Taču grāmata tiešām ir par ārprātu, nāvi, karu, izvēlēm -
sarakstīta vienā runas plūsmā, bez atkāpēm, bez nodaļām, BEZ
dialogiem. Taču tādā veidā autore lasītāju burtiski ievelk kara
bezizejā, no kuras tiešām nevar izrauties, kurai nav atkāpes, nav
pauzes. Grāmata, kura Tevi sašķebina jau 2. lappusē, jo tu nevari
nesajust vilciena pārpildītību, badu, nespēku, urīna un asins
sajaukuma smārdu.
Karš, kad cilvēks vairs otrā neredz cilvēku, bet cipara kombiāciju,
zīmīti, kas piesprausta pie mēteļa, kad lielākai sabiedrības daļa
mērķis attaisno jebkurus līdzekļus, līdz absurdam, līdz smadzeņu
pilnīgai izskalošanai - un cik grūti šādā laikā ir saglabāt loģisku
spriestspēju, bet galvenais - cilvēcību.
Skarbs darbs, kuru lasot brīdī, kad karš ir tepat kaimiņos, vēl
vairāknav iespējams saprast - KĀ, KĀ cilvēki var gribēt atkal kāpt
šādā vēstures posma laika upē un to atkārtot.
Vācija 1942. gads. Kad vīri karo, bet sievietes dzīvo mājas frontē,
atraujot sev pēdējo mazumiņu, lai palīdzētu fīreram sasniegt lielo
mērķi. Vācija 1942. gads. Kad daļā ģimeņu plūst šerija upes, tiek
rīkotas viesības un pilnībā norītas sirdsapziņas. 1942. gads, kad
izlikšanās ir vieglāka par patiesību, jo patiesība ir drausmīga.
Par laimi ir cilvēki, kas neizliekas, sauc lietas īstajos vārdos un
paliek cilvēki. Ļoti, ļoti smaga grāmata, kas tomēr lieliski
uzrakstīta.
