Žurnāliste un rakstniece Dace Zvirbule stāstu par savu gājienu vienatnē papildina ar vēstījumu par savu dzimtu un tās locekļu likteņiem. Vienlaikus ar gājiena mazajām ķibelēm un veiksmēm vienkārši, skaidri un sirsnīgi caur savas ģimenes traģēdijām un laimes mirkļiem viņa īsi un koncentrēti izstāsta Latvijas likteni pēdējā gadsimta laikā. Stāsts ir lakonisks, taču detaļām bagāts. Vēstīts vienskaitļa pirmajā personā, tas ļauj kopā ar autori gan ceļot, gan gremdēties pārdomās – un varbūt kādu iedvesmos arī pašam doties ceļā. Varbūt svētceļojumā – bet varbūt ceļojumā pie sevis paša. Kurš zina, vai te vispār ir kāda starpība?
Grāmatas
"Mans Jēkaba ceļš. Nezināms mērķis" autore
Dace Zvirbule: “Kad mammas vairs nebija, man ļoti gribējās ar viņu
parunāt. Un bija žēl, ka neesmu ierakstījusi viņas balsi,
uzfilmējusi kādu video. Palikušas bija tikai fotogrāfijas. Un kāds
blociņš, kurā mamma bija ierakstījusi telefona numurus, adreses,
citātus no grāmatām, ēdienu receptes, piezīmes par to, kad
iestādīti kartupeļi, cik vagas ar katru šķirni… Un caur šo blociņu
es varēju ar mammu parunāt.
Šī grāmata arī ir kā blociņš. Es tajā pierakstu, kā dienās eju pa
Svētā Jēkaba ceļu Spānijā un kā naktīs aizvien no jauna izdzīvoju
ne tikai savas, bet arī savu vecāku un vecvecāku atmiņas. Atceros
notikušo, lai saprastu, no kurienes mēs nākam un kāpēc esam tādi,
kādi esam. Lai atrastu mērķi, uz kuru iet. Lai bērni un mazbērni
vienmēr varētu ar mani parunāt, lai viņiem būtu manas atmiņas. Un
vienmēr brīva griba – izvēlēties, kurp iet.
Tie, kas jau ir izlasījuši šīs manas atmiņas, man stāsta katrs
savējās. Atmiņas mums palīdz būt modriem. Būt mums pašiem.”
Pieejama arī e-grāmata.
