No savas un citu sieviešu pieredzes autore secina, ka vidusmēra
latvietes prasības pret sevi ir pārāk augstas, lai viņa sevi atzītu
par labu mammu, taču tam nav pamata!
“Šī
grāmata ir aicinājums pārstāt sevi nosodīt un
uzdrīkstēties būt nevis ļoti, bet pietiekami labai. Tādai, kas
rūpējas par sava bērna vajadzībām, taču mēdz arī kļūdīties, nogurt
vai sadusmoties. Es nesniedzu padomus par bērnu
audzināšanu, bet rakstu par savu un citu sieviešu pieredzi un
šaubām, vai tiešām esam gana labas mammas,” saka grāmatas
autore Elīna Zelčāne.
Kur rodas supermammu stereotipi? Māmiņu blogos, diskusiju grupās
vai intervijās sievietes par sevi atklāj tikai to, ko vēlas, bet
kopaina, kas ietver arī neveiksmes un dusmas, paliek aiz kadra. Un
dzimst ilūzija par ideālo mammu, kas ar visu tiek galā.
Kāda ir pietiekami laba mamma? Tāda, kura spēj radīt
atbilstošu vidi bērna pamatvajadzību apmierināšanai.
Apstākļi un iespējas katrai atšķiras, tomēr ikviena mamma spēj būt
pietiekami laba pat tad, ja nevar sagādāt bērnam pilnīgi visu, ko
gribētos, bet dod galveno – savu mīlestību.
“Grāmata izstaro īstu reālas ģimenes dzīvošanas siltumu,
kas pacietībā un maigumā radīts un nosargāts. Noderēs visiem, kam
rūp dzīves pamatvērtības,” atzīst ģimenes psihoterapeite Aina
Poiša, piebilstot: “Būt vecākiem ir radošākais projekts
mūžā – izaudzināt laimīgu cilvēku. Nevis vijolnieku, sportistu vai
ārstu, bet cilvēku, kas ir mierā un līdzsvarā pats ar sevi un
pasauli.”
Grāmatas pašās beigās ir autores dēla Kristofera apsveikums mammai
Māmiņu dienā: “Mana mamma ir mīļākā pasaulē. Manas mammas acis ir
zilas kā debesis. Manai mammai ir maigākais glāsts. Manu mammu
nevar aizvietot. Ar manu mammu ir ļoti droši. Manai mammai ir pilna
sirds ar mīlestību.”
Pieejama arī e-grāmata.
