Neapoles romānu cikla grāmatas secībā ir: “Brīnišķīgā
draudzene”, “Jaunais
uzvārds”, “Aizbēgt vai
palikt” un "Pazudušais
bērns" .
Pirmajā grāmatā draudzenes vēl ir mazas meitenītes un viņu rūpes un
ikdiena vairāk ir nepiemērotā vidē augošu bērnu problēmas (īpaši,
raugoties no mūsdienu skatpunkta), savukārt katra nākamā arvien
plašāk un atklātāk atklāj augšupejas un pārmaiņu iespējas; abu
jauno sieviešu izcilo prasmi adaptēties. Viena izvēlas rakstnieces
karjeru, bet otra, iespējams, talantīgākā, peld pa dzīvi kā lapiņa
viļņos, nevarēdama līdz galam izvēlēties vienīgo (īsto) ceļu.
Bērnības draudzība, kas tik naivi godīgi aprakstīta pirmajā romānā,
gadiem ritot, transformējas pat līdz atklātai skaudībai un
sāncensībai, lai, kaislībām pierimstot, draudzeņu attiecības vismaz
laiku pa laikam pietuvinātos sākotnējai draudzības formai. Dažādas
un nesaticīgas, Lila un Elena draudzību, kuru nav spējīgas saglabāt
ikdienā, visa mūža garumā glabā sirdīs. Viņu draudzība kaut kādā
mērā ir pat mistiska – ir brīži, kad abas saprot viena otru no
pusvārda, vai pat no nepasacītā, un tāpat gadās reizes, kad starp
abām nostājas nedzēšami pārpratumi vai pat tīši pāridarījumi. Viņas
spēj viena otru ievainot un dziedināt, uzmundrināt un sagraut – tik
nelabojami un neatsaucami, kā to nekad nepieļautu attiecībās ar
vīrieti. Jo attiecības ar vīrieti ir vien kaislība, draudzības
būtība ir daudz dziļāka.
Lila un Elena sevī iemieso tik daudzšķautņaino sievišķo
esmi, un autorei ir izdevies būt nežēlīgi atklātai un vienlaikus
abstrahēties no divu konkrētu sieviešu attiecībām tā, ka romānu
cikls kļuvis vispārcilvēcisks – un tādējādi ieguvis kulta
literatūras statusu ne vien dzimtajā Itālijā, bet arī tālu ārpus
tās robežām. Fenomenāli – Neapoles cikls kļuvis par
bestselleru ASV, Austrālijā un Japānā, daudzās Eiropas valstīs un
Krievijā, tas arī apbalvots ar daudzām literārām balvām. Un žurnāls
“Times” 2016. gadā Elenu Ferranti iekļāvis “100 pasaules
ietekmīgāko cilvēku” sarakstā.
Nav brīnums, ka Elena Ferrante (tas, kā zināms, ir pseidonīms)
nevēlas atklāt savu patieso identitāti. Rakstnieces absolūtā, pat
narcistiski ekshibicionistiskā atklātība, iedziļinoties draudzeņu
attiecību niansēs vairāk nekā pusgadsimta garumā, attaisno reāla
cilvēka nevēlēšanos piedalīties šī apbrīnojamā romānu cikla
alķīmiskajā mijdarbībā ar miljoniem lasītāju. Tā ir
Sieviete, kas uzrakstījusi šo ciklu kā atklāsmi. Tā ir himna
divdesmitā gadsimta Sievietei, kāda viņa ir mainīgajā un
nestabilajā ikdienā, attiecībās ar mīļotajiem, bērniem, paziņām un
likteni. Un lasītājam šis romānu cikls sniedz ārkārtīgi intensīvu
izjūtu gammu.
“Atšķirībā no stāstiem īstā dzīve, kad tā ir pagājusi, tiecas uz
tumšumu, nevis gaismu,” atzīst Elena Ferrante. Taču viņas romāni
pierāda pretējo.
Pieejama
arī e-grāmata.
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere.
