Tātad grāmata "Dubultnieki un citi stāsti" manu uzmanību piesaistīja jau ilgi, kaut vai tāpēc, ka autors ir guvis atzinību arī ārzemēs un mani tirdīja interese, ko tad nu tādu viņš ir izdarījis.

Lēnām sāku lasīt grāmatu jauktā secībā, sākot ar īsākajiem stāstiem, ko kā konfektes vienu pa vienam "apēdu", lai kaut uz mirkli izbēgtu no netīkamā literatūras mājasdarba - lasīt skolēnu vidū bēdīgi slavenos "Mērnieku laikus" (kuru lasīšana man sagādāja tikpat daudz prieka kā apavi, kas noberž kājas, bet tas jau ir cits stāsts). Un ar katru stāstu arvien vairāk pārliecinājos, ka Kreicbergs uzvaru "Writers of the Future" konkursā ir godam nopelnījis.

Turklāt man ļoti patika katra stāsta beigās pievienotie autora komentāri, kas bija kā garšīgs saldēdiens un kas palīdzēja labāk izprast izlasīto stāstu, paskatīties uz to ar autora acīm.

Mani aizrāva Kreicberga saslēguma teorija. Kā tas būtu, ja varētu ielīst sev blakus sēdošā cilvēka prātā? Redzēt un just to, ko jūt viņš? Valdīt pār viņa ķermeni? Skan skaisti, bet reizē arī biedējoši, jo nekad nevarētu zināt - varbūt kāds šobrīd šiverējas pa manu prātu?

Bet Kreicberga stāstos galvenais nav fantastika, bet gan cilvēki, to sajūtas un tas, kā tehnoloģijas to visu ir mainījušas.

Lāsma Markeviča, http://greeneyesnevertells.jimdo.com, 11.01.2012.