Te nu mēs atkal esam, ekskluzīvi ieskatoties Danse Macabre
triloģijas otrajā daļā!
„Zem mākslīgām zvaigznēm” būs pieejama sākot
ar 7.oktobri, bet jau tagad varu piedāvāt savu vērtējumu, jo,
pateicoties Zvaigznei ABC, zem zvaigznēm paviesojos nedēļu ātrāk.
Lūk, ko tās man pastāstīja.
„Deja ar nāvi” mūs visus šokēja ar gauži nepieklājīgām
cliffhanger beigām, kas lika aizmirst karstās tējas krūzes un
varbūt arī kādus vakara plānus. Nu mēnesis ir pagājis un teorētiski
ir bijis laika sagatavoties turpmākajiem notikumiem… Nezinu gan,
vai kādam tas veiksmīgi izdosies. Es pieķēros pie tā sējuma, kā
savas pašas dārgās dzīvības. Milzīgais sižeta zilonis, kas
piezemējās pašā pēdējā lappusē, šeit tik graciozi un neredzēti
pieceļas kājās, ka arī man vajadzēja paņemt pauzi no lasīšanas un
drusku apdomāties maršējot uz priekšu un atpakaļ pa istabu. Vai tas
bija kaut kas, ko es gaidīju? Nē! Vai es būtu to spējusi paredzēt
pat ar visiem maitekļu pilnajiem aprakstiem goodreads? Nē! Vai tas
ir absolūti fantastiski un drosmīgi, un jaunu ceļu veidojoši?
Jā!!
Tātad paliksim pie tā, ka Viktorijas lielā problēma tiek neparastā
veidā atrisināta, un tas viņus abus ar Tanielu nostāda vēl
bīstamākā situācijā. Vīrietis ir lauzis likumus, lai paglābtu
Viktoriju un sekas šim lēmumam min cieši uz papēžiem. Bēgļu statusā
un vajāti, viņi meklē atbalstu pie dažām atlikušajām uzticības
personām, taču ir spiesti tverties pie pēdējā salmiņa un slēpties
Lejaslondonā, vietā, kas uzkrāj visas sabiedrības padibenes un ir
neaptverams kontrasts ar vidi, kurā pieraduši atrasties abi
augstdzimušie varoņi. Nekas nenorisinās kā paredzēts, un Viktorijai
steigšus jāmeklē palīgi arī šajā dievu aizmirstajā nostūrī. Viena
lieta noved pie citas, un drīz meitene ir attālinājusies no sava
sākotnējā uzdevuma noskaidrot patiesību par tēvu un Augšlondonas
likteni, citiem jautājumiem kļūstot par prioritāti.
Stāsts un notikumi acumirklī savažo, taču arī tas ir tiesa, ka
tehniskās lietas joprojām lien ārā un rāda zobiņus. Pirmkārt un
galvenokārt, man šim darbam tiešām prasījās karte. Augšlondona
atrodas uz vairākām platformām? Bet Viktorijas vecās mājas taču
bija uz zemes, vai ne? Kādā pozīcijā citam pret citu viss atrodas?
Nav ne jausmas, jo pašreiz man galvā valda vizuālais juceklis.
Nejūtos orientēties spējīga un gara acīm pārskatīt visu darbības
vidi, kas rada tādu kā taustīšanās sajūtu.
Alumīnija un elektrības diskusijas ar mani var nesākt, nezinu, kad
to visu sāka lietot un vismaz par to nedomājot varu ietaupīt
nervus. Kāda cita lieta gan mani visas grāmatas gaitu urdīja, un
vēl joprojām nespēju to izmest no prāta. Izrādās, ka Augšlondona un
Lejaslondona ir savienotas ar vītņu kāpnēm. Statiskām, laika zobu
izturējušām, vītņu kāpnēm no akmens. Pirmā daļa radīja iespaidu, ka
dumpinieki var mēģināt citādā veidā tikt līdz Malai un tad
smalkajos rajonos, vai vismaz kāpnes būtu tādas nenopietnākas.
Pilāri man galīgi nešķiet ne reāli, ne loģiski, ne vajadzīgi. Tas
turklāt pamatīgi sabotē Augšlondonas krišanas sižeta līniju. Vai nu
bija vai nebija barometri, bet ar pievienotām kāpnēm augstuma
starpību nu nav iespējams nejust. Lieta gan ir tāda, ka man drusku
ir arī radusies kāda cita sazvērestības teorija un interpretējums,
kuru ceru redzēt piepildāmies fināla sējumā. Tā vienīgā paglābtu
mani no sarauktas pieres līdz gada beigām, cenšoties saprast kā
viss galvenais konflikts gāja kopā un tika uzskatīts par darboties
spējīgu.
Vēl aizdomājos par autores cilvēka maņu sadalījumu, kad tās
neattiecas uz gluži cilvēku. Redze+dzirde+runas spējas darbojas,
bet oža+tauste+garša nav pieejamas? Izskatījās, ka tas bija
pielāgots tikai sižeta vajadzībām, ne sekoja kādiem likumiem.
Tehniskie iebildumi gan atkāpjas, kad lietā tiek likta notikumu un
sajūtu smagā artilērija. Sākot jau ar pirmajām lapām, kad zini, ka
nekas ļauns nu nevar notikt, sirds krūtīs vienalga auļo un jūt
līdzi varoņiem. Viktorija un Taniels reizēm var būt kaitinoši, taču
abi saņem smagu emocionālo nastu un godam ar to tiek galā, ir
jūtama tēlu attīstība. Autori romānos bieži var nogrēkoties un
sakraut varoņiem uz pleciem pārbaudījumu pēc pārbaudījuma,
neļaujiet tiem cilvēcīgi reaģēt uz visu piedzīvoto un laiku pa
laikam izlādēties. Laura padarījusi savu darbu godam, un uz visiem
notikumiem ir redzama pretreakcija, kas lasītājam palīdz vairāk
identificēties ar sastaptajiem tēliem. Neuzskatu, ka mums ar
Viktoriju būtu kaut kas kopīgs un lasīšanas laikā varu smagi
nopūsties vai nobolīt acis, nepiekrītot viņas lēmumiem, taču šajā
sējumā pat es sajutos ar viņu tuvāka.
Dažas epizodes no „Zem mākslīgām zvaigznēm”vēl ilgi spilgti
atcerēšos. Stils un sajūtu gleznas pārceļ lasītāju tieši grāmatā.
Cepuri nost autores priekšā! Ticu, ka pienāks tāda diena, ka tās
vairs nebūs tikai epizodes, bet veselas grāmatas, un tad par Lauru
nerunās tikai Latvijas blogeri. Ir redzams, ka viņa uzdrošinās
attīstīties un iekļaut tādas lietas, kurām daži izvēlās pārskriet
pāri, un ar Danse Macabre ir pacēlusi latiņu augstāk ne tikai sev,
bet arī citiem Latvijas fantastiem.
Neļaujiet jūs apmānīt dažbrīd lēnajam notikumu ritējumam! Šī daļa
arī beidzas uz sakāpinātas nots un var atstāt ar ieplestām acīm.
Nezinu, kura no manām teorijām ir pareiza, un vai vispār kāda no
tām tāda ir. Visas figūras nu ir uz spēles laukuma, un atliek tikai
vērot to pēdējo sadursmi. Nepalaidiet garām iespēju pabūt pirmajās
rindās – “Zem mākslīgām zvaigznēm” iznāk jau nākamnedēļ, 7.oktobrī,
un triloģijas noslēdzošā daļa
“Debesu lauskas” ierodas vēl pēc mēneša,
7.novembrī.