Tieši šausmu romāns „
Kerija ”, kas nupat, nupat arī nonācis pie
latviešu lasītājiem, pavēra jaunajam rakstniekam Stīvenam Kingam
durvis uz slavena un ietekmīga rakstnieka karjeru. Nu jau gandrīz
četrdesmit gadus cilvēki visā pasaulē Stīvenu Kingu dēvē par
„šausmu karali”, pēc viņa darbu motīviem ir uzņemtas vairākas
filmas. Kinga pirmais romāns, protams, nav izņēmums – 2013. gada
pavasarī uz lielajiem ekrāniem nonāks kārtējā „Kerijas”
ekranizācija.
Kerija Vaita ir vienaudžu nesaprasta un atstumta jauna meitene,
kuras iekšienē snauž mežonīgs spēks. Kad jau sāk šķist, ka Kerijas
dzīvē viss nokārtosies un cilvēki sāks viņu pieņemt, tiek izdarīta
vēl pēdējā pārestība, bet ar to pietiek, lai atmodinātu Kerijas
spēku un liktu meitenei meklēt atriebību.
Kā citi Kinga darbi, arī šis mani atstāja, nelielā apmulsumā kasot
aiz auss un kārtējo reizi pārliecinoties, ka Kings kā rakstnieks ir
galīgi traks. Bet man tas patīk. Man patīk, ka Kings ir nedaudz
dulls, ka viņš šķietami bez bailēm iekāpj tādās teritorijās, kuras
šķērsot citi ilgi vilcinātos. Piemēram, man šķiet, ka reti kurš
vīrietis uzdrošinātos runāt par tādām tēmām kā mēnešreizes. Un
Kings nav autors, kas kaut ko dara maigi un saudzīgi. Kerijai
pirmās mēnešreizes ir pazemojošas un morāli traumējošas, tās tiek
izmantotas par ieganstu, lai pārējie kārtējo reizi pazemotu biklo
meiteni.
Arī „Kerijā” kā citos Kinga darbos lielākais ļaunums nāk no pavisam
tuvas un šķietami pazīstamas vietas – paša cilvēka. Kerijas
paveiktais netuvu nebija tik šaušalīgs, kā viņas mātes Mārgaretas,
reliģiskās fanātiķes, tumsonība vai meitenes klases biedru
nežēlība. Es nevienu mirkli nevainoju Keriju, neuztvēru viņu kā
galveno ļaundari. Grāmatas nobeigums loģisks iznākums pārējo varoņu
rīcībai attiecībā uz Keriju. Meitene bija kā nospriegota virve, kas
kuru katru mirkli plīsīs, bet posts bija nasta, ko tā turēja.
Manuprāt, katrs savā mūžā ir sastapies ar vienaudžu vardarbību -
bijis aculiecinieks vai upuris, varbūt pats pāridarītājs. „Kerijā”
aprakstītie notikumi ir rakstnieka iztēles auglis, bet tas tomēr
liek aizdomāties un vilkt paralēles ar asiņainajiem notikumiem
okeāna otrā krastā., kas diemžēl notiek arvien biežāk un biežāk.
Daudz sīku ļaundarību var sēt milzīgu postu, bet viens labs darbs –
dāvāt cerību un vērst pasauli labāku.
Lāsma Markeviča, http://greeneyesnevertells.jimdo.com, 20.12.2012.
