Liepājas pilsētai un apkaimei šāds autors neapšaubāmi ir
Ēriks Kūlis, kurš ne tikai bieži par savu stāstu darbības vietu
izvēlas tieši šo Latvijas novadu, bet arī raksta veidā, ko varētu
nosaukt par “kurzemniecisku” – tiešā, paskarbā, tomēr allaž
trāpīgā.
Autora literārais pūrs mērojams vairākos desmitos grāmatu, kuru
vidū ir gan darbi bērniem, gan virkne romānu, tomēr šķiet, ka
formāts, kurā Ērika Kūļa talants atplaukst visspilgtāk, ir tieši
īsproza, kurai autors pievēršas atkal un atkal no jauna. Pirms kāda
laika pie lasītājiem devās stāstu krājums
“Mīlošie un mēnessērdzīgie”, bet pērnā gada pašā nogalē autors
saviem uzticīgajiem cienītājiem pasniedza jaunu krājumu “Nelūdz,
sudrabkaija” .
Krājumu par jaunu dēvēt varbūt nebūtu pilnīgi precīzi, jo tajā
apkopoti dažādos laikposmos tapuši Ērika Kūļa stāsti, taču vienkop
tie izdoti pirmoreiz. Šajos tekstos Ēriks Kūlis, kā vienmēr, abām
kājām stingri turas sadzīves realitātē un dzimtās zemes īstenībā,
lai cik neglaimojoša šī īstenība dažbrīd liktos. Stāstos
pazīstamas situācijas un tipāžus atpazīs visu vecumu lasītāji – gan
tie, kuriem atmiņā vēl spilgti glabājas padomjlaiku absurditāte,
gan tie, kas līdz kaulam iepazinuši brīžam ne mazāk savādos “jaunos
laikus” pēc valstiskās neatkarības atgūšanas. Ērika Kūļa
stils, kā allaž, valdzina, ar asredzīgo vērojumu, uzmanību detaļām
un faktiem, kas samērā skaidri pauž arī autora viedokli par
aprakstīto, tomēr vienmēr ļauj lasītājam izdarīt arī pašam savus
secinājumus.
Lasot rakstnieka stāstus, bieži tā vien gribas izsaukties: “Bet es
taču viņu pazīstu!” Jā gan – lai cik savdabīgus vārdus saviem
tēliem autors nepiešķirtu, tomēr šķiet, ka aprakstītos tipāžus
dzīvē saticis teju katrs no mums. Zodiaks Jāņtārpiņš un Gerda
Pigore, Žanno Cisko un Madara Purapuķe, Orfejs Jodkalns un Jānis
Betjānis – viņi visi ir pavisam vienkārši ļautiņi, kuru laimei nav
vajadzīgs daudz. Taču diemžēl palaikam notiek tā, ka kārtis dzīves
lielajā spēlē nekrīt tā, kā gribēts. Tāpēc dažam labam neizdodas
sastapt savu mūža biedru, citam jāsamierinās ar negaidītiem
zaudējumiem, vēl citu savos valgos sagrābusi atkarība, bet vēl cita
liktenis neizprotamā veidā šķiet savijies ar mūsu mazāko brāļu –
putnu un dzīvnieku – likteņiem, par kuriem autors raksta ar īpašu
sirsnību.
Ēriks Kūlis “neglauda lasītāju pa spalvai”, tāpēc viņa tekstos
atradīsim visai skarbas epizodes un parūgtus secinājumus par savu
laiku un līdzcilvēkiem. No otras puses, autors netaupa arī šķelmīgu
un vīrišķīgi pašerpu humoru, līdztekus neveiksminiekiem attēlojot
arī tādus dzīves mahinatorus, par kuriem varam vienlaikus gan
sašust, gan no sirds pasmieties. Kā saka: cik cilvēku, tik likteņu!
Un šķiet, ka Ērikam Kūlim rūp tie visi bez izņēmuma –
tiklab tie, kuriem veiksme negaidīti uzsmaida, kā arī tie, kam šī
nepastāvīgā dāma biežāk ir uzgriezusi muguru.
Pieejama
arī e-grāmata.
