Veronikas Rotas grāmata „Dumpinieki” rada sajūtu, ka notiek filmas skatīšanās, nevis literatūras lasīšanas process, jo „Dumpinieku” tēli un to piedzīvojumi ir atveidoti tik reālistiski spilgti, lai rastos ļoti spēcīgs empātijas līmenis un šķistu, ka viss noris acu priekšā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka grāmatas sižets ir viegli pielāgojams spēcīga trillera žanra filmai vai stratēģiskai datorspēlei. Un tas nemaz nav tik peļams salīdzinājums, jo grāmatā nepārtraukti tiek lietoti tādi jēdzieni kā simulācija, struktūra, matemātika, ieraksti, sistēma, pieejamie dati utt., kas ļauj grāmatu skatīt no nopietnas spēles viedokļa. Bet ne tikai tas rada grāmatas saikni ar citu mediju pasauli.

Ja nav lasīta Veronikas Rotas pirmā grāmata „Citādie”, tad ar „Dumpiniekiem” lasītājs tiek iemests grāmatas saturā kā spēlēs vidū, un tā ir datorspēlēm tipiska situācija, ja sākumā spēlētāji nezina ne spēles fabulu, vēl nav iepazinuši uzdevumu būtību un neapzinās visas interaktīvās darbības iespējas. Ar Rotas grāmatu lasītājs it kā krāj punktus savas „pacietības un koncentrēšanās, izdzīvošanas iespējas” jeb apgūst sižetu pa gabaliņiem. Pamazām tiek uzzināti varoņu vārdi, iepriekšējās daļas notikumi, tomēr galvenie varoņi Beatrise, saukta arī par Trisu, un Tobiass ar segvārdu Kvarts slēpj iegūto informāciju gan no lasītājiem, gan viens no otra, jo katrs uzskata par savu galveno misiju glābt visas piecas kopienas un savu otro pusīti. Jābilst, ka jau tas vien, ka galvenie varoņi izmanto iesaukas, apliecina prozas pasaules nosacītību, un, ja vēl pieņem, ka arī lasītājs grāmatas priekšā parasti paliek anonīms un neatklāj visu informāciju par sevi...

Lai kāds arī nebūtu lasītājs, katra nākamā informācijas daļa, iegūta nodaļas beigās vai sākumā, ir viņa nonākšana „jaunā līmenī”, jo tā šokē arī pašus grāmatas varoņus. Varbūt kādam tas liks justies ne gluži kā iniciācijas procesa lieciniekam, bet vismaz kā nelielu spēles trofeju ieguvējam. Un visbeidzot – sekojot grāmatas sižetam, nonākot līdz grāmatas pēdējai lapaspusei, nekas nav uzzināts, jo grāmata aiz sevis atstāj vēl vairāk jautājumu. Tas ar lielu nepacietību liek gaidīt grāmatas trešo daļu, kā arī turpmākos autores tekstus, tāpēc savā ziņā grāmata darbojas efektīvi.

Tādas būtu vienas no iespējamām sajūtām par grāmatas fenomenālo raksturu, kas, cerams, mudinās katru pašam saprast, kāpēc grāmata tik ļoti pārsteidz. Rotas veidotā pārsteiguma pamatā ir trīskāršas pasaules modelis: vīzija par nākotnes pasauli, utopisko pasauli un pasauli kā cilvēku varaskāres spoguli. Visu triju pasauļu apvienojumu var uzskatīt gan par reālu, gan iedomātu – to var itin viegli iedomāties kā mūsu pasauli, bet tikpat labi to var nosaukt par fantāziju, cilvēces nemainīgo paradumu sekām, kurām, protams, pievienoti mūsdienu zinātnes un tehnikas jaunatklājumi, kā arī izglītības līmeņa paaugstināšanās aspekts.

Rotas romānu sērijas pamatā ir ideja, ka, lai cilvēkus varētu pārraudzīt, tie jāsadala piecās kopienās: Drošsirži, Sirsnīgie, Nesavtīgie, Taisnprāši un Mācītie.  Romānu sērijas otrajā daļā jau ir atklāti cilvēki, ko sauc par Citādajiem, kas nav iedalāmi tikai vienā kategorijā un kurus nevar kontrolēt simulāciju laikā. Un tieši viņi saprot, ka būtībā ir viens cilvēks – Džanīna, Mācīto kopienas vadītāja, kura grib visus kontrolēt. Grāmatas vēstījums tālāk attīstās kā pretcīņa un brīvas izvēles iespējas radīšana, par kuru sāk cīnīties Citādie un nepiederīgie – tie, kurus nav bijis iespējams iedalīt kādā kategorijā vai kas aizgājuši no savas kopienas. Tas ir smags un bīstams ceļš. Ne velti grāmatas nosaukums ir „Dumpinieki” – kā viens grāmatas varonis paskaidro: dumpinieki ir tie, kas pretojas varai, bet ne vienmēr ieņem karojošu pozīciju.

Cits fakts, kas ļoti priecē saistībā ar šo neparasto grāmatu, ir pati grāmatas autore – Veronika Rota. Autore ir dzimusi 1988. gadā, bet jau tagad piesaka sevi ļoti spēcīgi ar pirmo romānu. „Dumpinieki” nav jāuztver kā kaut kas līdzīgs S. Meieres „Krēslai” vai Dž. K. Roulingas „Harijam Poteram”, kas, pieaugot popularitātei, radīja masveida ārprātu. Rotas romānu vajadzētu uztvert kā intelektuālu saspēli ar lasītāju. Romānu augstvērtīgu padara arī tā asprātīgā izteiksme – jācitē pāris uzmanības vērti piemēri: „liekas, ka elpoju adrenalīnu”, „kā var sāpīgi iesist ar spilvenu”, „lai jums jauka miršana”, „vemšana ir dzīves sastāvdaļa” u.c.

Grāmatai jāpieķeras, lai saprastu, kā veidojas interesanta utopijas un fantāzijas saplūsmes literatūra - vai ir iespējams visu iekļaut sistēmā un izveidot ideālas dzīves vīziju, kas par spīti sistēmai slēpj ļoti lielus noslēpumus. Un, atklājot šos noslēpumus, lasītājs saprot, ka patiesībā vēl neko nezina... Vai tomēr zina?


Laine Zaviļeiska, ubisunt.lu.lv, 10.02.2014.