Kathultas sētā Lennebergas draudzē Smolandē reiz dzīvoja mazs zēns ar apaļām, zilām acīm, sārti ziedošiem vaigiem un gaišiem, zīdainiem matiem – īsts eņģelītis, vārdā Emīls. Kurš gan nav dzirdējis par Lennebergas Emīlu?
Šogad iznākuši veseli divi jauni izdevumi –
“Lennebergas Emīla lielā grāmata” , kurā
apkopoti visi trīs stāsti par Emīla piedzīvojumiem, un
“Lennebergas Emīls” ar krāsainām ilustrācijām.
Šķiet neticami, bet Emīls šogad svin sešdesmito gadskārtu –
tieši tik sen iznāca pirmā grāmata par mazā palaidņa
piedzīvojumiem. Mīlestību pret Emīlu jūt lieli un mazi lasītāji –
šajos gados uzņemtas daudzas filmas, radītas teātra izrādes un
radiouzvedumi, grāmatas tulkotas, lasītas un atkal no jauna izdotas
teju visā plašajā pasaulē.
Astrida Lindgrēne par Emīla grāmatām
sacījusi: “ Man šķita, ka rakstīt par Emīlu ir
iepriecinoši, un vai zini, kāpēc? Jo Emīlam iegadījās būt par bērnu
gandrīz tādā pašā pasaulē, kādā dzīvoju es, kad biju maza, un tieši
tādā pašā, kādā dzīvoja mans tētis, kad bija mazs. Pasaulē, kuras
vairs nav. Kad sāku rakstīt par Emīlu, Īdu, tēti
Antonu, mammu Almu, Līnu, Alfrēdu, Krēsas Maju un visu mazo
Kathultu, sajūta bija tāda, it kā es būtu pārnākusi mājās. Un man
radās tik liela mīlestība pret Emīlu, ka šķita: viņš ir ārkārtīgi
tuvs radinieks manam tētim, kurš deviņpadsmitā gadsimta beigās reiz
bija mazs, baskājains puisēns, linu baltiem matiem Sēvedstorpā,
Smolandē – netālu no Emīla Lennebergas.
Manam tētim patika stāstīt. Viņš stāstīja visu savu mūžu. Tas, par
ko mans tētis stāstīja – par vārtiņu naudu, vēžu ķeršanu, trako
govi, kutelīgiem zirgiem, ūtrupēm, pārklaušināšanu mājās,
nabadzīgām mājām, tirgiem, zemnieku viesībām un sazin ko vēl –, tas
viss ir attēlots grāmatās par Emīlu. Tas bija kā fons viņa
nedarbiem. Nedarbus man vajadzēja izdomāt pašai – vismaz lielāko
daļu. Jo, kaut arī mans tētis bērnībā tiešām bija apveltīts ar
vienreizēju izdomu, viņš ne tuvu nepastrādāja tik daudz palaidnību
kā Emīls. Taisnība jau ir gan, ka Emīls pastrādāja vairāk nedarbu
nekā jebkurš cits zēns visā Smolandē un varbūt pat visā
pasaulē.”
Atcerieties, kalpone Līna reiz grasījās rakstīt uz Ameriku un
mainīt Emīlu pret zemestrīci. Taču Emīla māmiņa nebija ar mieru.
“Emīls ir mazs, jauks puisēns. Un mēs viņu mīlam tieši tādu, kāds
viņš ir,” sacīja māmiņa.
Tad nu baudīsim vasaru kopā ar Emīlu, heisā!
No zviedru valodas tulkojušas Mudīte Treimane un Elija Kliene.
