Viens, divi un mēnesis ir riņķī. Gaidīšanas laiks ir beidzies,
un klajā nāk jaunās latviešu autores Lauras Dreižes
"Danse Macabre" triloģijas otrā grāmata, kas
iznāk ar nosaukumu
"Zem mākslīgām zvaigznēm". Nenoliegšu, ka no
manas puses un, spriežot pēc pārējo grāmatu blogeru atsauksmēm, ne
tikai no manas, ļoti gaidīta grāmata.
Stāsts turpinās vietā, kur aprāvās pirmajā grāmatā. Viktorija
Elingtona, arhimaga Elingtona meita, meklējot sava tēva slepkavas,
ir uzdūrusies lietām, kam vajadzēja palikt neatklātām, tādēļ tikusi
pie nāvīga ievainojama un mirst. Pateicoties tam, ka šajā
liktenīgajā mirklī blakus ir Taniels Glāss, tiek glābts, ja ne
Viktorijas ķermenis, tad vismaz dvēsele. Kopā ar šo dvēseli Taniels
bēg no vajātājām, kas ar katru mīļu brīdi kļūst arvien vairāk, un
nonāk Lejaslondonā - vietā, kur mīt ne visai draudzīgi ļaudis,
turklāt uzņemšanu neatvieglo arī apstāklis, ka Taniels ir
Augšlondonietis ar visām no tā izrietošajām sekām. Taniels tiek
smagi savainots, viņi spiesti meklēt palīdzību un nonāk kādā
Lejaslondonas maga miteklī. Jaunais paziņa sola daudz - ne tikai
drošību un patvērumu, bet arī iespēju atgūt Viktorijai savu
ķermeni. Bet lai kā Tanielam un Viktorijai (vai vismaz viņas
dvēselei) ir pilnīgi skaidrs, ka jauniegūtajiem paziņām uzticēties
līdz galam nedrīkst, viņi ir apņēmības pilni vismaz magu izmantot
Viktorijas ķermeņa atgūšanai. Kurš noslēgumā izmanto kuru, un vai
tas novedīs pie laba gala...
Ir skaidrs vienīgi tas, ka grāmata atkal noslēdzas vietā, kur
lasītājs paliek kā sauszemē izvilkta zivs, slāpstot pēc
turpinājuma. Atliek vienīgi priecāties, ka tā ir triloģija un
noslēgums gaidāms jau pēc aptuveni mēneša.
Laura Dreiže ir radījusi grāmatu, kas pievelk lasītājus kā
mušpapīrs mušu. Pirmā grāmata ievilka lasītāju līdz ausu galiem un
beidzās vietā, kur lasītājs domās kliedz: "Nē, nē, kā tas īsti
beidzās". Otrā daļa sākās ar lielām pārmaiņām gan galveno varoņu
būtībā, savstarpējās attiecībās un gala beigās vidē, kur viņi
uzturas. Savukārt grāmatas beigas atkal atstāj virkni neatbildētu
jautājumu un cerību par skaistu noslēgumu.
Šī grāmata noteikti ir no tām, kas mudina lasīt tālāk, jo ar
interesi tiek gaidīts, kas slēpjas aiz nākamā stāstu pavērsiena.
Beidzot Taniels Glāss ir atklājis vismaz daļu savas īstās
personības, savukārt, Viktorija ir tikusi pie neliela pazemīguma,
vismaz tik daudz cik to iespaido viņas jaunais veidols. Nenoliegšu,
ka šī grāmata mani tik ļoti nepavilka kā pirmā daļa. Bija vietas,
kur galveno varoņu dialogi kļuva pārmēru salkani un pārlieku
neveikli. Tāpat nedaudz kaitināja Viktorijas jaunais veidols, jo
tas šķita tāds bezgala bezjēdzīgs. Sevišķi brīdī, kad dialogi kļuva
emocionāli, es iedomājos blakus Tanielam rotaļu pērtiķi ar metāla
šķīvjiem un man bladāc nobruka visa ilūzija par skaistu
mirkli.
Kopumā grāmata ir interesanta, tiek ieskicētas autores radītās
pasaules robežas. Rodas skaidrība starp dzīves atšķirībām
Augšlondonā un Lejaslondonā. Grāmata ir pilna ar jauniem patiešām
negaidītiem pavērsieniem un tas šķiet ir šī darba lielākais pluss,
jo, kad liekas, ka lietu virzība ir uzņēmusi kādu konkrētu
nemainīgu kursu, izrādās nekā, Laura Dreiže lasītāju aizved pilnīgi
citā virzienā un atkal atstāj lasītāju minam kā tad tas viss
beigsies.
Grāmatai likšu 4,25/5 . Vēl joprojām ļoti
interesanti un aizraujoši, taču vairs ne tik galvu reibinoši kā tas
bija pirmajā daļā. Iespējams tāpēc, ka Viktorija Elingtona manā
izpratnē bija pārāk spēcīga personība, lai kļūtu par rotaļu
pērtiķēnu ar metāla šķīvīšiem. Ļoti gaidu trešo daļu un ceru, ka
autore atdos Viktorijai viņas spožumu, jo viņas pārgalvīgums ir
galvenais lasītāja dzinējspēks lasot šo triloģiju. Cerībā uz krāšņu
noslēgumu gaidu 7.novembri.
Ivita Pelnēna, ivitas-blogs.com, 9.10.2015.