„ Pandēmija ” ir „ Delīrija ” triloģijas (kurā ir tikpat daudz „pastarpinājumu”, kas veltīti stāsta otrā plāna varonēm) otrā grāmata.

„Pandēmiju” var sadalīt divās daļās – viena, kurā galvenā varone Lēna stāsta par pavadīto laiku Mežonīgajā zemē pēc traģiskās bēgšanas no Portlendas, un otra, kurā Lēna dzīvo Ņujorkā un darbojas pretošanās kustības labā. Abas ir sajaukušās kopā, mijoties nodaļu pa nodaļai, kopumā atsvaidzinot sižetu.

Varbūt tā arī bija speciāli domāts, bet, manuprāt, tā sauktie slimie ir aizmirsuši iemeslu, kura dēļ pameta ērto, silto un drošo zemi robežu otrā pusē – mīlestību. Viņu metodes ir nežēlīgas, un Lēna pati par to pārliecinās, pati pret savu gribu kļūstot par sīku, bet nozīmīgu zobratiņu dumpinieku shēmās. Lorena Olivera uzdod jautājumu, cik augsta cena jāmaksā, lai iegūtu brīvību, un arī sīkāk parāda nākotnes Amerikas sabiedrību, tā vairs nedalās labajos un sliktajos, veselajos un slimajos. Ir pretošanās kustība un tie, kas cenšas dzīvot pēc iespējas mierīgāk, nevienam nelienot acīs, ir atkritumnieki, kuri vēlas redzēt haosu un par pāris dolāriem un ieročiem pārdos miesīgu māti.

Sērijas otrā daļa diemžēl ir smags kritiens lejup salīdzinot ar pirmo grāmatu. Jā, Lēna kļūst par stiprāku, pastāvīgāku, arī neatkarīgāku personību, bet viņas izaugsme šķita mākslīga. To pašu domāju arī par iepīto mīlas līniju – Lēnai rodas jūtas pret galvenā ļaunīša dēlu un otrādi – un visu romānu kopumā.

Kad lasīju „Delīriju”, es tiešām kaut ko sajutu, šķiet, pati kopā ar varoņiem izslimoju delīriju. Diemžēl „Pandēmijas” lappusēs no tās maģijas nebija ne miņas. Otrā daļa vairāk atgādina švaki uzrakstītu jauniešu trilleri.

Kopumā „Pandēmija” ir neslikta tīrai izklaidei, bet „Delīrijam” tā vairs netur līdzi. 2013. gada martā ir solīta trešā grāmata, kurā varbūt sagaidīsim atrisinājumu.

Lāsma Markeviča, http://greeneyednevertells.wordpress.com, 30.12.2012.