Mēs katrs pazīstam to dīvaino radinieku, kurš mēdz uzvesties ne gluži tā kā atrodoties sabiedrībā vajadzētu. To, kuram vienmēr ir pataupīts kāds savāds stāsts, kurā, šķiet, tā viena patiesības kripatiņa ir pazudusi izdomā kā adata siena kaudzē. Tāds ir Džeikoba vectēvs. Zēna opim ir daudz neparastu stāstu par savu bērnību kopā ar Mis Peregrīni un bāreņiem, kuriem katram piemita pa savādai spējai.  Džeikobs vectēvu uzskata par nedaudz jukušu, bet zēnam pēc vectēva traģiskās nāves pašam nākas apšaubīt savu sapratu. Lai rastu atbildes uz saviem jautājumiem un pierādītu sev, ka nav jucis, zēns dodas uz vectēva bērnības mājām meklēt Mis Peregrīni.

Grāmata bija visnotaļ aizraujoša un brīžiem pat var piesaukt nelielu sabīšanos. Īpaši, kad biezā nakts tumsā soļo mājup, pēkšņi atceries par nebūtnēm un tukšpauriem un neviļus pieliec soli. Tomēr vairāk gan liekas kā pusaudžu literatūra. Stāsts pusaudžiem par pusaudžiem (kaut vai tādēļ, ka visi pieaugušie ir slikti vai dumji). Mani pašu gan nepameta sajūta, ka esmu iekāpusi izmēru mazākās kurpēs, bet domāju, ka citiem varētu gluži labi patikt.

Grāmatas lasīšanas laikā saskatīju vairākus sižetcaurumus. Lielākais, manuprāt, ir tas, ka, ja šie bērni ir apveltīti ar tik lieliskām spējām, tad kāpēc necīnīties ar nebūtnēm un tukšpauriem? Tā vietā viņi piekopj taktiku slēpties zem auklītes brunčiem.  Lai nu kā ceru, ka autors šo problēmu atrisinās solītajā sērijas turpinājumā „Hollow City”, kura iznākšana angļu valodā lasošajai publikai paredzēta nākamā gada sākumā.

  „Mis Peregrīnes namu brīnumbērniem” vērts kaut vai pašķirstīt fantastisko fotoattēlu dēļ, kuri palīdzēja iedzīvināt stāsta mītisko, brīžiem pat baiso atmosfēru.  Autors pats apgalvo, ka tie ir īsti, iegūti ar cilvēku, kuru aizraušanās ir senatnīgu fotoattēlu kolekcionēšana (interesants hobijs, vai ne?), palīdzību un tikai daži ieguvuši nelielus uzlabojumus ar moderno tehnoloģiju palīdzību.

Vērtējums: 4/5

Lāsma Gulbe, greeneyednevertells.wordpress.com, 09.12.2013.