Pašmāju autori turpina regulāri papildināt fantāzijas plauktu,
un Linda Nemiera ir viena no līderiem ar nu jau pieciem darbiem.
„Kaķa
lāsts” iznāca 2012.gadā, bet sakarā ar turpinājuma
izdošanu, nolēmu atsvaidzināt zināšanas. Šķiet, ka vēl nekad neesmu
pārlasījusi latviešu romānus, tā kā tā ir vēl viena norāde uz darba
veiksmīgumu savā lauciņā.
Pēdējā laikā FF darbi saistās tikai pusaudžu protagonistiem, taču
šeit galvenā varone ir Leonīda Fēliksa – nesen trīsdesmit gadu
slieksni pārkāpusī reklāmas firmas darbiniece. Leo dzīvē viss šķiet
ideāls – veiksmīgs un izskatīgs draugs, kurš piedāvā sākt dzīvot
kopā, divas uzticamas draudzenes, karjera reklāmas biznesā, caur
paziņu iegūts ideāls dzīvoklis Rīgas centrā, kā arī rotaļīgi
piedzīvojumi ar iepriekšminētajām draudzenēm pa iepriekšminēto
Rīgu. Kad vienā no darba pasākumiem Leo sakož it kā pieradināta
lapsa, ar sievieti sākas nenoliedzamas pārmaiņas. Tas ir, Leo to no
sākuma tik cītīgi noliedz, ka rada sev tikai vēl vairāk problēmu,
sakarā ar jaunās būtības un likumu nezināšanu.
Kā izrādās dažos cilvēkos mīt divdabja gēns, kas tiek aktivizēts ar
dzīvnieka kodumu. Turpmāk sakostā persona katru pilnmēnesi
transformējas par dzīvnieku, visbiežāk, vilku. Vilkači ir vadošā
suga – taču galvenā varone iegūst spēju pārvērsties par… kaķi. Tas
viņu nostāda opozīcijā ar pārējo Latvijas baru; citas sugas
pārstāvji ir ļoti rets gadījums.
Kad pēc pirmās pārvēršanās kļūst skaidrs, ka draudzenes viņu
neizjoko un šķietami par pilnu neņemamā šamane viņu nenes cauri,
Leo nokļūst saskarē ar citādu Latviju. Tādu, kurā mīt vilkaču bars,
ir sastopamas raganas, kas pēc tādām neizskatās un kur nāras nav
tikai folklora.
Pirmajā grāmatas pusē darbība noris diezgan lēni, nav izteikta
antagonista vai konflikta. Varone saskaras ar pārmaiņām savā
izskatā un ieradumos, un pavada vienu pilnmēness transformāciju
kopā ar vilku baru, kur iepazīstas ar šarmanto Hariju. Grāmatas
darbība tagad tiek veltīta romantisko piedzīvojumu aprakstiem un
neko diži vairāk par mitoloģiju nenoskaidrojam. Pie vainas arī
varētu būt Leo, kuru vairāk valdzina dejas Rīgas naktsklubos nevis
savu superspēju izpēte… Par laimi, pēdējā trešdaļā tiek uzņemti
tempi un viss, kā sacīt jāsaka, iet vaļā uz velna paraušanu. Dažas
slepkavības un uzbrukums Leo pašai, izraisa notikumu virkni, kas
rezultējās diezgan negaidītā noslēgumā.
Ja latviešiem reti ir kāds fantāzijas darbs, tad vēl retāk ir tāds,
kur šī fantāzija norisinās Latvijā pašā. Atzīstu, savienot
pārdabiskus notikumus ar mūsu ikdienišķo vidi ir sarežģīts uzdevums
– vilkaču sanāksmes ASV vienkārši liekas ticamāk, nekā Rīgā blakus
Maximai vai centrāltirgum. Dažbrīd autorei izdevušās kvalitatīvas
daļas ar baltkrievu raganu un viņas ģimeni, kā arī zēnu, kuru
aizved pie vietējās burenes un tā pasaka, ka nu ir darīšana ar
vilkačiem. Iespaidu atstāja arī viens garāmejošs teikums, kur
mītisko būtņu sanāksmē redzamas sievietes tautastērpos. Lūk, šādi
elementi darbojas mūsu vidē! Diemžēl, kur labais, tur arī ne tik
labais un teksts dažbrīd atgriežas pie ārzemju formulas imitācijas,
kur sastopam vilkačus uz motocikliem, tie savstarpēji runā dusmās
rūcošās balsīs un kaujas tiek pasniegtas kā kaut kas
amizants.
Lai arī kādas būtu stila vai sižeta problēmas, nekas mani tā
nesadusmoja kā viens tēls. Harijs. A.k.a. Kristians Grejs. Spožais
konfektes papīrītis ar tukšumu vidū. Vēl ļaunāk – viņš nesniedz
nekādu informāciju un izturas pret Leo kā vien grib, uzskatot sevi
par traki apburošu. Griezu zobus uz pilnu atdevi, bet jāatzīst, ka
autore beigās ar šo jautājumu tika galā izcili.
Diezgan liela daļa sižeta caurumu attiecās uz iekšējās mitoloģijas
būvēšanu. Tās drēbes, kas cilvēkam mugurā ir pārvērtību laikā, tiek
„paņemtas līdzi”. Nekādas skraidīšanas apkārt kailiem, kad tiek
atgūta cilvēciskā forma. No vienas puses labi, taču neseko nekāds
pamatojums vai izskaidrojums, kā tas darbojas. Tēli paši izvairās
no paskaidrojuma, tāpat par kādu citu aspektu, kas būtībā nekad
vairs netiek pat pieminēts, un šķiet, pati autore to
aizmirsusi.
Romāns neapšaubāmi ir no vieglā gala, kurš ātri lasās un ir pilns
ar humoru. Daži izteicieni bija tik trāpīgi, ka tiešām smējos
balsī. Noteikti ir publika, kas negrib uzreiz mesties ar galvu
iekšā hardcore fantasy un šis ir labs risinājums pārejas posmam.
Jābūt gan gatavam saskarties ar tikpat pavieglu stilu bez
emocionālā dziļuma.
Brīdinu, ka grāmata arī var izsaukt nelielu nostaļģiju, jo
pieminētas tādas nu jau pagājušas lietas kā santīmi, blūzes ar
žabo, Sapņu fabrika, referendums un Prāta banka. Otrais brīdinājums
attiecināms uz ēšanas paradumiem. Brīdī, kad varone izjūt
iecienītās ēdienkartes nomaiņu, apraksti ir tik kārdinoši, ka
nevilšus par pieķert sevi ar pirkstiem aknu pastētes bundžiņā. Vai
guļam 11 stundas, jo arī gulēšanas apraksti ir salda miedziņa
rosinoši.
Tā jau saka, ka visvairāk kritizējam tās lietas, ko mīlam. Ar šo
romānu man ir sarežģītas attiecības, jo tas ir labs, bet varētu būt
vēl labāks. Par laimi, turpinājums tiešām seko! Gan autorei, gan
galvenajai varonei vēl daudz lielu lietu priekšā, kuras gaidu ar
nepacietību. Šo grāmatu izbaudīju pirms trijiem gadiem, un lai gan
tagad vairāk redzu trūkumus, tā joprojām saglabā vietu manos
latviešu autoru favorītos.
Līga Sproģe, vilkamidzenis.wordpress.com, 1.10.2015.