Linda Nemiera pieder pie tiem fantāzijas autoriem Latvijā, kas mūsu grāmatplauktus papildina regulāri.  „Lidojums” ir rakstnieces ceturtais darbs, kas vienlaikus ir saistīts ar pašu pirmo – „Vilcenes stāstu.” Tas gan netraucē to uztvert kā atsevišķu gabalu, jo turpināta tiek viena tēla līnija, bet agrākie notikumi paliek veiksmīgi pasniegtā fonā.

Galvenā varone šoreiz ir ragana Froike, kas turpina kalpot karaļa Haroša galmā. Laikā, kad pilnā sparā norisinās karš pret Nargaardas valdnieku, kas ir apņēmies pakļaut apkārtējās zemes, viņai tiek nepatīkamais uzdevums nodot ziņu par karaļa nāvi. Līdz ar to Dienvidtrušta paliek bez valdnieka un nogaida, kurā pusē nostāties. Augstais priesteris, kuram pagaidām uzticēta vadība, izsaka piedāvājumu, ka viņš izrādīs atbalstu cīņā pret Nargaardu, ja apmaiņā saņems mītisko Taurīnas vienradža kausu.

Kauss ir varens Spēka priekšmets, no kura padzeroties iegūst nemirstību. Tas līdz šim tika uzskatīts tikai par teiksmainu objektu, bet nu tieši Froikei uztic sagādāt šo būtisko priekšmetu, kas var izšķirt zemju likteņus. Kopā ar saviem elfu draugiem princi Hāru Ektu (ar kuru raganai pagātnē bijušas sarežģītas attiecības) un Grufu viņa uzsāk meklējumus, kas ne mirkli nav brīvi no neplānotiem šķēršļiem un sarežģījumiem.

Hārs Ekts nāk klajā ar plānu doties pāri Miglas jūrai uz Lielajām smiltīm, kur sakarā ar nostāstiem mītot kāda noslēpumaina cilts, kuru šamanis vienīgais varētu palīdzēt izpildīt viņu uzdevumu. Tikuši līdz ostas pilsētai, viņu iecere piedzīvo pirmo pārbaudījumu, jo vētru dēļ jūra nav kuģojama vairākas dienas. Froike negrib zaudēt laiku, tāpēc pielieto savdabīgu teleportēšanās veidu, lai pārceltu visus trīs uz Lielajām smiltīm, taču iesprūst kaut kur starptelpā. Beidzot izkļuvusi no gūsta, viņa viena pati attopas tuksneša vidū, turklāt palikusi bez redzes, dzirdes un spējas runāt.

Šajā brīdī atklājas, ka sižets vairāk koncentrēsies uz pašu Froiki, nevis viņas uzdevumu. Froike ir daļēji ragana, kā apzīmē cilvēku, kas spējīgs pielietot maģiju, un daļēji gaisa feja. Tagad viņai beidzot jāizšķiras, kura būtība kļūs par noteicošo. Knapi paglābusies no nāves un pavadot pie mītiskā šamaņa vairākus mēnešus, viņa beidzot izvēlas nebēgt un nebaidīties, kā to darījusi līdz šim. Froike atzīst sevi kā gaisa feju un uzsāk vēl vienu ceļojumu – šoreiz uz savu spēju aptveršanu un pielietošanu.

Līdz ar to Taurīnas vienradža kauss pat nedaudz nobāl,  jo Froike gan pagūst atkal apvienoties ar ceļabiedriem, gan tos pazaudēt – gluži tāpat kā kausu. Uzdevums, kuram vajadzēja būt teju neiespējamam un episkam, tiek paveikts pārsteidzoši ātri un vienkārši. Visam piedevām viņa piedzīvo atmiņas zudumu un nonāk gaisa feju ciematā. Lielais fināls tiek atrisināts ar deus ex machina, atstājot lasītāju drusku apmulsušu, kas tad īsti ir piedzīvots.

Šeit viedokļi varētu dalīties vai darbs ir veiksmīgs, vai tomēr uzskatāms par sasteigtu un vietām nepārdomātu. Par spīti laika pārlēcieniem un notikumu birumam, es noteikti nenožēloju, ka izlasīju šo grāmatu un kopvērtējumā to uztveru pat ļoti labi. „Lidojumā” ir savs šarms, un varbūt visam nevajag pieiet tik nopietni. Tā kā nekā ir fantāzija, kur ierobežojumu praktiski nepastāv – viss ir autora paša ziņā kā pasniegt atnākušo ideju.

Romāna ievads nekavējoties ievelk savā varā, un, ja nemaldos, šis bija pirmais Latvijas fantastu darbs, kurš man izsauca daudzsološās gaidu tirpiņas. Par to vien dodu klēpi ar cepumiem. Lielumliela šokolāde pienākas par kārtīgas maģiskas būtnes, dondrāta, radīšanu, par Taurīnas vienradža mītu kā arī pieeju asinssūcējiem.

Nešaubos, ka „Lidojums” gūs atsaucību „Vilcenes stāsta’ lasītāju vidū. Tāpat darbs ir labs solis uz priekšu rakstnieces stilam, un es ticu, ka vēl pēc kādiem gadiem Lindas darbus lasīs arī cilvēki, kas parasti FF romāniem met piesardzīgu līkumu.

Līga Sproģe, dgpyfrom.wordpress.com, 12.03.2013.