Ar laiku esmu nonākusi pie secinājuma, ka vampīri man laikam ir vismīļākie no pārdabiskajiem nešķīsteņiem. Jau pirms Brema Stokera „ Drakulas ” tie ir dzīvojuši senās leģendās, ko cilvēki radīja, lai rastu atbildi mūžsenajām bailēm no nāves un tumsas. Ilgi vampīri asociējās ar bālu pusmūža kungu bezgaumīgā paltrakā uz pleciem, iespaidīgiem ilkņiem un savādu akcentu, bet tad nāca Anna Raisa, kas deva vampīriem otro elpu, padarot tos par iekārojamiem, bet bīstamiem nakts radījumiem. Viņa ļāva tiem atmest jau novecojušo Drakulas ietērpu, kas jau viegli oda pēc klišejām. Laikam Stefāniju Meieri un to, kā viņa padarīja vampīrus par kārtējo mirdzošo popkultūras (un, ko tur liegties, apsmiekla objektu) elementu, ir lieki. Galvenais, ko vēlos teikt, ir tas, ka vampīru tēma man ir mīļa, jo tā ir elastīga – katrs autors var kaut ko nedaudz pamainīt, pievienot kaut ko savu, atņemt kādu jau nodilušu elementu, no aizmirstības izcelt dažu senu ticējumu par vampīriem. Arī Kronina vampīrs nav izņēmums.

Šis nav gluži ierastais mītiskais personāžs, kas eleganti slēpjas ēnā un ietur stingru jaunu meiteņu asiņu diētu. Kronina vampīrs ir izauklēts militārā laboratorijā no Brazīlijas džungļos uzieta vīrusa. Zinātnieki, protams, vēlējās to labāko – pārcilvēcisku spēku, neiedomājamu izturību un Saules mūžu. Bet gadījās gluži kā sliktā jokā – gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr. Eksperimenta objekti izbēga un nogalināja vai padarīja sev līdzīgus teju visus ASV iedzīvotājus. Izdzīvoja vien saujiņa cilvēku. Šo ļaužu pēcteči pēc simts gadiem joprojām dzīvo senču uzbūvētajā nometnē, ko naktīs no „vīrusainajiem” pasargā gaismas, kas tos aizbiedē. Diemžēl nekas nav mūžīgs – ģeneratori, kas piegādā elektrību noveco acu priekšā, un dienas drošībā ir skaitītas. Turklāt „vīrusainie” izskatās apņēmības pilni pielikt punktu pēdējai cilvēku kopienai. Un vēl uzrodas Meitene no Nekurienes.

„Pārejā” ir redzams ne viens vien jau sen zināms sižets, bet uz vampīru apokalipses fona tas iegūst pavisam jaunu elpu. Brāļu sāncensība, sieviete, kas apprecējusies tīri spīta dēļ, puisis, kuru moka ilgas pēc piedzīvojumiem, zēna kļūšana par vīru, episks ceļš cīņā ar tumsu – „Pārejā” sadzirdamas vēl sen zināmu stāstu balsis, bet tās tur lieliski iederas, veidojot aizraujošu mozaīku, stāstu par iznīcinātu pasauli un drosmīgiem cilvēkiem, kas tā arī nav zaudējuši cerību.

Brīžiem šķita, ka lasu nevis 856 lappušu biezu grāmatu, bet gan esmu nonākusi jaunā seriāla izraisītā atkarībā, kad dzīvoju nākamajai sērijai. Tikai bija vēl labāk –Kronins man ļāva justies, it kā es pati būtu turpat blakus, dzirdētu ieroču apdullinošos dārdus, saostu asiņu smārdu, kas uzmācīgi sitas nāsīs, un bēgtu no „vīrusainajiem”. Stāsts met neparedzamus līkločus, traukdamies uz priekšu tikpat ātri kā vagoniņš amerikāņu kalniņos.

Varbūt vienīgais akmens, ko varētu mest Kronina dārziņa, ir par resursu pārbagātību. Lai gan nevajag novērtēt 21. gs. ķimikālijas, ar kurām tiek papildīti konservi, lai tie pēc iespējas ilgāk būtu ēdami, vai tiešām teju viss, ko galvenie varoņi savā ceļā atrada, bija pārtikā lietojams? Vai tiešām Klejotāju bari savā ceļā visu nebija paņēmuši? Kā gan tādas gluži vai oāzes kā būdiņa mežā, kur patvērās Teo un Mosemija palika neskartas?

Bet, salīdzinot ar to aizraujošo piedzīvojumu, ko man sniedza „Pāreja”, tie šķiet tīrie sīkumi. Un ziniet, kas ir pats labākais? Būs turpinājums! Otrā daļa „Twelve” jau ir iznākusi angliski, bet trešā, noslēdzošā daļa ir solīta 2014. gadā. Tātad tagad viss, ko atlicis darīt ir gaidīt – gaidīt turpinājumus, nepacietībā kožot pirkstos, gaidīt episkā romāna ekranizējumus.

Lāsma Markeviča, http://greeneyednevertells.wordpress.com, 24.12.2012.