Te nu mēs atkal esam, ekskluzīvi ieskatoties Danse Macabre triloģijas otrajā daļā! „Zem mākslīgām zvaigznēm” būs pieejama sākot ar 7.oktobri, bet jau tagad varu piedāvāt savu vērtējumu, jo, pateicoties Zvaigznei ABC, zem zvaigznēm paviesojos nedēļu ātrāk. Lūk, ko tās man pastāstīja.

„Deja ar nāvi” mūs visus šokēja ar gauži nepieklājīgām cliffhanger beigām, kas lika aizmirst karstās tējas krūzes un varbūt arī kādus vakara plānus. Nu mēnesis ir pagājis un teorētiski ir bijis laika sagatavoties turpmākajiem notikumiem… Nezinu gan, vai kādam tas veiksmīgi izdosies. Es pieķēros pie tā sējuma, kā savas pašas dārgās dzīvības. Milzīgais sižeta zilonis, kas piezemējās pašā pēdējā lappusē, šeit tik graciozi un neredzēti pieceļas kājās, ka arī man vajadzēja paņemt pauzi no lasīšanas un drusku apdomāties maršējot uz priekšu un atpakaļ pa istabu. Vai tas bija kaut kas, ko es gaidīju? Nē! Vai es būtu to spējusi paredzēt pat ar visiem maitekļu pilnajiem aprakstiem goodreads? Nē! Vai tas ir absolūti fantastiski un drosmīgi, un jaunu ceļu veidojoši? Jā!!

Tātad paliksim pie tā, ka Viktorijas lielā problēma tiek neparastā veidā atrisināta, un tas viņus abus ar Tanielu nostāda vēl bīstamākā situācijā. Vīrietis ir lauzis likumus, lai paglābtu Viktoriju un sekas šim lēmumam min cieši uz papēžiem. Bēgļu statusā un vajāti, viņi meklē atbalstu pie dažām atlikušajām uzticības personām, taču ir spiesti tverties pie pēdējā salmiņa un slēpties Lejaslondonā, vietā, kas uzkrāj visas sabiedrības padibenes un ir neaptverams kontrasts ar vidi, kurā pieraduši atrasties abi augstdzimušie varoņi. Nekas nenorisinās kā paredzēts, un Viktorijai steigšus jāmeklē palīgi arī šajā dievu aizmirstajā nostūrī. Viena lieta noved pie citas, un drīz meitene ir attālinājusies no sava sākotnējā uzdevuma noskaidrot patiesību par tēvu un Augšlondonas likteni, citiem jautājumiem kļūstot par prioritāti.

Stāsts un notikumi acumirklī savažo, taču arī tas ir tiesa, ka tehniskās lietas joprojām lien ārā un rāda zobiņus. Pirmkārt un galvenokārt, man šim darbam tiešām prasījās karte. Augšlondona atrodas uz vairākām platformām? Bet Viktorijas vecās mājas taču bija uz zemes, vai ne? Kādā pozīcijā citam pret citu viss atrodas? Nav ne jausmas, jo pašreiz man galvā valda vizuālais juceklis. Nejūtos orientēties spējīga un gara acīm pārskatīt visu darbības vidi, kas rada tādu kā taustīšanās sajūtu.

Alumīnija un elektrības diskusijas ar mani var nesākt, nezinu, kad to visu sāka lietot un vismaz par to nedomājot varu ietaupīt nervus. Kāda cita lieta gan mani visas grāmatas gaitu urdīja, un vēl joprojām nespēju to izmest no prāta. Izrādās, ka Augšlondona un Lejaslondona ir savienotas ar vītņu kāpnēm. Statiskām, laika zobu izturējušām, vītņu kāpnēm no akmens. Pirmā daļa radīja iespaidu, ka dumpinieki var mēģināt citādā veidā tikt līdz Malai un tad smalkajos rajonos, vai vismaz kāpnes būtu tādas nenopietnākas. Pilāri man galīgi nešķiet ne reāli, ne loģiski, ne vajadzīgi. Tas turklāt pamatīgi sabotē Augšlondonas krišanas sižeta līniju. Vai nu bija vai nebija barometri, bet ar pievienotām kāpnēm augstuma starpību nu nav iespējams nejust. Lieta gan ir tāda, ka man drusku ir arī radusies kāda cita sazvērestības teorija un interpretējums, kuru ceru redzēt piepildāmies fināla sējumā. Tā vienīgā paglābtu mani no sarauktas pieres līdz gada beigām, cenšoties saprast kā viss galvenais konflikts gāja kopā un tika uzskatīts par darboties spējīgu.

Vēl aizdomājos par autores cilvēka maņu sadalījumu, kad tās neattiecas uz gluži cilvēku. Redze+dzirde+runas spējas darbojas, bet oža+tauste+garša nav pieejamas? Izskatījās, ka tas bija pielāgots tikai sižeta vajadzībām, ne sekoja kādiem likumiem.

Tehniskie iebildumi gan atkāpjas, kad lietā tiek likta notikumu un sajūtu smagā artilērija. Sākot jau ar pirmajām lapām, kad zini, ka nekas ļauns nu nevar notikt, sirds krūtīs vienalga auļo un jūt līdzi varoņiem. Viktorija un Taniels reizēm var būt kaitinoši, taču abi saņem smagu emocionālo nastu un godam ar to tiek galā, ir jūtama tēlu attīstība. Autori romānos bieži var nogrēkoties un sakraut varoņiem uz pleciem pārbaudījumu pēc pārbaudījuma, neļaujiet tiem cilvēcīgi reaģēt uz visu piedzīvoto un laiku pa laikam izlādēties. Laura padarījusi savu darbu godam, un uz visiem notikumiem ir redzama pretreakcija, kas lasītājam palīdz vairāk identificēties ar sastaptajiem tēliem. Neuzskatu, ka mums ar Viktoriju būtu kaut kas kopīgs un lasīšanas laikā varu smagi nopūsties vai nobolīt acis, nepiekrītot viņas lēmumiem, taču šajā sējumā pat es sajutos ar viņu tuvāka.

Dažas epizodes no „Zem mākslīgām zvaigznēm”vēl ilgi spilgti atcerēšos. Stils un sajūtu gleznas pārceļ lasītāju tieši grāmatā. Cepuri nost autores priekšā! Ticu, ka pienāks tāda diena, ka tās vairs nebūs tikai epizodes, bet veselas grāmatas, un tad par Lauru nerunās tikai Latvijas blogeri. Ir redzams, ka viņa uzdrošinās attīstīties un iekļaut tādas lietas, kurām daži izvēlās pārskriet pāri, un ar Danse Macabre ir pacēlusi latiņu augstāk ne tikai sev, bet arī citiem Latvijas fantastiem.

Neļaujiet jūs apmānīt dažbrīd lēnajam notikumu ritējumam! Šī daļa arī beidzas uz sakāpinātas nots un var atstāt ar ieplestām acīm. Nezinu, kura no manām teorijām ir pareiza, un vai vispār kāda no tām tāda ir. Visas figūras nu ir uz spēles laukuma, un atliek tikai vērot to pēdējo sadursmi. Nepalaidiet garām iespēju pabūt pirmajās rindās – “Zem mākslīgām zvaigznēm” iznāk jau nākamnedēļ, 7.oktobrī, un triloģijas noslēdzošā daļa “Debesu lauskas” ierodas vēl pēc mēneša, 7.novembrī.