Taču īstais jautājums būtu – cik daudz no savas brīvības var
atdot – un kā vārdā – lai saglabātu tiesības būt cilvēkam? Šos un
citus jautājumus sev raksturīgajā asi nesaudzīgajā un vienlaikus
žilbinoši asprātīgajā manierē risina viena no mūsdienu izcilākajām
prozaiķēm – kanādiešu rakstniece Mārgareta Atvuda savā jaunākajā
romānā “Sirds
mirst pēdējā” , kas pirms neilga laika nācis klajā arī
latviešu valodā Silvijas Brices tulkojumā.
Romāns sākotnēji iepazīstina lasītāju ar nākotnes (šķiet, ļoti
tuvas) ainu, kurā, kā ierasts Atvudas antiutopijās, neiespējamā ir
ļoti maz. Pasaulē, kurā valda sociāls un ekonomisks sabrukums un
izsīkuši resursi, jauns laulāts pāris Stens un Šarneina cenšas
iztikt, kā nu var – mitinās savā automašīnā, pārtiek no
dzeramnaudas, ko Šarmeina saņem, strādādama bārā, baidās no
apkārtklejojošām tikpat izmisušu cilvēku bandām, un slīgst arvien
dziļākā izmisumā. Kad sasniegta bezcerības robeža, negaidot rodas
šķietams risinājums visām problēmām. Tas ir Pozitrona
projekts – sociāls eksperiments, kas piedāvā Stenam un Šarmeinai
pastāvīgu darbu un – kas ir tik svarīgi! – pašiem savu komfortablu
mājokli projekta ietvaros veidotajā Saderības pilsētā. Apmaiņā pret
šo paradīzi jāziedo tikai tāds nieks – sava brīvība katru otro
mēnesi, kas jāpavada cietuma kamerā. Protams, šādam lieliskam
plānam nekavējoties jāpiesakās!
Taču, kā to nosaka antiutopijas likumi (un kā notiek gandrīz katrā
Atvudas romānā), ideālais risinājums slēpj sevī pamatīgu āķi. Un
vispirms jau nodod nevis mākslīgi radītā sociālā struktūra, bet gan
cilvēciskā daba. Pamazām, slepus viens no otra, Stens un Šarmeina
kaislīgi iemīlas savos dublieros – pārī, kas dzīvo viņu mājā, kamēr
viņi paši atrodas cietumā. Drīz virsroku gūst neuzticēšanās, vainas
apziņas un seksuālās iekāres radītā spriedze, un Pozitrons sāk
atgādināt ne vairs vēlmju piepildījumu, bet gan drīzāk baisa
pareģojuma pārtapšanu īstenībā.
Romānā “Sirds mirst pēdējā” skaudra satīra par mūsdienu
sabiedrībā aktuālajām pseidovērtībām savijas ar patiesi draudīgas
iespējamās nākotnes ieskicējumu. Taču kā visos savos
darbos, arī šajā rakstniece spēj problemātiskas tēmas ietērpt
apbrīnojami aizraujošā sižetā.
Mārgareta Atvuda sarakstījusi vairāk nekā
četrdesmit prozas, dzejas un eseju grāmatu. Viņa ir saņēmusi
daudzas literārās balvas, to vidū Bukera balvu, Artura Č. Klārka
balvu, Astūrijas prinča balvu literatūrā, Francijas Chevalier dans
l’Ordre des Arts et des Lettres, Itālijas Premio Mondello un 2014.
gadā Oriona grāmatu balvu daiļliteratūrā. 2012. gadā Karaliskā
Literatūras biedrība (RSL) piešķīra viņai savu augstāko apbalvojumu
– titulu Companion of Literature.
Pieejama
arī e-grāmata.
No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.
