Jaunumi

Mans Brencis nav no dižciltīgajiem. Ja jautāsiet pēc radurakstiem, tad tādu nav, jo atradām viņu pirms pieciem gadiem turpat trīsdesmit grādu salā sasalušu uz sava nama sliekšņa un, izķēruši Kaķunāvei no nagiem, burtiskā nozīmē atkausējām un atgriezām nezin kurā pēc skaita kaķu dzīvē, itin neko nenojaušot par to, no kurienes viņš uzradies un kas varētu būt viņa vecāki.

Aizvests pie vetārsta Kaspara Madonā, Brencis nodemonstrēja lieliskus zobiņus, un dakteris, sašuvis plēstās brūces, ko kaķubērns ieguvis nevienlīdzīgā cīņā ar nezināmu agresoru, amputējis pusi astes un izgriezis ,,vīriešu mantas”, pateica: ,,Viss būs labi. Viņš ir vesels. Audzējiet un mīļojiet. Šis būs skaistākais runcis Vecpiebalgā”. Mēs audzējām. Un mīļojām. Tagad, lai arī joprojām nav skaidrs, ko Brencis par mums domā, viņš patiešām ir ļoti smuks, gudrs, kārtīgs un piemīlīgs kaķis. Neatkarīgs, tomēr vienmēr atgriežas mājās. Pieklājīgs, jo nekad nestāda savas vajadzības pāri mūsējām (un tas