Le Cirque des Rêves! Lasītājus uz sapņu pasauli – maģisko, mistisko un visnotaļ noslēgto cirka laiktelpu – savā debijas romānā ielūdz rakstniece un multimediju māksliniece Erina Morgensterna (1978). Cirka vide veiksmīgi izmantota, lai atklātu cilvēka apziņas un eksistences labirintus. Nakts kā teksta kinētisks laiks rāda, kā pārejā aiz galvenajiem dzelzs vārtiem sākas brīnumi, fantastika, maģija, iluzionistu pasaule – manipulācijas ar cilvēka maņu orgāniem un prātu. Tā reālais un pārdabiskais satiekas vienā tekstuālajā vidē.

Erinas Morgensternas uzmanības centrā ir spēle un cīņa, kas gan dažviet pulsē klusi un distancēti, pat visai dekoratīvi, jo abiem galvenajiem romāna varoņiem – cirka spēlētājiem Sīlijai un Marko – noteikumi nav pilnībā skaidri, zināms vien tas, ka uzvarētājs dzīvo, bet zaudētājs diemžēl mirst. Romāna darbība izvērsta 19./ 20. gadsimta mijā, kad divi izcili burvji – Sīlijas miesīgais tēvs Burvis Prospero (Hektors Bouens) un Marko patēvs Aleksandrs (vīrs pelēkajā uzvalkā) – izvēlas savus bērnus sacensībai, kuras laikā abiem cirka laukumā jārada fascinējošas teltis:

„“Spēle ir sarežģītāka, nekā tu domā,” Cukiko norāda. „Es savā laikā arī nesapratu noteikumus. Runa nav tikai par to, ko tu dēvē par maģiju. Vai tu domā, ka gājiens ir pievienot cirkam jaunu telti? Nē, tas ir kas vairāk. Viss, ko tu dari, ik mirklis gan dienu, gan nakti ir tavs gājiens. Tu nes savu šaha galdiņu sev līdzi, un tas nesastāv tikai no brezenta un svītrām. Un jums ar pretinieku nav iespējas pieklājīgi palikt uz lauciņiem.” 

Sīlija un Marko ir cirka cikliskā laika nodrošinātāji un turpinātāji, jo cirks nevar pastāvēt bez sacensību gara. Līdz nonākšanai cirka laukumā vairākus gadus notiek intensīvs skolotāja – mācekļa laiks, kad jāapgūst prasmes un jāprot arī atpazīt savs pretinieks. Lielākā daļa sižeta notiek dažādās pasaules pilsētās, tā apstiprinot tēzi, ka cirks ierodas un pazūd pēkšņi. Tur, izmantojot savas spējas, Sīlija un Marko izveido Ledus dārzu, Mākoņu labirintu, Vēlēšanās koku un citus zilus un zaļus brīnumus.

Galvenā sižeta līnija ir visai vienmuļa un sadrumstalota, var arī sacīt, ka visi varoņi un pat notikumi atrodas puskrēslā. Blakus sižeta līnijas pievēršas pārējiem tēliem, kuri dod papildus nozīmi abu galveno varoņu cīņā: Šāndrešs rada cirku, kur notikt cīņai, Isobela cenšas noturēt cirku līdzsvarā, neļaujot konfliktējošām pusēm sapostīt vienai otru, Beilijs pakāpeniski nokļūst cirka dzīvē un kļūst par tā uzraugu, atklāta herr Frīdriha Tīsena kā laika zinātnes, pulksteņu meistara un cirka dzīves aprakstītāja ikdiena, notiek dvīņu Mīcītes un Rīcītes darbošanās cirka teltīs, Cukiko ir iepriekšējās sacensību pieredzes nesēja utt.

Un tad viņu cīņā parādās faktors, kas izmaina spēles gaitu (kā uzzinām, tad arī iepriekšējās cīņās tā noticis). Sīlijas un Marko sacensību vēl vairāk sarežģī un tomēr atrisina pirmelements – mīlestība. Tieši mīlestības motīvā ietverti eksistenciāla rakstura jautājumi un filozofiskas vadlīnijas, īpaši robežsituācijas jēdziens. Te dveš pēc Albēra Kamī un Žana Pola Sartra eksistenciālisma iezīmju drupačām, Franca Kafkas daiļrade redzama kā caur adatas caurumu (tāpēc jāatzīst, ka krietni vien vājākā līmenī). Sīlija sadumpojas un ziedojas, lai pārtrauktu cirka cīņu, turklāt viņa pati iziet iniciācijas procesu – sašķeļas un tad, domājot par Marko klātbūtni sevī, sāpēs un haosā saliek sevi kopā. Tā ir ne tikai cīņa ar Marko, tā ir cīņa ar sevi, lai pārbaudītu izturību un paškontroli. Par galveno simbolisko romāna atziņu kļūst: salauzt ir vieglāk, nekā salikt kopā. Romāns visbeidzot vēstī, ka cilvēkam vienmēr ir jāatsakās, jācīnās ar sevi izvēles situācijās, kā arī ar visu pasaules sistēmu.

„Nakts cirka” paradokss – kad nav pieļaujami nekādi kompromisi, spēles iznākums paredz viena spēlētāja nāvi, spēle nav apturama, abi galvenie romāna varoņi apjauš savu neaizsargātību, sarežģī spēles mīklainību (domāt – esamības absurdu):

“Tātad arī iesaistītie cilvēki būs savu mūžu nokalpojuši?” Sīlija jautā. “Un viņu likteņi arī būs nenozīmīgi?” 

Tieši tāpēc viņus raksturo visai traģiska pasaules izjūta, viņi apzinās, ka neko nespēj mainīt un iebilst, atliek tikai pieņemt spēles noteikumus. Visi tēli ir savstarpēji interaktīvi un ieņem nozīmīgu lomu sacensību gaitā, jebkura spēles kauliņa centrbēdze no šī uzdevuma izraisa plaisu rašanos viņu starpā. Taču galvenie tēli ir vāji izstrādāti, konstanti un nepārliecinoši, viņu iekšējās pasaules spogulis ir miglains, pietrūkst psiholoģiski analītiskās līnijas, īpaši iekšējās dinamikas un attīstības, jo vairāk tiek pievērsta uzmanība viņu nemitīgajai neziņai un neskaidrībai par sacensību noteikumiem, viņi metaforiski kļūst par marionetēm, kas „uz spēles dēļa ir tikai figūra, kura jāiedzen stūrī un kurai jāpiesaka mats”(313). Romāna struktūru veido vairāku vēstījumu līmeņi, lai atklātu romāna galveno ideju – ne tikai cirks, bet arī visa dzīve ir spēle un ilūzija. Cirka ilūziju klātbūtne rada iespaidu, ka visi romāna varoņi kļūst par dubultniekiem tieši telpas dalījuma dēļ.

Vēstījuma formas maiņa no trešās uz pirmo personu ļauj pašam lasītājam atvērt cirka vārtus un starp karameļu un cukurotiem kanēļu cepumiem, kakao dzērieniem un šokolādes pelēm ierasties brīnumu telpā:

„Šajā teltī ir cilvēki tev augstu virs galvas. Akrobāti, trapeces vingrotāji, gaisa akrobāti. Viņus apgaismo dučiem apaļu kvēlspuldžu, kas karājas no telts griestiem kā planētas vai zvaigznes. Drošības tīklu nav. Tu skaties izrādi no bīstamās vietas tieši zem vingrotājiem, un starp jums nekā nav.”

Tieši šādi tēlojumi lasītāja receptorus visvairāk pakļauj individuālajiem pārdzīvojumiem un klātbūtnes efektam.

Nedaudz arī jāpiebilst par romāna valodu. Īpatni, ka autores valoda atšķirībā no cirka pasaules spilgtajiem kodiem ir nepretencioza, dominē kodolība, teikumi lielākoties ir vienkārši paplašināti. Protams, šī izteikumu garo palagu ignorēšana var būt arī līdzīga ceļojošā cirka teltīm kā ietilpīgām, maģiskām mozaīkām – tādi mānīgi, mainīgi un šķietama mikro uzplaiksnījumi. Bet varbūt pat romāna valoda lasītājam kļūst par optisku ilūziju.

Pieļauju, ka romānu kā Bībeli uztvers tie, kam zem spilvena katru nakti ir Harijs Poters un brīnumu pasakas, vārdu sakot, fantāzijas žanra cienītāji. Taču „Nakts cirks” nepatiks tiem, kas cieš no klaustrofobijas un jau no bērnības met līkumu cirka ietilpīgās pasaules ēkām.

Ligita Levinska, ubisunt.lu.lv, 06.09.2013.