Latvijas kaķace Leonīda Fēliksa ir atgriezusies! Notikumi „Kaķa lāstā” bija tikai aizsākums, un ja varam uzticēties rakstnieku solījumiem, tad no šīs sērijas varam sagaidīt pat piecas grāmatas. Pirms pāris gadiem par tik lieliskām ziņām varēju tikai sapņot. „Kaķis maisā” turpina detektīva stilā ieturēto pilsētas fantāziju pa Rīgas ielām un ne tikai.

Kopš Leo sakoda lapsa un aktivizēja viņā esošo divdabja gēnu, ir pagājuši trīs mēneši. Šajā laikā viņa neko diži nav iesaistījusies mistiskajā sabiedrībā vai papildinājusi zināšanas, par ko saņem aizrādījumus no Viktorijas – baltās raganas, kas ir gan viņas priekšniece, gan gids. Jaunajiem divdabjiem tiek nozīmēti palīgi, kas palīdz orientēties jaunajā pasaulē, taču Leo ir pavisam slinka skolniece.

Kā jau tas dzīvē gadās, karma nospēlē savu lomu un mums nākas saskarties tieši ar tām lietām, no kurām tik ļoti cenšamies izvairīties. Tā arī Leonīdai bezrūpīgā dzīve ilgi nav lemta, jo Latvijas vilkaču baru skar nebijusi krīze. Izrādās, ka katram baram ir teritorijas karte, kas tagad ir pazudusi un kartes glabātājs tiek atrasts miris, iespējams, nogalināts. Karte kalpo kā barjera, kas notur svešos ārpusē, un ja tā laikā netiks atrasta, baram draud lielas briesmas. Jaunais vadonis Rego lūdz Leo palīdzību atrisināt šo lietu, jo kā kaķacim, viņai piemīt noderīgas prasmes, taču kad sāk atklāties norādes uz noziegumu, Leo attopas briesmu vidū un sākas sacensības ar laiku, lai atrisinātu mistēriju  vēl pirms ir par vēlu.

Sērijas otrajā grāmatā nostiprinās iepriekšējās daļas detektīva motīvs. Populārā fantāzija gandrīz vienmēr ir trillera tipa – kaut kur jādodas, kaut kas jāaptur. „Kaķis maisā” drīzāk ierindojas starp detektīviem – šoreiz jau sākumā tiek dota mistērija, kas ir jāatšķetina. Stilā jūtami uzlabojumi, un arī galvenās varones kaitinošā atteikšanās mācīties par mistisko pasauli iziet cauri tēla attīstībai un izskatās, ka nākamajā daļā viņa beidzot būs gatava pieņemt savu jauno būtību un neattiekties pret to tik vieglprātīgi. Stāsts nedaudz vairāk iepazīstina ar savu mitoloģiju, taču jautājumu vēl ir daudz.

Nedaudz no balansa izsit tas, ka diezgan pamatīgas lietas netika pieminētas pirmajā grāmatā, taču tur visticamāk vainojams laika atstatums. „Kaķa lāstā” viss ko zinājām par vilkačiem bija tas, ka viņiem patīk cept šašlikus, ballēties pa Kolkas ragu un pašu vienkāršāko drusciņu par bara hierarhiju. „Kaķis maisā” nu jau piedāvā detalizētākus aprakstus, lai gan transformācijas teorijas jopropjām tiek ignorētas. Man patīk vilkači, es gribu zināt! Es gribu pasaules un mītus! Cerēsim, ka trešajā grāmatā arī Leo beidzot gribēs visu informāciju. Ja tā būs iestrādāta sižetā, tad arī episkās runas darbosies labāk, citādi uz vieglā fona lielas likmes zaudē savu ticamību.

Autore savukārt joprojām liek lietā humoru, kas liek izdvest nepieklājīgu ķiķināšanu darba vietā. Atļaušos pakārdināt, ka romāns apskata baldriānu problēmas kaķača dzīvē. Pluss, uzreiz ir arī redzams, kā attaisnojas pieaugušas sievietes izvēle par protagonistu – lasītājiem nav jāizcieš visas tās mokošās frāzes par pirmo mīlestību un iekāri no sešpadsmitgadnieces skatpunkta. Leo ļoti labi apzinās savu seksualitāti un sauc lietas īstajos vārdos.

Vēl pie manām nākotnes cerībām varu minēt blakus tēlu padziļināšanu. Leo draudzenes un vecākus, kā arī darba kolēģus vēlētos redzēt kā reālas personas, nevis kā no „Ievas” vai citu dāmu žurnāliem nākušus personāžus. Nedrīkst jau tā mest “maitekļus”, taču par dažām mīlestības lietām ceru, ka autore noturēs stabilu stāju un neļausies ierastā ceļa vilinājumam. Kaut gan nedomāju, ka tas būtu iespējams, Lindas Nemieras darbu beigas VIENMĒR pārsteidz.

„Kaķis maisā” kopumā noteikti attaisnoja manas cerības. Autorei ir nags uz detektīvstāstiem un sižeta pavērsieniem kā arī jokiem un komiskām situācijām. Tieši tāds svaigums un neparastums kāds prasās tādā noslogotā žanrā kā fantāzija. Dažkārt ir vēlams nespēlēt pēc noteikumiem. Kas zina, kur vēl mūs aizvedīs turpinājumi, taču es nebrīnītos, ja autorei tīri kaķiskā stilā būtu bijis ģeniāls plāns visu šo laiku un mēs tiksim atstāti ar pavērtām mutēm.

Līga Sproģe, vilkamidzenis.wordpress.com, 2.10.2015.