Patīkami apzināties, ka mēs, blogeri, pa tukšo pirkstus nedeldējam, un mūsu recenzijas tiešām palīdz grāmatām nonākt pie lasītājiem. Latviešu fantāzijas darbu „Tikšanās laikā” grāmatnīcu un bibliotēku plauktos redzēju jau vasarā, bet viens skatiens uz anotāciju lika man to tikpat žigli nolikt atpakaļ plauktā un doties tālāk. Tā teikt, ja tev nav ko teikt neko labu, labāk nesaki neko. Kas mainījās? Augusta beigās uzdūros tīri cerīgai atsauksmei par šo grāmatu. Dažkārt ar cerību ir pietiekami, lai dotu iespēju stāstam, kura apraksts varbūt nav no tiem veiksmīgākajiem.

Galvenā varone ir sešpadsmitgadīgā Eleonora, kuru satiekam pēdējā vasarā pirms viņa sāk mācības vidusskolā, turklāt pārejot uz jaunu skolu. Meitene pavada laiku kopā ar savām draudzenēm pie vecās Kreicburgas baznīcas sētas, kad pirmoreiz pamana savādo svešinieku. Puisis, aptuveni viņu pašu vecumā, atstāj iespaidu, un, kā vēlāk izrādās, ir nejauši nonācis vienā no Eleonoras fotogrāfijām. Paiet laiks, skolas dzīve un pirmās attiecības paņem savu tiesu meitenes laika, un viņa atkal nesastop puisi līdz kāds notikums vēlreiz neliek krustoties viņu ceļiem. Dažas pastaigu reizes ir pietiekami, lai Eleonora saprastu, ka notiek kaut kas savāds un līdz galam neizskaidrojams – Krustpils baznīca ir kļuvusi par robežšķirtni starp diviem laikiem. Atliek tikai izlemt, vai viņa ir gatava riskēt ar tagadējo dzīvi un doties piedzīvojumos ārpus savas kontroles.

Jāatzīst, ka sākums ir smags. Sarunvaloda šķiet mākslota, desmitās klases puiši savā uzvedībā atgādina Edvardu Kalenu, veidojas mīlas trijstūris ar ierasti sadalītajām lomām un atkal ir izteikts apgalvojums, ka galvenā varone ir tik atšķirīga, īpaša, un ne kā citas meitenes. Kas tad Norā tik citāds? Viņa nodarbojas ar jāšanas treniņiem un amatieru teātri. Grib kārtīgi iepazīt puisi pirms attiecībās sper nākamo soli. Un vēl fotogrāfē. Ja godīgi, vidusskolās tādu meiteņu ir kaudzēm, vajag tikai aizmirst par blondīnes-cacīgās, gotes-dīvaines un brunetes-tu-esi-tik-atšķirīgas literatūras klišeju elles loku.

Grāmatu iesāku lasīt pirms gulētiešanas, un manas piezīmes kļuva arvien piktākas un šķībākā rokrakstā, taču arī pārtraukt  īsti neprasījās. Kad tiek pāri pirmajam etapam, ap 90.lpp darbs beidzot nostājas uz savam kājām, stils izlīdzinās, parādās ieskicējumi uz gaidāmo sižetu, vairāk mistērijas un daži atklājumi, kas liek uz sākuma notikumiem skatīties citādi un pat ar atzinību.

Lasītājam jābūt gatavam, ka stāstījums vietām ir drīzāk pārstāstījuma stilā. Dažbrīd notiek lēkāšana pāri dienām, nedēļām un darbības vietām. Ja nenoķer vienu teikumu, kurā pateikts šis lēciens, var nedaudz apjukt, kad darbība vienā elpas vilcienā norisinās jau citur. Grāmata ir rakstīta trešajā personā un varbūt arī tas pie vainas, ka kādreiz nepamet sajūta, ka īsti nespējam sajust galvenās varones emocijas. Kaut kāda  reakcija notiek tikai tiešā atbildē uz atsevišķiem notikumiem, nav redzami domu gājieni un tēla iniciatīva, kas ļautu tuvāk iepazīt Eleonoru.

Ja grāmatā tikts līdz pusei, pie iepriekšminētajiem trūkumiem ir pierasts un sākās īstā spēle. Laika loki, sižeta pavērsieni, tēlu attīstība. Minējumi, vai tiks mainīta vēsture, vai arī vēsture tiek izdzīvota tieši šajā mirklī un tas viss patiesībā jau ir noticis? Pēdējās 50-70.lpp paceļ darbu pavisam jaunā līmenī. Sākuma mistiskais svešinieks Niks nebūt necieš no YA literatūras sindroma un nesēž vecas pils dārzā drūmās pārdomās par savu dzīvi, mētajoties ar tukšiem, tēlainiem teicieniem lencot naivu meitenīti. Šoreiz arī puisis nezina, ka notiek kas pārdabisks, neapzinās ka ir ceļojis laikā, nevis speciāli uzsit apkakli plīvojošam mētelim un pozē tagadnē. Niks ir viens no reālākajiem vīriešu kārtas pārstāvjiem visā darbā un, tā teikt, dažbrīd salaiž visu grīstē.  Fināls un abu jauniešu rīcības sekas nav atstājušas manas domas pat tagad, nedēļu pēc grāmatas izlasīšanas. (Starp citu, vēl viena no reālākajām lietām šajā grāmatā ir nejauša skype ziņas ierakstīšana nepareizajam cilvēkam. Cepuri nost, varu ļoti identificēies ar varoni šajā aspektā.)

Elizabetes Eglītes pirmajam romānam dodu 4 no 5 zvaigznēm, bet, ak mans Pērkontētuk, cik tas ir nenovienozīmīgi! Sākums saņēma daudz acu nobolīšanas un divu zvaigžņu līmeni. Vēlāk iesilstot, nospriedu, ka nu būs trīs zvaigžņu vērtējums. Sākoties noslēguma daļai paspēju tikai ciešāk sagrābt grāmatu un apsvērt četras zvaigznes, kad pēdējā nodaļa lika ieplesties acīm un emociju iespaidā teju ielikt visas piecas zvaigznes. Lūk, tas tik bija kaut kas! Nedaudz nomierinoties, atgriežos pie 4/5, jo tomēr bija lietas, kas nostājas pretstatos un nedaudz pazemina kopvērtējumu. Darbība Latvijas vidē, bet varones draudzeni sauc Elfa, kas turklāt ir gleznotāja? Ja nepietika ar mīlas trijstūri, vienubrīd sāka izskatīties, ka veidojas… četrstūris? Šīs un vēl citas lietas, kaut arī izlīdzsvarotas ar labo, tomēr eksistē.

Domāju, ka autore jau tagad ir spērusi soli uz priekšu un attīstījusi meistarību. Tā tomēr ir jauniete, kurai veiksmīgi izdevās uzrakstīt fantāziju par Latviju, iekļaujot reālas darbības vietas un radot vēlmi tās apmeklēt. Kad lasīju par izstādi Durbes pilī, biju gatava paņemt pauzi un kaut vai tūlīt aiziet līdz turienei – man tās ir tikai 25 minūtes cauri dažiem mežiem. Apmierinājos gan ar izpēti internetā pēc grāmatas pabeigšanas, un rezultāti atkal uzjundīja fanošanas vilni.

Ar “Tikšanās laikā” beigu izvēli, Elizabete spēlējas ar vienu no labākajiem elementiem rakstīšanā. Vai tas bija pa īstam? Vai tas tiešām ir noticis? To mēs nezinām, bet iespējas ir fantastiskas. Ja šis ir viņas pirmais romāns, tad nākotnē varam sagaidīt patiesu meistarklasi, ja viņa turpinās spodrināt savu talantu un izmantot visu potenciālu. Cerēsim – un dažkārt ar cerību ir pietiekami, lai dotu iespēju un ticību labam autoram.

Līga Sproģe, vilkamidzenis.wordpress.com, 25.10.2015.