Ar grāmatas
“Koku slepenā dzīve” palīdzību viņš ļauj to
iepazīt caur drāmām un aizkustinošiem mīlasstāstiem, kas dienu no
dienas norisinās zem zaļajiem lapu un skuju jumtiem. Autora spēja
par šo mazzināmo pasauli runāt vienkāršā, visiem saprotamā valodā,
turklāt bez sentimenta un pasaciņu stāstīšanas, savus uzskatus
balstot uz zinātniskiem pētījumiem, sagādājusi grāmatai
sensacionālus panākumus visā pasaulē, un, kā raksta “The Guardian”,
Vācijā “Koku slepenā dzīve” pērn lasīta vairāk nekā pāvesta
Benedikta XVI un bijušā Vācijas kanclera Helmūta Kola
memuāri!
Kas ir koks? Daudzgadīgs augs ar saknēm, stumbru, zariem, lapām vai
skujām? Tas nav nepareizi. Pirmajā acu uzmetienā. Papētot
vairāk, atklājas, ka koks ir tāda pati dzīva būtne kā cilvēks.
Turklāt – kas to būtu domājis! – sabiedriska būtne ar raksturu,
emocijām, vajadzību komunicēt un pārvietoties. Izklausās neticami,
tomēr tas ir pierādīts fakts! Ja reiz tā, gribas vaicāt –
kāpēc neko no šīm kaislībām nemanām, kāpēc kokus grūtāk saprast
nekā dzīvniekus? Pirmkārt jau tāpēc, ka koki ir bezgala lēni. Koku
bērnība un jaunība ilgst desmitkārt ilgāk par mūsējo un to mūžs ir
vismaz piecas reizes garāks. “Aktīvas kustības”, piemēram, lapu
plaukšana aizņem nedēļas. Tāpēc ārēji šķiet, ka koki ir sastinguši
radījumi, kaut arī zem mizas dzīve kūsāt kūsā. Bet atgriezīsimies
pie šī raksta sākuma – kokiem esot vajadzība pārvietoties! Kā to
saprast? Pat bērns zina, ka koki nestaigā. Autors asprātīgi
atrisina šo mīklu, paskaidrojot, ka pārvietošanās notiek,
nomainoties paaudzēm. Katrā koka sēkliņā snauž mazītiņš koka
embrijs. Sēklai nokrītot no koka, sākas lielais ceļojums. Un kā
saprast apgalvojumu, ka kokiem ir emocijas? P. Vollēbens uzbur
interesantus koku raksturus – drosminieku, bailuli, huligānu,
pļāpu. Un tie nebūt nav teiksmaini, bet gan ikdienas vērojumos un
zinātniskos pētījumos balstīti tēli. Koki ar saknēm atpazīst savus
draugus, ģimeni un bērnus, kā arī tos, kas naidīgi noskaņoti.
Grāmata “Koku slepenā dzīve” atklāj, ka pasaulē viss ir
saistīts un tikai, esot jūtoši, gudri un saudzīgi, vēl ilgi varēsim
pastaigāties pa mežiem, smelties tajos spēku, mieru un piedzīvot
pārsteigumu pēc pārsteiguma. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas pastaiga
mežā šķitīs pilnīgi citādāka!
Pēteris Vollēbens (Peter Wohlleben, 1964)
studējis mežsaimniecību un ilgus gadus strādājis valsts mežu
pārvaldē. Taču, tikai kļuvis par mežzini Eifelā, Vācijā,
izstrādājis jaunu – ekoloģijai un ekonomikai vienlīdz labvēlīgu –
stratēģiju ar mērķi atgriezt dabā nepārveidotas mežu platības. Viņa
pārziņā esošajos mežos smago meža tehniku aizstāj zirgi, nenotiek
kailcirtes un netiek izmantota ķīmija.
Pieejama arī e-grāmata.
No vācu valodas tulkojusi Aija Jakoviča.
