Tods Hjūits ir pēdējais zēns Prentistaunā, pilsētā, kurā dzīvo tikai vīrieši un ikviens dzird cits cita domas, bet sievietes ir mirušas epidēmijā pirms vairākiem gadiem. Todam ir atlicis tikai mēnesis, līdz viņam apritēs trīspadsmit gadu un viņš tiks uzskatīts par vīru, bet, tad pašam īsti nesaprotamu iemeslu dēļ puisim nākas bēgt. Un drīz vien atklājas, ka visa Toda dzīve ir balstīta uz meliem.

Patrika Nesa „Nazis, ko neatlaist” noteikti būs viena no tām grāmatām, ko saukšu par labāko, kas lasīta 2012. gadā.

Netipiski, bet man ļoti patika viens no negatīvajiem tēliem – trakais mācītājs Ārons, kurš var lepoties ar tarakāna cienīgu izturību. Un teju nemanot es paspēju arī pieķerties mazliet muļķīgajam, bet ārkārtīgi uzticamajam, mīlošajam un drosmīgajam Toda sunim Mančijam, kurš ir pieradījums tam, ka suns tomēr ir cilvēka labākais draugs. 

Bija arī interesanti vērot, kā attīstās Toda un Violas attiecības un kā mainās pats Tods no zēna, kas nav ne šis, ne tas, līdz vīram. 

„Nazī, ko neatlaist” mani visvairāk tracināja tas, ka daļu grāmatas netika vai vispār netiek dotas atbildes uz maniem jautājumiem. Kāpēc Prentisa vīri ir neapstādināmi? Kādi ir mēra motīvi? Kā Ārons un Prentiss juniors vienmēr uzrodas kā no zila gaisa?! Un kas pie velna notika Prentistaunā!?

Bet jautājumi, kuri tā arī neguva atbildes, tikai nodrošina to, ka noteikti izlasīšu arī „Nazis, ko neatlaist” turpinājumus.

Tiesa, gan „Bada spēlēs”, gan „Nazī, ko neatlaist” netrūkst vardarbīgu ainu (patiesībā otrajā to ir pat vairāk) un galvenajiem varoņiem nākas stāties pretī trakiem, nežēlīgiem diktatoriem, bet, vai tādēļ abas grāmatas būtu jāsalīdzina? Manuprāt, „Nazī, ko neatlaist” ir daudz spilgtāka un filozofiskāka grāmata kā „Bada spēles”, kaut gan kā viena tā arī otra liek aizdomāties par mūsdienu sabiedrību.

„Nazī, ko neatlaist” ir arī vairāki citāti, kuri īpaši piesaistīja manu uzmanību. Lūk, daži no tiem:

Pirmais, ko uzzini, kad tavs suns iemācās runāt, ir tas, ka suņiem vispār nav nekā daudz sakāma. Vismaz nekā prātīga. 

Troksnis ir nefiltrēts cilvēks, un bez filtra cilvēks ir tikai haosa spēle. 

[…]pazīt cilvēka prātu vēl nenozīmē pazīt pašu cilvēku.

Man šķiet, iespējams, ka mēs visi krītam. Un nedomāju, ka par to būtu jāuzdod kādi jautājumi. Manuprāt, vienīgais jautājums ir šāds: vai mēs spējam atkal piecelties. 

Lāsma Markeviča, http://greeneyesnevertells.jimdo.com, 4.05.2012.