Anšlavu Eglīti pazīstam kā izcilu prozaiķi, kura darbi “Līgavu
mednieki”, “ Pansija pilī”
un “Homo novus” lasītāju mīlestību izpelnījās gan uzreiz pēc klajā
laišanas – un tas notika, rakstniekam atrodoties trimdā, – gan pēc
Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad darbi beidzot tika laisti
klajā arī autora dzimtenē. Interesi par Eglīša romāniem pēdējo gadu
laikā veicina arī to ekranizācijas – 2018. gadā pirmizrādi
piedzīvoja pēc romāna “Homo novus” motīviem veidota spēlfilma, bet
šī gada sākumā pie skatītājiem nonāca daudzsēriju filma “Pansija
pilī”. Lasītājus turpina iepriecināt, sasmīdināt un aizraut
Anšlava Eglīša izcilās vērotāja spējas, trāpīgie secinājumi,
dzirkstošie dialogi un darbus caurvijošā
inteliģence.
Taču ne katrs lasītājs zina, ka Anšlava Eglīša aizraušanās un
profesiju sarakstā rakstniecība nebūt nebija vienīgā. Pēc tam, kad
padomju okupācija bija piespiedusi rakstnieku ar ģimeni bēgt no
Latvijas vispirms uz Vāciju un tad tālāk uz ASV, par rakstnieka
pamatnodarbošanos kļuva kino žurnālistika – Eglītis iesaistījās
Holivudas Ārzemju žurnālistu apvienībā, rakstīja filmu apskatus un
recenzijas, intervēja ievērojamus aktierus un režisorus un veidoja
rakstus par filmu industrijas fenomenu, kas nepilna pusgadsimta
laikā bija izveidojies par vienu no jaudīgākajiem ne tikai
izklaides nozares, bet arī propagandas instrumentiem. Savus
vērojumus, iespaidus un secinājumus Eglītis apkopoja grāmatā ar
nosaukumu “
Lielais Mēmais. Filmu žurnālista piezīmes”, kas nāca
klajā 1972. gadā ASV. Tas vairāk nekā piecdesmit gadu palika
vienīgais šīs grāmatas izdevums, taču tagad “Lielais Mēmais” ir
laists klajā arī Latvijā Apgādā Zvaigzne ABC.
Neraugoties uz apakšvirsrakstu, tās nav tikai filmu žurnālista
piezīmes. Tā ir rakstnieka biogrāfija, uzlūkota caur
“sudraba ekrāna” prizmu – no pirmajiem Rīgas kinoteātriem 20.
gadsimta pirmajās desmitgadēs un zēnu blēņām, cenšoties iekļūt kino
bez biļetes, caur trīsdesmito gadu žilbinošo kinodīvu laikmetu,
līdz Baigā gada zvērībām un Latvijas okupācijai, bēgļu gaitām cauri
sabombardētās Berlīnes izmisīgajai pirmskapitulācijas līksmei un
mierīga švābu ciemata pavēnim, visbeidzot sasniedzot Holivudu, kas
lasītāja acu priekšā atklājas ne kā sapņu fabrika, bet kā dzīvs,
raibs, teju psihodēliski ņirbošs organisms. Eglītis
apraksta leģendārus aktierus un režisorus, dalās ar trāpīgiem
vērojumiem un detaļām un sniedz plašu ieskatu dažādu valstu,
tostarp Latvijas, kinoindustrijas vēsturē, īpaši akcentējot kino
propagandas līkločus 20. gadsimta vēstures kūleņos. Šajās lappusēs
dzīvo Kerijs Grānts un Alfrēds Hičkoks, Klints Īstvuds un Federiko
Fellīni, Čārlijs Čaplins un Elizabete Teilore. Tomēr pašos pamatos
“Lielais Mēmais” ir skaudri godīgs stāsts par Anšlavu Eglīti un
viņa laiku.
