Tomēr vai katrs no mums, domājams, pazīst vismaz vienu cilvēku,
kuru ne tikai nepamet dažādas kaites, bet kurš arī nemitējas par
tām runāt, satraukties, interesēties...
Latviešu rakstnieces Ilzes Eņģeles jaunā romāna
“Solo vijolei un termometram” centrā ir jauna,
mūsdienīga sieviete Gunta, kuru bažas par īstām, bet visbiežāk –
iedomātām kaitēm novedušas stadijā, kad visa dzīve vērpjas tikai ap
veselības problēmām un to risināšanu. Birojā Gunta tur veselu
ārstniecības līdzekļu arsenālu, regulāri apmeklē visdažādākos
mediķus un aktīvi čato interneta portālos, kuros cilvēki dalās
slimošanas un veseļošanās pieredzē. Taču uzlabojumu ne tikai nav,
vēl vairāk – no šīs aizraušanās cieš Guntas ģimene, privātā dzīve,
galu galā arī darbs. Neviens – ne draugs, ne vecāki un kolēģi –
hronisko slimotāju nesaprot, un Gunta izmisīgi šaudās, meklējot
glābiņu... arvien jaunās kaitēs un tikpat hipohondriskā kolēģa
Normunda sabiedrībā. Taču sievieti ir ietvēris pašas iedomu
apburtais loks. Vai Guntai izdosies no tā izrauties?
Romāns “Solo vijolei un termometram” – Apgāda Zvaigzne ABC
rīkotā romānu konkursa “Nacionālais bestsellers” 1. kārtas laureāts
– uzrakstīts vieglā, asprātīgā valodā, citai aiz citas sekojot
humorpilnām epizodēm un trāpīgiem dialogiem, kas latviešu lasītājam
atgādinās gan britu “trīsdesmitgadnieci parasto” Bridžitu Džounsu,
gan rakstnieces Sofijas Kinselas apburoši pazīstamām vājībām
apveltītās varones – šopaholiķi, antimājsaimnieci un
citas. Lasot Ilzes Eņģeles romānu, par Guntas nedienām
brīžiem jāsmejas skaļā balsī, tomēr nevar noliegt, ka autore ļoti
precīzi zīmē tāda cilvēka psiholoģisko portretu, kurš pats sevi
iedzinis stūrī, jo baidās no dzīves realitātes. Ar lakoniskiem, bet
sulīgiem krāsu triepieniem autore zīmē gan Guntas biroja darba
ikdienu un kolēģu tipāžus, kuri brīžiem nav mazāk komiski par pašu
Guntu, gan dažādas sadzīves ainas ārstu kabinetos un izklaides
vietās, kur Gunta iekuļas vienā likstā pēc otras. Kādā gluži
parastā kafejnīcā Gunta sastaps iespēju pārraut apburto loku – bet
vai sadūšosies to izmantot?
Tādas varones kā Gunta Nijole un Bridžita Džounsa mums patīk, jo
daudz vieglāk spējam identificēties ar parastu, ne-perfektu
cilvēku, nevis ideālo supersievieti, kura vienlaikus spēj būt
izcila darbiniece, mīļotā, māte un bez tam ik rītu pamostas ar
nevainojamu frizūru. Tieši Guntas, Bridžitas un citu “parasto
sieviešu” ceļš pretī savu kompleksu pārvarēšanai un dzīves
sakārtošanai dod cerību, ka arī mēs, nebūdamas perfektas, to
spējam. Tāpēc “Solo vijolei un termometram” vienlaikus ir lieliska
un izklaidējoša vasaras lasāmviela (kas nodrošinās neizsīkstošu C
vitamīna devu vismaz pāris vakaru garumā!), bet arī kaut kas vairāk
par vienkārši kārtējo sieviešu romānu. Varbūt to varētu nosaukt par
literāro psihoterapiju?
