Katram, kas raksta par grāmatām vai filmām, jau sen skaidrs, ka par sliktiem darbiem uzrakstīt ir vieglāk nekā par to, kas patiešām ir paticis. Gluži negribas ticēt, ka tā ir tikai man. Ilgi nācās domāt, kas man ir sakāms par Ievas Melgalves svaigāko veikumu „Mirušie nepiedod” (tāpat arī lasīšana ieilga, bet personīgu iemeslu dēļ). Jo grāmata man noteikti patika, bet Zvaigznes ABC labvēlību man trūka nekaunības atalgot ar vienkāršu „Man patika. Iesaku.”

Kad mirst viens no Brugas magiem, par pirmo aizdomās turēto kļūst svešiniece Vega. Kā nekā tieši viņa ir pēdējā, ar kuru mags manīts dzīvs, un pirmā, ar kuru viņš redzēts miris. Turklāt viņai pašai ir sens naids pret magiem, kura dēļ Vega arī labprāt uzzinātu, kurš ir īstais slepkava.

Simpātijas uzreiz iekaroja pievienotā Vegas pasaules karte. Kopš „Gredzenu pavēlnieka” lasīšanas laikiem jau apziņa, ka var ar pirkstu vilkt kartē līdzi varoņu piedzīvojumiem, man liekas nenormāli forši. Valoda ir ļoti laba, nav tā, ka lielākā daļa būtu vienkārši nepaplašināti teikumi un novalkātas frāzes. Var just, ka autorei ir plašas zināšanas fantāzijas žanrā, un to dēļ domājams Melgalvei veiksmīgi izdevies izvairīties no klišejām.

Manuprāt, Latvijā diemžēl vēl ilgi valdīs priekšstats, ka fantāzija – tā jau vien tāda bērnu un pusaudžu padarīšana vien ir. Lai nu kā man īsti nešķiet, ka „Mirušie nepiedod” varētu likt bērnu literatūras plauktiņā. Nedomāju, ka tie, kas nesen kā iekāpuši savos padsmit, varētu saprast šo darbu.

Kā jau sākumā minēju, „Mirušie nepiedod” man patika. Ceru, ka no Ievas Melgalves būs vēl citi fantāzijas darbi un kāds no tiem turpinās sekot līdzi Vegas ceļam. Sauciet to par dīvaiņu solidaritāti, bet ceru, ka Vegu kaut kur gaida, ja ne laime, tad miers un piedošana.

Vērtējums: 4/5

Lāsma Gaile, greeneyednevertells.wordpress.com, 29.07.2013.