Patīkami apzināties, ka mēs, blogeri, pa tukšo pirkstus
nedeldējam, un mūsu recenzijas tiešām palīdz grāmatām nonākt pie
lasītājiem. Latviešu fantāzijas darbu „Tikšanās
laikā” grāmatnīcu un bibliotēku plauktos redzēju jau
vasarā, bet viens skatiens uz anotāciju lika man to tikpat žigli
nolikt atpakaļ plauktā un doties tālāk. Tā teikt, ja tev nav ko
teikt neko labu, labāk nesaki neko. Kas mainījās? Augusta beigās
uzdūros tīri cerīgai atsauksmei par šo grāmatu. Dažkārt ar cerību
ir pietiekami, lai dotu iespēju stāstam, kura apraksts varbūt nav
no tiem veiksmīgākajiem.
Galvenā varone ir sešpadsmitgadīgā Eleonora, kuru satiekam pēdējā
vasarā pirms viņa sāk mācības vidusskolā, turklāt pārejot uz jaunu
skolu. Meitene pavada laiku kopā ar savām draudzenēm pie vecās
Kreicburgas baznīcas sētas, kad pirmoreiz pamana savādo svešinieku.
Puisis, aptuveni viņu pašu vecumā, atstāj iespaidu, un, kā vēlāk
izrādās, ir nejauši nonācis vienā no Eleonoras fotogrāfijām. Paiet
laiks, skolas dzīve un pirmās attiecības paņem savu tiesu meitenes
laika, un viņa atkal nesastop puisi līdz kāds notikums vēlreiz
neliek krustoties viņu ceļiem. Dažas pastaigu reizes ir pietiekami,
lai Eleonora saprastu, ka notiek kaut kas savāds un līdz galam
neizskaidrojams – Krustpils baznīca ir kļuvusi par robežšķirtni
starp diviem laikiem. Atliek tikai izlemt, vai viņa ir gatava
riskēt ar tagadējo dzīvi un doties piedzīvojumos ārpus savas
kontroles.
Jāatzīst, ka sākums ir smags. Sarunvaloda šķiet mākslota, desmitās
klases puiši savā uzvedībā atgādina Edvardu Kalenu, veidojas mīlas
trijstūris ar ierasti sadalītajām lomām un atkal ir izteikts
apgalvojums, ka galvenā varone ir tik atšķirīga, īpaša, un ne kā
citas meitenes. Kas tad Norā tik citāds? Viņa nodarbojas ar jāšanas
treniņiem un amatieru teātri. Grib kārtīgi iepazīt puisi pirms
attiecībās sper nākamo soli. Un vēl fotogrāfē. Ja godīgi,
vidusskolās tādu meiteņu ir kaudzēm, vajag tikai aizmirst par
blondīnes-cacīgās, gotes-dīvaines un brunetes-tu-esi-tik-atšķirīgas
literatūras klišeju elles loku.
Grāmatu iesāku lasīt pirms gulētiešanas, un manas piezīmes kļuva
arvien piktākas un šķībākā rokrakstā, taču arī pārtraukt īsti
neprasījās. Kad tiek pāri pirmajam etapam, ap 90.lpp darbs beidzot
nostājas uz savam kājām, stils izlīdzinās, parādās ieskicējumi uz
gaidāmo sižetu, vairāk mistērijas un daži atklājumi, kas liek uz
sākuma notikumiem skatīties citādi un pat ar atzinību.
Lasītājam jābūt gatavam, ka stāstījums vietām ir drīzāk
pārstāstījuma stilā. Dažbrīd notiek lēkāšana pāri dienām, nedēļām
un darbības vietām. Ja nenoķer vienu teikumu, kurā pateikts šis
lēciens, var nedaudz apjukt, kad darbība vienā elpas vilcienā
norisinās jau citur. Grāmata ir rakstīta trešajā personā un varbūt
arī tas pie vainas, ka kādreiz nepamet sajūta, ka īsti nespējam
sajust galvenās varones emocijas. Kaut kāda reakcija notiek
tikai tiešā atbildē uz atsevišķiem notikumiem, nav redzami domu
gājieni un tēla iniciatīva, kas ļautu tuvāk iepazīt Eleonoru.
Ja grāmatā tikts līdz pusei, pie iepriekšminētajiem trūkumiem ir
pierasts un sākās īstā spēle. Laika loki, sižeta pavērsieni, tēlu
attīstība. Minējumi, vai tiks mainīta vēsture, vai arī vēsture tiek
izdzīvota tieši šajā mirklī un tas viss patiesībā jau ir noticis?
Pēdējās 50-70.lpp paceļ darbu pavisam jaunā līmenī. Sākuma
mistiskais svešinieks Niks nebūt necieš no YA literatūras sindroma
un nesēž vecas pils dārzā drūmās pārdomās par savu dzīvi,
mētajoties ar tukšiem, tēlainiem teicieniem lencot naivu meitenīti.
Šoreiz arī puisis nezina, ka notiek kas pārdabisks, neapzinās ka ir
ceļojis laikā, nevis speciāli uzsit apkakli plīvojošam mētelim un
pozē tagadnē. Niks ir viens no reālākajiem vīriešu kārtas
pārstāvjiem visā darbā un, tā teikt, dažbrīd salaiž visu
grīstē. Fināls un abu jauniešu rīcības sekas nav atstājušas
manas domas pat tagad, nedēļu pēc grāmatas izlasīšanas. (Starp
citu, vēl viena no reālākajām lietām šajā grāmatā ir nejauša skype
ziņas ierakstīšana nepareizajam cilvēkam. Cepuri nost, varu ļoti
identificēies ar varoni šajā aspektā.)
Elizabetes Eglītes pirmajam romānam dodu 4 no 5 zvaigznēm, bet, ak
mans Pērkontētuk, cik tas ir nenovienozīmīgi! Sākums saņēma daudz
acu nobolīšanas un divu zvaigžņu līmeni. Vēlāk iesilstot,
nospriedu, ka nu būs trīs zvaigžņu vērtējums. Sākoties noslēguma
daļai paspēju tikai ciešāk sagrābt grāmatu un apsvērt četras
zvaigznes, kad pēdējā nodaļa lika ieplesties acīm un emociju
iespaidā teju ielikt visas piecas zvaigznes. Lūk, tas tik bija kaut
kas! Nedaudz nomierinoties, atgriežos pie 4/5, jo tomēr bija
lietas, kas nostājas pretstatos un nedaudz pazemina kopvērtējumu.
Darbība Latvijas vidē, bet varones draudzeni sauc Elfa, kas turklāt
ir gleznotāja? Ja nepietika ar mīlas trijstūri, vienubrīd sāka
izskatīties, ka veidojas… četrstūris? Šīs un vēl citas lietas, kaut
arī izlīdzsvarotas ar labo, tomēr eksistē.
Domāju, ka autore jau tagad ir spērusi soli uz priekšu un
attīstījusi meistarību. Tā tomēr ir jauniete, kurai veiksmīgi
izdevās uzrakstīt fantāziju par Latviju, iekļaujot reālas darbības
vietas un radot vēlmi tās apmeklēt. Kad lasīju par izstādi Durbes
pilī, biju gatava paņemt pauzi un kaut vai tūlīt aiziet līdz
turienei – man tās ir tikai 25 minūtes cauri dažiem mežiem.
Apmierinājos gan ar izpēti internetā pēc grāmatas pabeigšanas, un
rezultāti atkal uzjundīja fanošanas vilni.
Ar “Tikšanās laikā” beigu izvēli, Elizabete spēlējas ar vienu no
labākajiem elementiem rakstīšanā. Vai tas bija pa īstam? Vai tas
tiešām ir noticis? To mēs nezinām, bet iespējas ir fantastiskas. Ja
šis ir viņas pirmais romāns, tad nākotnē varam sagaidīt patiesu
meistarklasi, ja viņa turpinās spodrināt savu talantu un izmantot
visu potenciālu. Cerēsim – un dažkārt ar cerību ir pietiekami, lai
dotu iespēju un ticību labam autoram.
Līga Sproģe, vilkamidzenis.wordpress.com, 25.10.2015.