„Naktstauriņš” nav pirmā (cerams, arī ne
pēdējā) Lauras Dreižes grāmata. Tempi kādos viņa raksta ir teju vai
apbrīnojami (tādai sliņķei kā es)– katru gadu pa biezam romānam!
Turklāt tiem var pieskaitīt arī Rišelas Mīdas „Vampīru akadēmijas”
tulkojumus.
Centrālās Federācijas galvaspilsētā Arkādijā plosās nenotverams
sērijveida slepkava, kas iesaukts par Naktstauriņu. Bet tā ir
Robinas Benetijas mazākā bēda – jāapvieno jurisprudences studijas
ar darbu policijā (meitene spītīgi vēlas būt finansiāli
neatkarīga), jāpacieš gaišredzīgas vīzijas, kuras pavada neciešamas
galvassāpes, turklāt jāieskaidro mātei, ka vīzijas ir īstenība,
nevis mēģinājums pievērst sev uzmanību. It kā ar to vēl nebūtu
gana, pēc noslēpumaina ugunsgrēka Robina tiek ierauta neparedzamu
notikumu karuselī un viņai tiek piešķirts miesassargs, kas nebūt
nesajūsmina meiteni.
Tātad, kas man nepatika. Bija brīži, kad zuda ticamība (piemēram,
vai tiešām iestādē, kur veic slepenus eksperimentus, to objekti var
tik brīvi staigāt apkārt?) un kad šķita, ka solīto šausmu vietā ir
iesmērēta romance. Turklāt (nezin, varbūt man ir „karneolīts”) ir
jūtama zināma paredzamība, salīdzinot ar diviem iepriekšējiem
romāniem – jauna meitene ar raksturiņu, kāds turīgs rada gabals ar
biezu maku, no kura meitene spīta vadīta atsakās pasmelt līdzekļus,
tumsnējs, pievilcīgs svešinieks, krāšņa balle, „ļaunītis”, kam
prātiņš „sagājis uz īso”, varones „aci pret aci, zobu pret zobu”
cīņa ar ļaundari beigās.
Tomēr sižets bija gana spraigs un aizraujošs, tiem, kas nav
lasījuši citas Lauras Dreižes grāmatas noteikti būs interesanti.
Turklāt autores valodas dēļ vien ir vērts lasīt viņas darbus,
salīdzinājumi ir interesanti (par Kvazimodo un Esmeraldu laikam ir
mans mīļākais), un teksts plūstošs. Patika, ka galvenajai varonei
ir attieksme, Robina, manuprāt, ir spītīga, neatlaidīga un lecīga,
kas lika uzreiz just pret viņu simpātijas.
„Naktstauriņu” īsti likt šausmu žanra plauktiņā negribas. Manuprāt,
romāns sastāv no ½ mīlas stāsta, kam piejaukts klāt ¼ detektīva un
¼ zinātniskās fantastikas un beigās iebērta šķipsniņa šausmu – tā
teikt, asumam un spriedzei. Lai nu kā „garšo” gana labi, un iesaku
nobaudīt arī citiem.
Kam patiks?
- viennozīmīgi latviešu F&F faniem;
- Lauras Dreižes faniem;
- jaunajiem latviešu rakstniekiem, kas aizrāvušies ar fantāzijas un fantastikas žanru. Latviešu literatūrā ir maz no kā mācīties tieši šajā žanrā, tāpēc uzskatu, ka jāgrābj ciet katra iespēja palasīt kaut ko no pašmāju F&F rakstniekiem.
Lāsma Markeviča, http://greeneyesnevertells.jimdo.com,
1.04.2012.
