Saņēmis prestižo Baltijas Asamblejas balvu par vēsturisko romānu
tetraloģiju “Viņpus vārtiem” un Jāņa Baltvilka balvu bērnu
literatūrā par triloģiju
“Ceļš uz Nezināmo zemi”, rakstnieks savā jaunākajā grāmatā
atkal atgriežas pie žanra, ar kuru sāka autora gaitas – proti,
īsprozas. 1976. gadā izdota pirmā Kļavja stāstu grāmata “Kafejnīcā
zagtas karotītes”, 2014. gadā – krājums
“Vienpadsmit stāsti par vīriešiem”, bet tagad klajā nāk krājums
ar neparastu nosaukumu
“Bēres ar priekšapmaksu” .
Krājumā ievietoto stāstu darbības laiks aptver 20. gadsimta 70.,
80. un 90. gadus – tātad salīdzinoši nesenu un nozīmīgu pagātnes
posmu, kas tomēr daudziem no mums šobrīd šķiet tāls un grūti
izprotams laiks. Lasītājiem, kuri šo laiku nav pieredzējuši, stāsti
ļaus tajā ieskatīties, tiem, kuri to ir piedzīvojuši – to
atcerēties. Autors akcentē, ka par šo laikposmu īpaši būtiski runāt
šobrīd, kad tas vēl ir daudzu cilvēku atmiņā, jo mūsdienu
literatūrā par to nereti runā vai nu ironiski, vai neiecietīgi.
Rakstnieks uzsver: “Ironiju, sarkasmu un neiecietību vai
naidu nav pelnījuši cilvēki, kas paši pret savu gribu bija spiesti
dzīvot šajā laikā. Viņu prieks tāpat kā ciešanas, mīlestība un
savstarpējās attiecības bija pilnīgi īstas un neviltotas. Diemžēl
īsta un neviltota bija arī izlikšanās un divkosība, lai spētu
saglabāt sevi ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Nereti tas bija
pilnīgi obligāts priekšnosacījums, lai izdzīvotu, izaudzinātu
bērnus un vienlaikus neaizmirstu, ka esi latvietis. Divas sejas, no
kurām viena bija oficiālā, bet otra, kas piederēja tikai katram
pašam un kuras patieso veidolu zināja vienīgie paši tuvākie
cilvēki. Tāda toreiz bija izdzīvošanas stratēģija.” Tieši
šai pretrunīgajai situācijai, kādā dzīvoja lielākā daļa mūsu vecāku
un vecvecāku, ir veltīti stāsti krājumā “Bēres ar priekšapmaksu”.
Tie vēsta galvenokārt par cilvēkiem, kas dzimuši pirmskara, kara
vai pēckara gados – un vienlaikus tiem, kuri, būdami “tipisks
padomju laika produkts”, bija aktīvākie Atmodas atbalstītāji un
veicinātāji. Līdzās vecākiem un vecvecākiem stāstu varoņi ir arī
viņu bērni un bērnubērni: tie, kas nāk aizejošo vietā, kad sabrūk
priekšstati, mainās vērtību sistēmas, rīcības motīvi un arī paši
cilvēki.
Rakstnieks piebilst: “Šī grāmata ir par izdzīvošanu. Par
izdzīvošanu toreiz, padomju laikā un vēlāk, neatkarīgajā Latvijā.
Tas ir vēstījums par divām vai pat trim pilnīgi atšķirīgām
paaudzēm, kurām nu 21. gadsimta sākumā lemts šeit satikties. Un,
izrādās,– šī tikšanās dažbrīd ir gan traģiska, gan komiska, gan
kurioza, un absurda vienlaikus.”
Pieejama arī e-grāmata.
