Nu, vai atcerieties, ka nupat bija septembris un mēs visi mirām,
jo domājām, ka nespēsim vien sagaidīt triloģijas nākamās daļas?
Danse Macabre oficiāli noslēdzas jau šonedēļ,
7. novembrī! Tas tik bija mežonīgs brauciens. Man ir iestājies tāds
pieradums, ka teju gaidu, ka ik mēnesi pirmajos datumos sekos vēl
kādas daļas. Diemžēl, klāt ir saldsērīgās atvadas, un jūs gribēsiet
zināt, ar ko tas viss beidzas. Pieņemu, ka varu atsaukties uz
otrās daļas notikumiem, bet ja vēl to neesat
lasījuši – acis ārā no šī teksta un pa taisno novirzīt uz
triloģijas pirmajām divām daļām!
„Zem mākslīgām zvaigznēm” jau atkal mūs
atstāja un diezgan liela cliffhanger, kur bija piepildījušās varoņu
lielākās bailes un krita viena no platformām. Soģi ir aizrāvuši
prom Tanielu, Viktorija ir kritusi pirātu gūstā un situācija it
nemaz nerādās cerīga. Tagad,
“Debesu lauskās”, gaisa kuģa kapteine Džezebele plāno
izmantot pārsteigto augšpilsētu un uzbrukt tai, cerot uz apvērsumu,
taču Viktorija ir pilna apņēmības to nepieļaut. Meitenes ceļi
turklāt no jauna krustojas ar pazīstamām sejām tieši laikā, lai
glābtu kādu viņai dārgu cilvēku no nāves nagiem. Pa to laiku
marķīze Vinčestere jauc cilvēku un valdības prātus, solot rast
risinājumu dzinēju problēmai un glābt Londonu no katastrofas.
Viktoriju vēl aizvien nomoka problēmas ar jaunā ķermeņa paklausību,
bet tad tas viss nobāl, paveroties iespējai glābt Tanielu. Vai
meitene laidīsies savā līdz šim neprātīgākajā avantūrā? (Jā gan, tā
kā nekā ir Viktorija Elingtone.)
Patiesībā ir diezgan grūti raksturot galvenos notikumus, neuztaisot
vismaz pāris maitekļus. Sākums ir palēns un vairāk pildīts ar
politiku, tāpat ir jūtams Taniela trūkums, kas nolīdzsvarotu
Viktorijas sasteigtos lēmumus un dažbrīd dīvaino rīcību. Kad sāku
bīties, ka grāmata paliek arvien plānāka, lai tur vēl kaut kas
notiktu, autore atkal nogāza podus un es dabūju drošības labad
pieķerties pie dīvāna. Tas gan nebija saistīts ar galveno stāsta
premisi, tomēr vienalga ellīgi labi.
Pati Londonas glābšana šķiet paliek par tādu kā „starp citu”
misiju. Viktorijai jau visas triloģijas garumā bieži vien atrodas
kas cits svarīgāks darāms pirms šī galvenā uzdevuma. Pirms beigām
man pietrūka vēl kāds divdesmit lappušu posms, kas vairāk
pievērstos tehniskajām lietām un ļaundara motivācijai to vispār
uzsākt. Vai arī tas bija netieši norādīts… Teikšu godīgi, beigas ir
visai neviennozīmīgas, bet man patika. Ne vienmēr viss īstenojas
tā, kā gaidām, kad uzsākam ceļojumu.
Līdz ar to ir noslēdzies līdz šim lielākais darbs latviešu
fantāzijā. Ja nemaldos, kopā Danse Macabre sastāv no 923 lappusēm.
Pašmāju autori līdz šim visbiežāk turējās pie singulāriem darbiem
uz 300 lappusēm, tāpēc šis ir pamatīgs uzlabojums un prieks tādiem
lasītājiem kā es, kas visas grāmatas vēlas vairākos slāņos un
nīlzirga bērniņa svarā. Tā pati vēlme attiecas arī uz Danse Macabre
daļām. Jā, bija labi, bet varēja būt vēl labāk. Nedaudz radās
sajūta, ka ir izvirzīti galvenie punkti, bet kopumā vienalga visam
pārskriets pāri diezgan virspusēji. Kad uzzināju, ka šīs grāmatas
ir sarakstītas NaNoWriMo laikā, daudz kas tapa skaidrāks. Taču
ātrais ritms arī nodrošina ātru lasīšanu, tāpēc daudz nesūdzos.
Līdzko man būs kāds brīvāks brīdis grāmatu grafikā, noteikti
vēlreiz pārlasīšu „Deju ar nāvi”. Šķiet, tā vienmēr paliks mana
mīļākā triloģijas daļa.
Nespēju beigt sajūsmināties, cik „Debesu lauskas” ir trāpīgs
nosaukums. Emocijas, it sevišķi beigu daļā sitīs augstu vilni.
„Danse Macabre” es nostādu par tādu kā izejas punktu, no kura
Laurai ceļš noteikti vedīs uz vēl lielākām virsotnēm. Spalva ir
sasniegusi jaunu asumu, tēlu un lasītāju mocīšanā roka ietrenēta –
tagad atliek izdzīvot savu pilno potenciālu. Šo var saukt par
stīmpanku Latvijas līmenī, vai fantāzijas romānu ar stīmpanka
elementiem, taču sevišķi saspringti meklēt žanra pamatiezīmes un
elementu pārbagātību nevajag paša labad, tā tikai sev var atņemt
lasīšanas prieku un neredzēt citas brīnišķīgas lietas. Līdz šim
Laura ir rakstījusi katru grāmatu savā fantāzijas apakšžanrā, kā
pārbaudot visus un cerot atrast to savu īsto, kuru izkopt. To arī
viņai novēlu, jo ja viņa fokusēs visas savas spējas noteiktā
punktā, taps kaut kas patiesi iespaidīgs!
P.S. Piekrītu autorei, šī ir vienkārši perfekta beigu
dziesma.
Līga Sproģe, vilkamidzenis.wordpress.com, 4.11.2015.