Kā raksta pats autors, “tā ir paaudze, kurai vairs
nedraudēja fiziskas represijas, ja vien tā atklāti nenostājās pret
padomju režīmu. Toties to centās iznīcināt garīgi un morāli: par to
gādāja proletāriskā ideoloģija. Piedevām tā bija viena no pirmajām
paaudzēm pēckara Latvijā, kas pēc tam, kad ģimene pārtapa par
sabiedrības pamatšūniņu, izauga bez mīlestības vai ar stipri
deformētu izpratni par to. Tomēr liktenis šai paaudzei bija lēmis
vēl vienu dramatisku pavērsienu.” Autors uzsver, ka tieši
šī aprakstītā paaudze ir tā, kuru pēc relatīvas stabilitātes
sasniegšanas – darbs, karjera, ģimene – visvairāk satricināja
būtiskās sociālekonomiskās pārmaiņas deviņdesmito gadu sākumā,
kurām tā īsti vairs nespēja pielāgoties, un romānā mēģina rast
atbildes uz aktuāliem jautājumiem: cik lielā mērā indivīds spēj
ietekmēt apstākļus un kurā brīdī kļūst par šo apstākļu upuri? Kāda
ir katra cilvēka paša atbildība par to, kas ar viņu noticis?
Vai bezizeja, kurā nonāk romāna varonis, ir beigas vai
jaunu iespēju sākums?
Romāna "Likvidētie
autobusi" darbība risinās no 20. gadsimta sešdesmito
gadu vidus līdz mūsdienām ar retiem atskatiem nedaudz senākā
pagātnē. Tā centrā ir Elmārs, kurš jaunībā raksta dzejoļus un
kaldina lielus plānus. Autors atzīmē: “Tas apzināti un pat
simboliski, jo, manuprāt, tieši šis dzejnieka gēns ļāva mums
pārciest sociālisma murgu un tik salīdzinoši viegli atgūt brīvību.
Tomēr ar ārējo brīvību vien izrādās par maz, kamēr nav atgūta arī
iekšējā (garīgā) brīvība, ko izdarīt ir nesalīdzināmi grūtāk.” No
galvenā varoņa skatpunkta fiksēts apkārt notiekošais un citi
personāži, starp kuriem ir gan viņa klasesbiedri, gan kolēģi,
dzīves laikā satiktās sievietes un, visbeidzot, Rāmgalu (izdomāta
vieta, kur notiek romāna darbība) iedzīvotāji. Būtiska loma grāmatā
ir arī mīlestībai: gan kā ilūzijai, pēc kuras visi tiecas, gan kā
patiesām jūtām, kas ne tikai spārno, bet var padarīt dzīvi arī
neciešamu.
Romāna mērķauditorija ir ne tikai tajā aprakstītā paaudze,
bet arī viņu bērni un mazbērni, kuri gan nav piedzīvojuši lielu
daļu no aprakstītā laikmeta, bet kurus noteikti ieinteresēs
skatījums uz viņu vecāku un vecvecāku dzīvi, kas tik ļoti atšķīrās
no viņējās.
Aivars Kļavis (1953) latviešu literatūrā
jau vairākus gadu desmitus pazīstams kā īsprozas un romānu autors,
kurš savos darbos īpaši pievērsies cilvēka psiholoģiskajai
portretēšanai un dažādu Latvijas vēstures posmu atspoguļošanai.
Augstu novērtējumu saņēma Kļavja četru vēsturisko romānu cikls
“Viņpus vārtiem”, kas aplūko Latvijas vēsturi trīs gadsimtu
griezumā, – šis darbs 2012. gadā ieguva prestižo Baltijas
Asamblejas balvu, kā arī Latvijas Literatūras gada balvas
specbalvu. 2010. gadā Aivars Kļavis saņēmis arī Autortiesību
bezgalības balvu. Rakstnieka darbi jau ilgstoši saņem atzinīgu
vērtējumu gan literatūrkritikā, gan lasītāju atsauksmēs.
Pieejama arī e-grāmata.
