Tiem, kas seko līdzi pašmāju autoru aktualitātēm, šis bija ilgi
gaidīts notikums. No sākuma retāk, tad arvien biežāk un biežāk
nozibēja kāda informācijas druska sociālajos tīklos, sarunās ar
pašu Lauru vai izdevniecības pasākumos. Laurai būs jauns darbs.
Alternatīvais Viktorijas laikmets ar steampunk! Ei, un tā būs
triloģija. Iznāks visas daļas vienlaikus. Tagad
Didža grāmata , un Laura uz strīpas nākamā.
Jā, varētu gaidīt uz septembra vidu. Un tad – pirmā daļa
„Deja ar nāvi” iznāk 7.septembrī, sekojot pārējām
daļām 7. oktobrī un 7.novembrī! Šis paziņojums vienu vakaru salauza
grāmatu blogeru interneta pusi.
Redzot kāda izaugsme autorei ir katru nākošo grāmatu, nešaubījos,
ka šis būs tiešām labs un baudāms darbs. Kad likās, labākas ziņas
vairs nevar saņemt, Zvaigzne ABC blogeriem piedāvāja priekšlaicīgu
grāmatas apskati. Mūsu sajūsmas pilnie pieteikšanās saucieni sekoja
burtiski minūšu laikā, un liktenis bija vēlīgs man nokļūt to piecu
vidū, kas varēja saņemt grāmatu jau pirms 7.septembra. Gaidīt pat
paātrināto termiņu šķita mokas, satraukums pulsē lasošās
sabiedrības vidū, ienākas pirmās recenzijas… Tad vēl dažas dienas,
un beidzot skrienu arī pēc sava eksemplāra. Goda vārds, kad
ieraudzīju kā grāmata pārdevējas rokās ceļo pie manis, paspruka
neliels spiedziens un knapi atturēju sevi no dīdīšanās un lēkāšanas
skolnieku mammu priekšā, kuras nodarbojās ar skolas grāmatu
vākošanu un nesaprata, kas notiek. Dabūjusi savu dārgumiņu,
steidzos mājup, gatava 8 stundu atvaļinājumam citā pasaulē.
Autore uzreiz aizved lasītāju 19.gadsimta vidē pie sešgadīgās
Viktorijas, kas piedzīvo sava tēva nāves aizdomīgos apstākļus.
Stāstījums ir tik saistošs, ka nākamreiz attopos piecdesmit
lappuses vēlāk. Ir pagājuši 12 gadi, un Viktorija, nu jau kā jauna
dāma, pošas īstenot savu plānu par iekļūšanu Karaliskajā Maģijas
akadēmijā. Problēma ir tāda, ka tā pieņem tikai zēnus. Ar māsīcas
un brāļa palīdzību, Viktorija uzņemas pārģērbties vīriešu drānās un
rada stāstu par Viktoru, cerot, ka ar jauno identitāti spēs uzzināt
ko vairāk par tēvu, kurš līdz priekšlaicīgajai nāvei bija
Akadēmijas arhemags.
Trakā plāna pirmais solis izdodas, bet drīz meitene saprot, ka ar
to sākas tikai lielākie sarežģījumi. Iegūstot vienu draugu, var
iedzīvoties vairākos ienaidniekos, atklājot jaunu noslēpuma
pavedienu – iepīties daudz lielākā spēlē. Emocionālās un fiziskās
sāpes ir maksa, kas tikai pieaug.
Man jau ar pirmo nodaļu iepatikās to virsrakstu stils, kas
atgādināja dažas bērnībā lasītās grāmatas un izsauca nelielu
nostaļģiju.
Tie vienmēr ir intriģējoši un amizanti, kas vēl vairāk pastiprina
„vēl tikai vienu nodaļu” atrunu. Arī darbība internātskolā uzjundī
senās ilgas, kuras piedzīvoja visi Harija Potera lasītāji. Dēkas
nakts laikā un noklausītas sarunas gaiteņos, maģijas nodarbības un
sadursmes ar citiem studentiem… Laikam pirmo daļu var iekļaut
internātu piedzīvojumu žanrā, ar attiecīgo vieglo valodu un dažbrīd
paredzamajiem elementiem, kas drīzāk ir klasika nevis klišeja.
Vietām var redzēt, kur bijuši izmesti āķi, lai nonāktu līdz sižeta
pavērsienam, bet garantēju, ka daži vienalga uzkritīs kā sniegs uz
galvas un atstās ar ieplestām acīm.
Ik pa brīdim, kad sižets nedaudz ļauj ieelpot, sāku prātot par
tehniskām lietām. Pieņemu, ka Laura pārzin Viktorijas laikmeta vidi
labāk par vairumu lasītāju, jo apraksti tiešām ir dzīvi un uzreiz
uzbur redzes gleznas. Dažas vietas gan atstāja domīgu, jo manas
vēstures zināšanas prasās pēc atsvaidzināšanas un nav tik plašas.
Vai pasaka Runcis zābakos, bija zināma jau 1860-tajos gados? Vai
tad lietoja terminu „sports” ? Kā vēlāk atklāja google, jā, tā
bija. Lūk, papildus ieguvums – zināšanu paplašināšana. Līdz ar to
uzticējos par faktu pareizumu, bet gariņš iekšā urdīja pētīt citas
lietas. Netika minēts, ka Viktorija maskējoties par puisi pārveido
balsi. Vai tad astoņpadsmitgadīgas meitenes balss nav pirmais, kas
viņu nodod? Sākumā atainotā karietes pacelšanās ar dzinējiem mani
atstāja samulsumā, līdz vēlāk sekoja piebilde, ka arī zirgiem ir
mehāniskie spārni. Viktorija izlaboja savus dokumentus un
ciltskoku, kad uzdevās par Viktoru Elingtonu, kaut arī Akadēmijas
profesori zināja, ka arhimagam Elingtonam bija tikai viens dēls.
Tas gan tika atrisināts tekstā, liekot man autorei uzticēties arī
šajā jautājumā. Lasītājam dotajā brīdī tiks dota tieši tā
informācija, kas tobrīd nepieciešama. Mans mazais urdītājs vēl
nedaudz piesējās dažu vietu izteiksmes stilam, ģībšanai un vienai
epizodei, kur profesora uzrašanās un stundas sākšana bija kā deja
vu ar jau minēto Harija Potera profesoru Strupu.
Sākoties grāmatas pēdējai trešdaļai, gan es, gan mazais urdītājs
bijām tā pārņemti ar notikumiem, ka neskaitot neartikulētas emociju
izpausmes, nekas vairs netika teikts. Lasot pēdējās lapas, sirds
paātrina tempu, un tas nav tikai tēlains izteikums. Tad teksts
beidzas notikumu vidū, un kādu vēl notikumu vidū, burtiski vienas
papīra sloksnes attālumā no vāka. Nekāda satura, autora piezīmes,
vai vienkārša formāta noslēguma beigu lapas ar izdevniecības
parametriem. Pēdējais teikums un tad pēdējais vāks. Nu jau ne tikai
auļo sirds, bet arī dreb rokas. Acu priekšā vēl zib pēdējās ainas,
un prāts cenšas tikt līdzi notikumu gūzmai, kas norisinājās pēdējās
piecās stundās. Tieši tik ātri es šo grāmatu izlasīju.
Laimīgā kārtā, man nav dažu blogeru vidū novērotās reakcijas, ka
mēneša gaidīšana līdz nākamajai daļai ir kā gads un katra diena ir
kā nāves mokas. Jā, otro daļu es gaidu vēl dedzīgāk par pirmo, taču
man patīk arī šis posms. Gaidīšana, teorijas, iepriekšējās vielas
apdomāšana un runāšanās ar citiem lasītājiem. Tas ir aizraujošs
laiks, un tā kā ar mums ir noticis labākais scenārijs, kur katra
daļa iznāk tikai ar 30 dienu starpību, mums nudien ir doti
fantāzijas svētki trīs mēnešu garumā.
Pēc autores teiktā un goodreads aprakstiem, nākamās daļas atstāj
Akadēmiju un darbība noris dažādās Londonas vietās, vairāk izpētot
radīto pasauli. Es nudien gribu redzēt vairāk tieši steampunk
detaļas, kas šajā daļā bija ievada līmenī. Mūs noteikti sagaida
aizraujošs ceļojums pa Viktorijas Elingtonas pasauli, jo ne velti
šī ir triloģija. Fantāzijas pasaules reti kad ļaujas iespiesties
tikai vienā sējumā.
„Deja ar nāvi” noteikti ir Lauras līdz šim labākā grāmata un tālu
pārspēj pirmos darbus. Nekas mani neiepriecina vairāk, kā vērot
veidojamies tiešām spēcīgu latviešu autoru. Nobeigumā mans mīļākais
citāts no šīs grāmatas, kas vienlaikus ierindojas arī starp visas
ceturkšņa lasāmvielas citātu favorītiem.
– Vai cilvēks var nejust neko?
– Manuprāt… Jā, es domāju, ka var.
[..], un tobrīd Viktorija aptvēra, ka melo. Cilvēks nevar nejust neko. Brīžos, kad krūtis piepilda bezgalīgs tukšums, cilvēks patiesībā jūt tik daudz, ka sirds nespēj izturēt pārslodzi un reaģē kā roka, kas notirpst zem pārmēru liela svara.
Līga Sproģe, vilkamidzenis.wordpress.com, 04.09.2015.