Esi sacījis, ka raksti tikai tad, kad ir iedvesma - kas īsti Tev ir iedvesma un kas Tevi iedvesmo rakstīšanai?
No vārds „iedvesma” es vairos. Tas ir nedaudz pompozs un nāk no vētras un dziņu laikmeta. Es rakstu, kad man ir sajūtas. Var teikt arī tā – stāstus es pierakstu. Pierakstu, kad tie ir apziņā un zemapziņā nobrieduši. Ja nav nobrieduši, tad labāk eju makšķerēt. Es nerakstu metodiski – tik un tik stundas vai lapas dienā, es arī nenospraužu rakstu darbiem datumus – ka, lūk, tajā vai citā dienā jāpabeidz grāmata. Bet varbūt es nedaru pareizi, varbūt tomēr jāraksta metodiski un tā sevi biežāk jādara priecīgu.
Lasītājs - vai rakstīdams (vai varbūt - izvēlēdamies stāstus krājumam) Tu domā par lasītāju? Par to, kā viņš uztvers tekstu?
Par lasītāju gan es domāju, bet necenšos sekot konjunktūrai. Īsti neticu tiem, kuri apgalvo, ka raksta sev. Ja raksti sev, tad kāpēc tu publicējies? Tad vajag rakstīt kladēs savas dienasgrāmatas pēcnācējiem. Man saikne ar lasītāju ir vajadzīga. Biju, piemēram, iepriecināts, kad ceļu policists man teica, ka ir lasījis manas grāmatas par Latviju. Tas ir patīkami, ka tevi lasa ne tikai klasiskais lasītājs, trenēts grāmatu cienītājs. Viens no principiem, kuru cenšos ievērot – jāraksta tā, lai pašam nepaliek garlaicīgi, tad ir cerība, ka garlaicīgi nebūs arī lasītājam.
Kas literatūrā (un dzīvē) ir svarīgāks - humors vai ironija?
Nerakstu ar humoru vai ironiju pašmērķīgi. Tā vienkārši ir viena no mana rakstura iezīmēm, un es rakstu atbilstoši savam raksturam. Bet mana ironija vai humors nekad nav ļauni vai ģiftīgi. Ir laikam arī tā, ka es vairos no grāmatām, vispār mākslas, kur autori izgāz visas savas negācijas, kādas ir pietiekami daudz sastopamas realitātē. Tā, protams, ir izplatīta pašterapijas metode mākslinieku pasaulē.
Latvietība - ko Tev nozīmē šis vārds.
Latvietība man ir svarīga. Varbūt tāpēc, turēdamies pie uzstādījuma „Latvija nav tikai Rīga”, esmu uzrakstījis vairākas grāmatas par Latviju. Un esmu pārliecinājies, ka latvietība turas vienkāršās, stiprās ģimenēs visos Latvijas stūros. Esmu ziņkārīgs un konservatīvs latvietības jautājumos un jūtos personiski aizskarts, kad tiek aizskarta latvietība. Tad varu arī atmest politkorektu retoriku, toleranci, iejūtību un tml. Tas ir viens no valstiskās politikas pamatuzdeviem – Latvijai arvien vairāk sasaistoties ar lielām, pasaulīgām, gudrām kompānijām, kultūrām, mācēt nepazaudēt latvietību. Vienlaicīgi pašā Latvijā joprojām ir plašs iedzīvotāju slānis, kuri, desmitiem gadu te dzīvodami, nav uzskatījuši un neuzskata par vajadzīgu runāt latviešu valodā. Nu labi, pietiks, negribu iekarst...
