Pašmāju autori turpina regulāri papildināt fantāzijas plauktu, un Linda Nemiera ir viena no līderiem ar nu jau pieciem darbiem. „Kaķa lāsts” iznāca 2012.gadā, bet sakarā ar turpinājuma izdošanu, nolēmu atsvaidzināt zināšanas. Šķiet, ka vēl nekad neesmu pārlasījusi latviešu romānus, tā kā tā ir vēl viena norāde uz darba veiksmīgumu savā lauciņā.

Pēdējā laikā FF darbi saistās tikai pusaudžu protagonistiem, taču šeit galvenā varone ir Leonīda Fēliksa – nesen trīsdesmit gadu slieksni pārkāpusī reklāmas firmas darbiniece. Leo dzīvē viss šķiet ideāls – veiksmīgs un izskatīgs draugs, kurš piedāvā sākt dzīvot kopā, divas uzticamas draudzenes, karjera reklāmas biznesā, caur paziņu iegūts ideāls dzīvoklis Rīgas centrā, kā arī rotaļīgi piedzīvojumi ar iepriekšminētajām draudzenēm pa iepriekšminēto Rīgu. Kad vienā no darba pasākumiem Leo sakož it kā pieradināta lapsa, ar sievieti sākas nenoliedzamas pārmaiņas. Tas ir, Leo to no sākuma tik cītīgi noliedz, ka rada sev tikai vēl vairāk problēmu, sakarā ar jaunās būtības un likumu nezināšanu.

Kā izrādās dažos cilvēkos mīt divdabja gēns, kas tiek aktivizēts ar dzīvnieka kodumu. Turpmāk sakostā persona katru pilnmēnesi transformējas par dzīvnieku, visbiežāk, vilku. Vilkači ir vadošā suga – taču galvenā varone iegūst spēju pārvērsties par… kaķi. Tas viņu nostāda opozīcijā ar pārējo Latvijas baru; citas sugas pārstāvji ir ļoti rets gadījums.
Kad pēc pirmās pārvēršanās kļūst skaidrs, ka draudzenes viņu neizjoko un šķietami par pilnu neņemamā šamane viņu nenes cauri, Leo nokļūst saskarē ar citādu Latviju. Tādu, kurā mīt vilkaču bars, ir sastopamas raganas, kas pēc tādām neizskatās un kur nāras nav tikai folklora.

Pirmajā grāmatas pusē darbība noris diezgan lēni, nav izteikta antagonista vai konflikta. Varone saskaras ar pārmaiņām savā izskatā un ieradumos, un pavada vienu pilnmēness transformāciju kopā ar vilku baru, kur iepazīstas ar šarmanto Hariju. Grāmatas darbība tagad tiek veltīta romantisko piedzīvojumu aprakstiem un neko diži vairāk par mitoloģiju nenoskaidrojam. Pie vainas arī varētu būt Leo, kuru vairāk valdzina dejas Rīgas naktsklubos nevis savu superspēju izpēte… Par laimi, pēdējā trešdaļā tiek uzņemti tempi un viss, kā sacīt jāsaka, iet vaļā uz velna paraušanu. Dažas slepkavības un uzbrukums Leo pašai, izraisa notikumu virkni, kas rezultējās diezgan negaidītā noslēgumā.

Ja latviešiem reti ir kāds fantāzijas darbs, tad vēl retāk ir tāds, kur šī fantāzija norisinās Latvijā pašā. Atzīstu, savienot pārdabiskus notikumus ar mūsu ikdienišķo vidi ir sarežģīts uzdevums – vilkaču sanāksmes ASV vienkārši liekas ticamāk, nekā Rīgā blakus Maximai vai centrāltirgum. Dažbrīd autorei izdevušās kvalitatīvas daļas ar baltkrievu raganu un viņas ģimeni, kā arī zēnu, kuru aizved pie vietējās burenes un tā pasaka, ka nu ir darīšana ar vilkačiem. Iespaidu atstāja arī viens garāmejošs teikums, kur mītisko būtņu sanāksmē redzamas sievietes tautastērpos. Lūk, šādi elementi darbojas mūsu vidē! Diemžēl, kur labais, tur arī ne tik labais un teksts dažbrīd atgriežas pie ārzemju formulas imitācijas, kur sastopam vilkačus uz motocikliem, tie savstarpēji runā dusmās rūcošās balsīs un kaujas tiek pasniegtas kā kaut kas amizants.

Lai arī kādas būtu stila vai sižeta problēmas, nekas mani tā nesadusmoja kā viens tēls. Harijs. A.k.a. Kristians Grejs. Spožais konfektes papīrītis ar tukšumu vidū. Vēl ļaunāk – viņš nesniedz nekādu informāciju un izturas pret Leo kā vien grib, uzskatot sevi par traki apburošu. Griezu zobus uz pilnu atdevi, bet jāatzīst, ka autore beigās ar šo jautājumu tika galā izcili.

Diezgan liela daļa sižeta caurumu attiecās uz iekšējās mitoloģijas būvēšanu. Tās drēbes, kas cilvēkam mugurā ir pārvērtību laikā, tiek „paņemtas līdzi”. Nekādas skraidīšanas apkārt kailiem, kad tiek atgūta cilvēciskā forma. No vienas puses labi, taču neseko nekāds pamatojums vai izskaidrojums, kā tas darbojas. Tēli paši izvairās no paskaidrojuma, tāpat par kādu citu aspektu, kas būtībā nekad vairs netiek pat pieminēts, un šķiet, pati autore to aizmirsusi.

Romāns neapšaubāmi ir no vieglā gala, kurš ātri lasās un ir pilns ar humoru. Daži izteicieni bija tik trāpīgi, ka tiešām smējos balsī. Noteikti ir publika, kas negrib uzreiz mesties ar galvu iekšā hardcore fantasy un šis ir labs risinājums pārejas posmam. Jābūt gan gatavam saskarties ar tikpat pavieglu stilu bez emocionālā dziļuma.

Brīdinu, ka grāmata arī var izsaukt nelielu nostaļģiju, jo pieminētas tādas nu jau pagājušas lietas kā santīmi, blūzes ar žabo, Sapņu fabrika, referendums un Prāta banka. Otrais brīdinājums attiecināms uz ēšanas paradumiem. Brīdī, kad varone izjūt iecienītās ēdienkartes nomaiņu, apraksti ir tik kārdinoši, ka nevilšus par pieķert sevi ar pirkstiem aknu pastētes bundžiņā. Vai guļam 11 stundas, jo arī gulēšanas apraksti ir salda miedziņa rosinoši.

Tā jau saka, ka visvairāk kritizējam tās lietas, ko mīlam. Ar šo romānu man ir sarežģītas attiecības, jo tas ir labs, bet varētu būt vēl labāks. Par laimi, turpinājums tiešām seko! Gan autorei, gan galvenajai varonei vēl daudz lielu lietu priekšā, kuras gaidu ar nepacietību. Šo grāmatu izbaudīju pirms trijiem gadiem, un lai gan tagad vairāk redzu trūkumus, tā joprojām saglabā vietu manos latviešu autoru favorītos.

Līga Sproģe, vilkamidzenis.wordpress.com, 1.10.2015.