Tātad grāmata
"Dubultnieki un citi stāsti" manu uzmanību
piesaistīja jau ilgi, kaut vai tāpēc, ka autors ir guvis atzinību
arī ārzemēs un mani tirdīja interese, ko tad nu tādu viņš ir
izdarījis.
Lēnām sāku lasīt grāmatu jauktā secībā, sākot ar īsākajiem
stāstiem, ko kā konfektes vienu pa vienam "apēdu", lai kaut uz
mirkli izbēgtu no netīkamā literatūras mājasdarba - lasīt skolēnu
vidū bēdīgi slavenos "Mērnieku laikus" (kuru lasīšana man sagādāja
tikpat daudz prieka kā apavi, kas noberž kājas, bet tas jau ir cits
stāsts). Un ar katru stāstu arvien vairāk pārliecinājos, ka
Kreicbergs uzvaru "Writers of the Future" konkursā ir godam
nopelnījis.
Turklāt man ļoti patika katra stāsta beigās pievienotie autora
komentāri, kas bija kā garšīgs saldēdiens un kas palīdzēja labāk
izprast izlasīto stāstu, paskatīties uz to ar autora acīm.
Mani aizrāva Kreicberga saslēguma teorija. Kā tas būtu, ja varētu
ielīst sev blakus sēdošā cilvēka prātā? Redzēt un just to, ko jūt
viņš? Valdīt pār viņa ķermeni? Skan skaisti, bet reizē arī
biedējoši, jo nekad nevarētu zināt - varbūt kāds šobrīd šiverējas
pa manu prātu?
Bet Kreicberga stāstos galvenais nav fantastika, bet gan cilvēki,
to sajūtas un tas, kā tehnoloģijas to visu ir mainījušas.
Lāsma Markeviča, http://greeneyesnevertells.jimdo.com,
11.01.2012.