunās latviešu autores Lauras Dreižes "Danse Macabre" triloģijas otrā grāmata, kas iznāk ar nosaukumu "Zem mākslīgām zvaigznēm". Nenoliegšu, ka no manas puses un, spriežot pēc pārējo grāmatu blogeru atsauksmēm, ne tikai no manas, ļoti gaidīta grāmata.

Stāsts turpinās vietā, kur aprāvās pirmajā grāmatā. Viktorija Elingtona, arhimaga Elingtona meita, meklējot sava tēva slepkavas, ir uzdūrusies lietām, kam vajadzēja palikt neatklātām, tādēļ tikusi pie nāvīga ievainojama un mirst. Pateicoties tam, ka šajā liktenīgajā mirklī blakus ir Taniels Glāss, tiek glābts, ja ne Viktorijas ķermenis, tad vismaz dvēsele. Kopā ar šo dvēseli Taniels bēg no vajātājām, kas ar katru mīļu brīdi kļūst arvien vairāk, un nonāk Lejaslondonā - vietā, kur mīt ne visai draudzīgi ļaudis, turklāt uzņemšanu neatvieglo arī apstāklis, ka Taniels ir Augšlondonietis ar visām no tā izrietošajām sekām. Taniels tiek smagi savainots, viņi spiesti meklēt palīdzību un nonāk kādā Lejaslondonas maga miteklī. Jaunais paziņa sola daudz - ne tikai drošību un patvērumu, bet arī iespēju atgūt Viktorijai savu ķermeni. Bet lai kā Tanielam un Viktorijai (vai vismaz viņas dvēselei) ir pilnīgi skaidrs, ka jauniegūtajiem paziņām uzticēties līdz galam nedrīkst, viņi ir apņēmības pilni vismaz magu izmantot Viktorijas ķermeņa atgūšanai. Kurš noslēgumā izmanto kuru, un vai tas novedīs pie laba gala...

Ir skaidrs vienīgi tas, ka grāmata atkal noslēdzas vietā, kur lasītājs paliek kā sauszemē izvilkta zivs, slāpstot pēc turpinājuma. Atliek vienīgi priecāties, ka tā ir triloģija un noslēgums gaidāms jau pēc aptuveni mēneša.

Laura Dreiže ir radījusi grāmatu, kas pievelk lasītājus kā mušpapīrs mušu. Pirmā grāmata ievilka lasītāju līdz ausu galiem un beidzās vietā, kur lasītājs domās kliedz: "Nē, nē, kā tas īsti beidzās". Otrā daļa sākās ar lielām pārmaiņām gan galveno varoņu būtībā, savstarpējās attiecībās un gala beigās vidē, kur viņi uzturas. Savukārt grāmatas beigas atkal atstāj virkni neatbildētu jautājumu un cerību par skaistu noslēgumu.

Šī grāmata noteikti ir no tām, kas mudina lasīt tālāk, jo ar interesi tiek gaidīts, kas slēpjas aiz nākamā stāstu pavērsiena. Beidzot Taniels Glāss ir atklājis vismaz daļu savas īstās personības, savukārt, Viktorija ir tikusi pie neliela pazemīguma, vismaz tik daudz cik to iespaido viņas jaunais veidols. Nenoliegšu, ka šī grāmata mani tik ļoti nepavilka kā pirmā daļa. Bija vietas, kur galveno varoņu dialogi kļuva pārmēru salkani un pārlieku neveikli. Tāpat nedaudz kaitināja Viktorijas jaunais veidols, jo tas šķita tāds bezgala bezjēdzīgs. Sevišķi brīdī, kad dialogi kļuva emocionāli, es iedomājos blakus Tanielam rotaļu pērtiķi ar metāla šķīvjiem un man bladāc nobruka visa ilūzija par skaistu mirkli.

Kopumā grāmata ir interesanta, tiek ieskicētas autores radītās pasaules robežas. Rodas skaidrība starp dzīves atšķirībām Augšlondonā un Lejaslondonā. Grāmata ir pilna ar jauniem patiešām negaidītiem pavērsieniem un tas šķiet ir šī darba lielākais pluss, jo, kad liekas, ka lietu virzība ir uzņēmusi kādu konkrētu nemainīgu kursu, izrādās nekā, Laura Dreiže lasītāju aizved pilnīgi citā virzienā un atkal atstāj lasītāju minam kā tad tas viss beigsies.

Grāmatai likšu 4,25/5 . Vēl joprojām ļoti interesanti un aizraujoši, taču vairs ne tik galvu reibinoši kā tas bija pirmajā daļā. Iespējams tāpēc, ka Viktorija Elingtona manā izpratnē bija pārāk spēcīga personība, lai kļūtu par rotaļu pērtiķēnu ar metāla šķīvīšiem. Ļoti gaidu trešo daļu un ceru, ka autore atdos Viktorijai viņas spožumu, jo viņas pārgalvīgums ir galvenais lasītāja dzinējspēks lasot šo triloģiju. Cerībā uz krāšņu noslēgumu gaidu 7.novembri.

Ivita Pelnēna, ivitas-blogs.com, 9.10.2015.