Ceļi krustojas nepārtraukti, pat ja to neapzināmies. Arī mani un Jāņa Valka gājumi saskārās, kad kādā 2011.gada janvāra dienā meklēju informāciju par rakstniecības studijām vai kursiem Latvijā. Solis pa solim un nonācu pie Jāņa ieteikuma kādā dombiedru grupā par Literāro Akadēmiju, kas kļuva par nozīmīgu punktu manas pašas ceļā. Dažas rindkopas vienā ekrāna pusē kļuva par rakstniecības pieredzi, lieliskas draudzenes iegūšanu no kursantu vidus, stāsta radīšanu un iedvesmu romāna attīstībai manā pusē.

Paturēju Jāņa Valka vārdu redzeslokā, un pienāca brīdis, kad tas saistījās ar „Verķumātes” jeb viņa pirmā romāna vārdu. Ideja šķita lieliska, taču grāmatu tā arī nepabeidzu, jo nespēju pārstrādāt visu tajā sablīvēto šurumburumu, kam īsti nebija vienotas virzības. Bet tad pienāca brīdis, kad Valks pievienojās Zvaigznes ABC fantastu pulciņam, izdodot „Rakstu vācēja ceļu”. Man ir klusa vienošanās ar sevi lasīt visus latviešu celmlaužus šajā žanrā, tā kā būtu nonākusi līdz tam arī pa citu ceļu. Apraksts un vizuālais noformējums uzreiz izmet āķi manā virzienā, un daudzi cilvēki saka, ka darbs ir viegli lasāms un patīkams. Ar to un parāda izjūtu no manas puses, ir diezgan, lai dotos ceļā kopā ar Rakstu vācēju Tago.

Nākotnes pasaule. Pēc atomkara un dabas katastrofām viss ir mainījies, skatam paveras jaunas impērijas un dzīves līmenis ir atgriezies viduslaiku līmenī. Tagoberts ir rakstu vācējs, kurš klīst pa šo pasauli un nogādā vērtīgos sējumus (līdz ar citzemju izgudrojumu idejām) Literas pilsētā, kas būtībā ir milzīga bibliotēka tuksneša vidū. Daudzajos gājienos sevi pierādījušais Tago saņem līdz šim grūtāko uzdevumu „aizej tur nezin kur, atnes to, nezin ko” paveidā. Kādā tāltālā zemē esot mītisks informācijas avots, kas nesis labklājību un veiksmi kādai tautai, un Tago tas ir jāatgādā uz Literu 6 gadu 6 mēnešu un 6 dienu laikā. Apstākļu sakritības dēļ, viņam izdodas sadzīt pēdas kādam ceļojumu aprakstam, kas varētu būt vienīgā iespēja uzzināt ceļu, kā nokļūt līdz šai zemei. Pārvarot sarežģījums, kas ir vien nieks salīdzinot ar tālāk gaidāmo, Tāgo sāk savu ceļojumu.

Līdz šim man lielākās grūtības sagādāja valoda. Bieži notikumi ir pārstāstīti nevis parādīti, dialogi ir pastīvi un galvenā varoņa labsirdīgā pasmiešanās par visu ar laiku sāk spiest uz nerva. Taču tad varonis nonāk plašumā un atklājas viss grāmatas potenciāls. Autoram noteikti ir talants uz brīvo fantāziju – tīrradni, kur viss ir iespējams, nevis pēdējā laikā atmuļļāto paranormālo romanci, kas tiek mānīgi saukta par fantāzijas darbiem. Ceļš Tāgo aizved uz arvien dīvainākām un neparastām zemēm. Lidojošas pilsētas un to izcelsmes stāsts, lietavu zeme, kur zivis ir sākušas lidot un cūkas pielāgojušās peldēšanai, portāli, kas savieno noteiktas vietas.. Jā, tajā brīdī sapratu, ka grāmata ir mani pārņēmusi. Lai gan ik pa brīdim joprojām sastopama kāda rindkopa, kas liek pārbolīt acis, vai neticībā tās ieplest, kad Tāgo labsirdīgi pasmaida par suni, kas nupat ir uzklupis noziedzniekam un tagad tur zobos tā nokosto roku, teksts kļūst arvien kvalitatīvāks.

Tuvojoties ceļa galam un informācijas avotam, piedzīvotais kļūst arvien tumšāks un smagāks. Nāve ir daļa no tā, ētiskas rīcības robežas izrādās vienmēr bijusi daļa no tā. Tāpēc man lika vilties dažas teju komiskās ainas ar ļaundari, kas izstāsta visus savus plānus, starp divām šīm tumšākajām grāmatas vietām.

Kad ir sasniegts mērķis, grāmata diezgan strauji pāslēdzas uz zinātnisko fantastiku, jo tieši tajā ir meklējama atbilde, kas ir šis informācijas avots, maģiskais Oksuratāns. Tā kā esmu abu žanru cienītāja, šāds risinājums man likās pieņemams un teju pat sagaidāms, taču rūdītai fantāzijas ceļojumu apakšžanra publikai varētu būt gaidāma vilšanās vai dumpīgas izjūtas. Lai vai kā, varonis sasniedz savu lūzuma punktu un cīnās ar savu godu un sirdsapziņu, līdz izdara izšķirošo izvēli, saņem vēl dažas acu nobolīšanas no manas puses un beidzot ir noslēdzis savu ceļu. Bet ne pavisam. Jo „starp īsteniem rakstu vācējiem nav bijušo, ir tikai mirušie”.

Grāmata par spīti visam man patika. Bija savi neloģiskie brīži, taču arī grandiozie brīži. Un gala beigās tā ir grāmata, kas rada alkas pašam doties ceļā un atklāt,piedzīvot mīstiskas zemes ar svešām kultūrām un lietām.. līdz atceries,kādā pasaulē dzīvo un vari katru tās stūrīti aplūkot ar satelītu. Līdzīgu impulsu piedzīvoju lasot Zīmogu Sarkanā Vaskā, kad gribēju atkal apseglot zirgu un doties paceļot pa Latviju, līdz attapos, kādi ir tagadnes ceļi. Tas vien ir milzīgs uzteikums.

Nupat kā ir iznākusi Jāņa Valka trešais romāns „Zivju gripa Šmitostā”, kas tā vien izskatās pēc atgriešanās „Verķumātes” stilā. Aci gan jau iemetīšu, taču gadījumā, ja Jānis radīs vēl kādu fantasy,es būšu klāt kā likts. Bet tad jau redzēs, kur mūsu ceļi aizvedīs.

Līga Sproģe, vilkamidzenis.wordpress.com, 30.04.2014.