Līga Sproģe: Laura Dreiže "Deja ar nāvi"

Tiem, kas seko līdzi pašmāju autoru aktualitātēm, šis bija ilgi gaidīts notikums. No sākuma retāk, tad arvien biežāk un biežāk nozibēja kāda informācijas druska sociālajos tīklos, sarunās ar pašu Lauru vai izdevniecības pasākumos. Laurai būs jauns darbs. Alternatīvais Viktorijas laikmets ar steampunk! Ei, un tā būs triloģija. Iznāks visas daļas vienlaikus. Tagad Didža grāmata , un Laura uz strīpas nākamā. Jā, varētu gaidīt uz septembra vidu. Un tad – pirmā daļa „Deja ar nāvi” iznāk 7.septembrī, sekojot pārējām daļām 7. oktobrī un 7.novembrī! Šis paziņojums vienu vakaru salauza grāmatu blogeru interneta pusi.

Redzot kāda izaugsme autorei ir katru nākošo grāmatu, nešaubījos, ka šis būs tiešām labs un baudāms darbs. Kad likās, labākas ziņas vairs nevar saņemt, Zvaigzne ABC blogeriem piedāvāja priekšlaicīgu grāmatas apskati. Mūsu sajūsmas pilnie pieteikšanās saucieni sekoja burtiski minūšu laikā, un liktenis bija vēlīgs man nokļūt to piecu vidū, kas varēja saņemt grāmatu jau pirms 7.septembra. Gaidīt pat paātrināto termiņu šķita mokas, satraukums pulsē lasošās sabiedrības vidū, ienākas pirmās recenzijas… Tad vēl dažas dienas, un beidzot skrienu arī pēc sava eksemplāra. Goda vārds, kad ieraudzīju kā grāmata pārdevējas rokās ceļo pie manis, paspruka neliels spiedziens un knapi atturēju sevi no dīdīšanās un lēkāšanas skolnieku mammu priekšā, kuras nodarbojās ar skolas grāmatu vākošanu un nesaprata, kas notiek. Dabūjusi savu dārgumiņu, steidzos mājup, gatava 8 stundu atvaļinājumam citā pasaulē.

Autore uzreiz aizved lasītāju 19.gadsimta vidē pie sešgadīgās Viktorijas, kas piedzīvo sava tēva nāves aizdomīgos apstākļus. Stāstījums ir tik saistošs, ka nākamreiz attopos piecdesmit lappuses vēlāk. Ir pagājuši 12 gadi, un Viktorija, nu jau kā jauna dāma, pošas īstenot savu plānu par iekļūšanu Karaliskajā Maģijas akadēmijā. Problēma ir tāda, ka tā pieņem tikai zēnus. Ar māsīcas un brāļa palīdzību, Viktorija uzņemas pārģērbties vīriešu drānās un rada stāstu par Viktoru, cerot, ka ar jauno identitāti spēs uzzināt ko vairāk par tēvu, kurš līdz priekšlaicīgajai nāvei bija Akadēmijas arhemags.

Trakā plāna pirmais solis izdodas, bet drīz meitene saprot, ka ar to sākas tikai lielākie sarežģījumi. Iegūstot vienu draugu, var iedzīvoties vairākos ienaidniekos, atklājot jaunu noslēpuma pavedienu – iepīties daudz lielākā spēlē. Emocionālās un fiziskās sāpes ir maksa, kas tikai pieaug.

Man jau ar pirmo nodaļu iepatikās to virsrakstu stils, kas atgādināja dažas bērnībā lasītās grāmatas un izsauca nelielu nostaļģiju.

Tie vienmēr ir intriģējoši un amizanti, kas vēl vairāk pastiprina „vēl tikai vienu nodaļu” atrunu. Arī darbība internātskolā uzjundī senās ilgas, kuras piedzīvoja visi Harija Potera lasītāji. Dēkas nakts laikā un noklausītas sarunas gaiteņos, maģijas nodarbības un sadursmes ar citiem studentiem… Laikam pirmo daļu var iekļaut internātu piedzīvojumu žanrā, ar attiecīgo vieglo valodu un dažbrīd paredzamajiem elementiem, kas drīzāk ir klasika nevis klišeja. Vietām var redzēt, kur bijuši izmesti āķi, lai nonāktu līdz sižeta pavērsienam, bet garantēju, ka daži vienalga uzkritīs kā sniegs uz galvas un atstās ar ieplestām acīm.

Ik pa brīdim, kad sižets nedaudz ļauj ieelpot, sāku prātot par tehniskām lietām. Pieņemu, ka Laura pārzin Viktorijas laikmeta vidi labāk par vairumu lasītāju, jo apraksti tiešām ir dzīvi un uzreiz uzbur redzes gleznas. Dažas vietas gan atstāja domīgu, jo manas vēstures zināšanas prasās pēc atsvaidzināšanas un nav tik plašas. Vai pasaka Runcis zābakos, bija zināma jau 1860-tajos gados? Vai tad lietoja terminu „sports” ? Kā vēlāk atklāja google, jā, tā bija. Lūk, papildus ieguvums – zināšanu paplašināšana. Līdz ar to uzticējos par faktu pareizumu, bet gariņš iekšā urdīja pētīt citas lietas. Netika minēts, ka Viktorija maskējoties par puisi pārveido balsi. Vai tad astoņpadsmitgadīgas meitenes balss nav pirmais, kas viņu nodod? Sākumā atainotā karietes pacelšanās ar dzinējiem mani atstāja samulsumā, līdz vēlāk sekoja piebilde, ka arī zirgiem ir mehāniskie spārni. Viktorija izlaboja savus dokumentus un ciltskoku, kad uzdevās par Viktoru Elingtonu, kaut arī Akadēmijas profesori zināja, ka arhimagam Elingtonam bija tikai viens dēls. Tas gan tika atrisināts tekstā, liekot man autorei uzticēties arī šajā jautājumā. Lasītājam dotajā brīdī tiks dota tieši tā informācija, kas tobrīd nepieciešama. Mans mazais urdītājs vēl nedaudz piesējās dažu vietu izteiksmes stilam, ģībšanai un vienai epizodei, kur profesora uzrašanās un stundas sākšana bija kā deja vu ar jau minēto Harija Potera profesoru Strupu.

Sākoties grāmatas pēdējai trešdaļai, gan es, gan mazais urdītājs bijām tā pārņemti ar notikumiem, ka neskaitot neartikulētas emociju izpausmes, nekas vairs netika teikts. Lasot pēdējās lapas, sirds paātrina tempu, un tas nav tikai tēlains izteikums. Tad teksts beidzas notikumu vidū, un kādu vēl notikumu vidū, burtiski vienas papīra sloksnes attālumā no vāka. Nekāda satura, autora piezīmes, vai vienkārša formāta noslēguma beigu lapas ar izdevniecības parametriem. Pēdējais teikums un tad pēdējais vāks. Nu jau ne tikai auļo sirds, bet arī dreb rokas. Acu priekšā vēl zib pēdējās ainas, un prāts cenšas tikt līdzi notikumu gūzmai, kas norisinājās pēdējās piecās stundās. Tieši tik ātri es šo grāmatu izlasīju.

Laimīgā kārtā, man nav dažu blogeru vidū novērotās reakcijas, ka mēneša gaidīšana līdz nākamajai daļai ir kā gads un katra diena ir kā nāves mokas. Jā, otro daļu es gaidu vēl dedzīgāk par pirmo, taču man patīk arī šis posms. Gaidīšana, teorijas, iepriekšējās vielas apdomāšana un runāšanās ar citiem lasītājiem. Tas ir aizraujošs laiks, un tā kā ar mums ir noticis labākais scenārijs, kur katra daļa iznāk tikai ar 30 dienu starpību, mums nudien ir doti fantāzijas svētki trīs mēnešu garumā.

Pēc autores teiktā un goodreads aprakstiem, nākamās daļas atstāj Akadēmiju un darbība noris dažādās Londonas vietās, vairāk izpētot radīto pasauli. Es nudien gribu redzēt vairāk tieši steampunk detaļas, kas šajā daļā bija ievada līmenī. Mūs noteikti sagaida aizraujošs ceļojums pa Viktorijas Elingtonas pasauli, jo ne velti šī ir triloģija. Fantāzijas pasaules reti kad ļaujas iespiesties tikai vienā sējumā.

„Deja ar nāvi” noteikti ir Lauras līdz šim labākā grāmata un tālu pārspēj pirmos darbus. Nekas mani neiepriecina vairāk, kā vērot veidojamies tiešām spēcīgu latviešu autoru. Nobeigumā mans mīļākais citāts no šīs grāmatas, kas vienlaikus ierindojas arī starp visas ceturkšņa lasāmvielas citātu favorītiem.

– Vai cilvēks var nejust neko?

– Manuprāt… Jā, es domāju, ka var.

  [..], un tobrīd Viktorija aptvēra, ka melo. Cilvēks nevar nejust neko. Brīžos, kad krūtis piepilda bezgalīgs tukšums, cilvēks patiesībā jūt tik daudz, ka sirds nespēj izturēt pārslodzi un reaģē kā roka, kas notirpst zem pārmēru liela svara.

Līga Sproģe, vilkamidzenis.wordpress.com, 04.09.2015.