Bruņinieku romāns nebija vienīgais virziens, kādā attīstījās
literārā fantāzija. Jau 17. gadsimta beigās Francijā populāras
kļuva tautas pasaku apdares galma izklaidei, kuras publicē Šarls
Pero un D'Olnē kundze. Notika arī pretējais process, literārajām
apdarēm pārceļojot atpakaļ tautas mutē. Pētnieks Džeks Zaips
uzskata, ka, vēlākais, ap 1720. gadu pasaka jau bija formulēta kā
žanrs un tās paradigmatiskā forma un motīvi bija pazīstami visā
Eiropā, galvenokārt pateicoties franču valodas kā Eiropas kultūras
valodas plašajai izplatībai , taču žanrs vēl nebija ieguvis “bērnu
literatūras” statusu. Taču jau drīz apgaismības laikmeta principi
utilizēja pasaku kā didaktisku līdzekli bērnu iepazīstināšanai ar
morāles un sociālajām normām. Arī citās fantāzijas formās sāk
dominēt noderīguma faktors - zīmīgi ir tādi darbi kā Dž. Banjana
alegoriskā fantāzija ”Svētceļnieka gaita”. Savukārt modernās
zinātnes aizsākumi izpaudās utopijas žanrā, ko var uzskatīt arī par
zinātniskās fantastikas pirmformu. Šai laikā aizsākas, kā raksta
kritiķis G. Berelis, "ilūzija par nepārkāpjamo robežu starp
triviālo un "nopietno" litera¬tūru", jo "vispārējā racionā¬lisma
ietekmē par vienīgo un īsto li¬teratūru pasludināja faktiski
utilitā¬ras ievirzes tekstus - ar bagātīgām didaktikas,
moralizēšanas, informā¬cijas, "dzīvotmācīšanas" utt. pie¬devām,
atbīdot malā gluži cilvēcisko tieksmi nodoties šķieta¬mi
bezmērķīgām fantāzijām, stāstīt stāstus pašu stāstu dēļ" .
Kā reakcija pret šo ievirzi 18. gadsimta beigās uzplauka fantāzijas
novirziens, kas iekaroja līdz tam neredzēti plašu popularitāti -
gotiskais romāns, kura uzmanības centrā bija konflikts starp
jaunavu un briesmoni, mūsdienu terminos – starp apziņas kārtību un
zemapziņas haosu, ilustrējot bezdibeni, kas cilvēku apziņā veidojās
starp valdošo progresa filozofiju un acīmredzamo cilvēka kā
personības degradāciju. Gotiskajā romānā parādās jauna veida
metamorfozes koncepcija, kas, pēc kritiķu domām, "liecina, ka viena
objekta pārtapšana par citu vairs nenes sevī atpestīšanas nolūkus,
bet gan norāda uz to, ka kroplais un nedabiskais, perversais tēls
ir guvis prioritāti pār cilvēka vai ar maģiskām īpašībām apveltīta
subjekta pārvērtībām utopiskajā iztēlē." Raksturīgi piemēri
ir Oresta Valpola "Otranto pils" (1764), Jana Potocki "Saragosas
manuskripts” (1814), u.c. Gotiskais romāns vēlāk tieši ietekmē
šausmu literatūras izveidi.
Ar protestu pret klasicisma vēsumu 19. gadsimta literatūrā ienāca
romantisms, kas vistiešāk ietekmēja fantāzijas literatūras
uzplaukumu. Pirmkārt, to veicināja romantisma dedzīgā interese par
nacionālajām kultūrām un folkloras mantojumu. Nozīmīgu ieguldījumu
sniedza folkloristi, piemēram, vācieši Jakobs un Vilhelms Grimmi
pirmie pievērsa uzmanību mīta un pasakas kopsakarībām, tautas
pasakās saskatot senu mitoloģisko priekšstatu atbalsis, kaut gan tā
laika ierobežotā pieeja dažādu tautu gara darbiem lika tos
ierobežot tikai indoeiropiešu tautu areālā. Grimmu savāktās pasakas
izveidoja klasisko pasaku kanonu, kas vēlāk kalpoja par atskaites
punktu pasakas žanra struktūras un motīvu pētījumiem, kamēr Grimmu
ieviestās (kaut pašu noliegtās) korekcijas savāktajā pasaku
materiālā, kas uzrāda autoru attieksmi pret pasaku laikmeta
kontekstā, ļauj uzskatīt pētniekus par vieniem no pirmajiem, kas uz
tautas pasaku pamata rada savu pasaku paveidu, literāri stilizētu
tautas pasaku. Savukārt Grimmu “mitoloģiskā teorija” - saikne starp
pasaku un mītu, motīvu līdzība, kā arī maģijas un reliģijas
kopsakarību meklēšana (pasaka kā mīts, kurā izzudušas reliģiskās
atbalsis) ļauj saskatīt daudzu fantāzijas darbu pamatus
folklorā.
Otrkārt, vācu romantisms kā pirmais sāk pētīt un apjūsmot mītu,
īpaši klasisko mītu, kā literāru kategoriju un vēstures liecību,
cenšoties apgāzt apgaismības racionālos uzskatus. Mītu traktē kā
visspilgtāko romantiķu glorificētās dievu dāvanas – iztēles –
iemiesošanās veidu, dzejas un reliģijas sintēzi , vienlaikus
“estētisku fenomenu un mākslinieciskās daiļrades pirmtēlu.” . Šai
laikā sāk formulēties priekšstats par iztēles spēju kā “pasaules
radīšanas” ekvivalentu, kas nosaka likumus pati sev, kā to formulē,
piemēram, romantisma filozofs Novāliss: “Fantāzija noliek nākotnes
pasauli vai nu augstumā vai dziļumā vai arī metempsihozē pret mums.
Mēs sapņojam par ceļojumiem caur pasaules telpu, bet vai tad
pasaules telpa nav mūsos? Mēs nepazīstam mūsu gara dziļumus. Uz
iekšu iet noslēpumainais ceļš.” Savukārt Fridrihs Šlēgels
raksturo “romantisko poēziju” kā vienīgo brīvo, nesastingušo
rakstības formu, deklarējot, ka “fantāzija ir cilvēka orgāns
dievībai” . Mitoloģija tiek dēvēta par poēzijas kodolu, dzejnieki –
par mītu
radītājiem, kuri “dzīvo vienā pasaulē: abi ir vienlīdz apveltīti ar
būtisku spēju, ar spēju personificēt.” Tādēļ tieši mītiski
poētiskie žanri - romance un pasaka tika uztverta kā vispatiesākā
literatūras forma.
Vācu romantiķi par jaunu vēstījuma veidu izveido galvenokārt
pasaku, ko uzskata par ideālu žanru romantisma principu - radošās
brīvības un neikdienišķā izpausmei. Novāliss izvirza pirmās
teorijas par pasakas žanru, uzskatot, ka tā ir “sapņu tēls, bez
kopsakara, brīnumainu lietu un notikumu ansamblis. Ja pasakā ienes
kādu notikumu, tad tā jau ir sveša iejaukšanās. Par augstāku pasaku
tā kļūst, kad, neaizbaidot pasakas garu, tajā ienes kādu sapratni
(kopsakaru, nozīmi) utt.).“ Uz tautas pasaku bāzes rakstnieki
izstrādāja oriģinālas literārās pasakas, bieži aizgūstot ne tikai
Eiropas, bet arī Austrumu motīvus. Tādi autori kā T.A. Hofmanis,
Novāliss, Frīdrihs de la Mote Foks un citi pasakas formā ietērpa
komplicētus, metaforiskus un filozofiskus vēstījumus, kas
aizstāvēja iztēli un uzbruka apgaismības sausajam dogmatismam. Šais
stāstos antagonisti vairs neiemiesoja kristīgās alegorijas, bet
negatīvos ikdienas dzīves aspektus, indivīds tika nostādīts
kontrasta pozīcijās ar liekulīgo sabiedrību. No šī laika pasaka,
vismaz pasaka pieaugušajiem ieguva jaunu jēgu kā veids, kādā paust
viedokli un rosināt dialogu par sociāliem, politiskiem un ētiskiem
jautājumiem. Tieši uz folkloras motīvu bāzes radītā literārā
pasaka, komplicētāka un izstrādātāka nekā anonīmā, vienkāršā tautas
pasaka, vēlāk veidos vienu no fantāzijai vistuvākajiem žanriem. Šī
faktora ietekmē uzplaukumu piedzīvo arī bērnu literatūra.
Romantisma ietekmē vispirms tika idealizēta pati "bērnības" ideja,
taču jāņem vērā arī jaunizveidojusies turīgā vidusšķira, kuras
ģimeniskumu izdevēji izmantoja tirgus nolūkos. Eiropu pāršalc
vesela bērnu pasaku grāmatu izdošanas eksplozija, un šī iemesla dēļ
fantāzija daļēji iegūst "vieglās" bērnu literatūras statusu.
Treškārt, fantāzijas izveidē noteiktu lomu spēlēja arī romances
žanrs, kurā izpaudās vācu romantisma nostalģija pēc “zelta
laikmeta”- cēlajiem viduslaikiem. Romantisma ietvaros notiek
neskaitāmi mēģinājumi atdzīvināt klasiskās romances pirmformu,
priekšplānā izvirzot varoni individuālistu, pieblīvējot tekstus ar
pārdabiskiem tēliem un simboliem, kā arī bagātīgu biblisko un
mitoloģisko alūziju materiālu. Piemēram, Novālisa darbā “Heinrihs
fon Oferdingens” dominē varonīgās pagātnes un galantās mīlas
motīvi, aizraušanās ar noslēpumaino un mistisko, cilvēka dvēseles
ceļojuma atveide. Romantisma laikmetā meklējami arī pirmsākumi
vēlākajam fantāzijas kanona elementam – melanholiskajam noslēgumam,
arī tipiskās fantāzijas kultūras un ainavas, kuras pastāv ne tik
daudz pašas par sevi, cik ir garīgu parādību atspulgs, ir šo laiku
mantojums. Mitoloģisko motīvu piesātinātības virsotne atrodama ne
tikai romancēs, bet arī balādēs (Alfreda Lorda Tenisona “Karaļa
idilles”). Šai laikā pirmo reizi vēsturē literatūra tiek apzināti
mītiskota, robežas starp faktu un izdomu sistemātiski nojauktas,
novēršoties no aristoteliskā principa, ka mākslai iespējami
uzticīgāk jāatveido dzīve. Divu romantisma inspirēto žanru -
pasakas un romances - saplūšana vēlāk veidos literārās fantāzijas
kodolu, jo šie teksti, kas apvieno dažādu mitoloģisko vai
pseidomitoloģisko sistēmu elementus, lai radītu poētisku
citpasaules atmosfēru kā kontrastu piezemētajai reālajai dzīvei vai
demonstrētu fantastisko (un bieži grotesko) ikdienas dzīves vidū,
uzskatāmi par vistiešākajiem fantāzijas kā žanra
priekštečiem.
Tūlīt pēc romantisma laikmeta beigām fantastiskās literatūras laukā
sāk dominēt angliski, nevis vāciski runājošās zemes. Pētnieki
pieļauj, ka to var skaidrot ar Anglijas un Amerikas centieniem
atrasties industriālo un postindustriālo tehnoloģiju izmantojuma
arjergardā, kas savukārt radīja atbilstošu literāru pretreakciju,
kā arī ar relatīvo autentiskas mitoloģijas un tātad vēsturiski
iedibinātas fantāzijas tradīcijas trūkumu šais zemēs . Tomēr
jāatzīst, ka vismaz sākotnēji Viktorijas laikmeta rakstnieki
izmantoja vairāk vācu un franču motīvus, nevis dzimtās zemes
folkloru. Šai laikā plauka interese par visu mistisko un
noslēpumaino, kā rezultātā radās tādi žanri kā okultā fantāzija,
karmiskā romance, groteski fantastiskais stāsts, piemēram,
Edgara Allana Po darbi, kuros noārdās robežas starp fantāziju un
realitāti. Ģeogrāfiskie atklājumi inspirēja stāstus par zudušajām
pasaulēm, šai jomā izcēlās Raidera Hegarda un Artūra Konan-Doila
darbi. Milzu popularitāti iekaro un jaunas modernas arhetipiskās
figūras rada divi romāni: Mērijas Šellijas “Frankenšteins” (1818)
un Brema Stokera “Drakula” (1897), kas rada jaunas populārās
kultūras ikonas. Kritika šo fenomenu skaidro ar 19 gadsimta
racionālisma rezultātā pamazām zūdošo reliģisko pārliecību, kas
savukārt veicināja māņticīgas bailes no dažādiem briesmoņiem –
vampīriem, atdzīvinātiem mirušajiem, u.c., bet faktiski tikai
turpināja gotisko pašanalīzes tradīciju. To sevišķi spilgti
izgaismo pirmais no minētajiem darbiem, kas uzdod neatbildamo
jautājumu – kurš ir īstais monstrs, zinātnieks Viktors
Frankenšteins vai viņa radījums, varbūt šie divi ir viena būtne?
Kontrasts starp “savu” un “svešo” kalpoja, ne tikai, lai stāstītu
par briesmīgo, bet arī, lai atsegtu cilvēciskās dabas kroplīgumu un
mudinātu lasītāju to atpazīt sevī, tādējādi fantāzija pirmo reizi
kļūst apzināti introspektīva. Šo divu darbu popularitāte pat
iezīmējusi jaunu virzienu fantastiskās literatūras teorijā, iedalot
fantastisko divos – Frankenšteina un Drakulas mīta pamattipos, tā
apzīmējot vēstījumu, kurā briesmu saknes meklējamas attiecīgi
varonī vai ārpus varoņa . Protams, zinātniska psihes dzīļu izpēte
šai laikā tikai aizsākas, bet zemapziņas avoti fantāzijā jau ir
skaidri iekonturēti.
__________________________________________________________________________________
Oxford Companion to Fairy Tales. Ed. by J. Zipes. Oxford
University Press, New York, 2000, p. xxii
Berelis G. Jūrzemes hronikas. //Grāmatu Apskats. 1997. Nr.
4
Treimanis V. Baismīgais un pārdabiskais. // Literatūra.
Māksla. Mēs. 21.08.97.
Ivbulis V. Romantisma revolūcija. R., LU Svešvalodu
fakultāte, 1996. 54. lpp.
Meletinsky E.M. The Poetics of Myth. Routledge. London,
1998, p. 7
Ivbulis V. Ceļā uz literatūras teoriju. R., Zinātne, 1998,
130. lpp
Turpat, 138. lpp.
Kasīrers E. Apcerējums par cilvēku. Ievads kultūras
filozofijā. R., Intelekts, 1997, 147. lpp.
Ivbulis V. Romantisma revolūcija. R., LU Svešvalodu
fakultāte, 1996. 54. lpp.
Windling T. On Tolkien and Fairy Stories.// Meditations on
Middle-Earth. Ed. by Karen Haber. St. Martin’s Press, New York,
2001, p. 218-219
Matthews R. Fantasy. The Liberation of Imagionation. Twayne
Publishers, New York, 1997, p. 20
Jackson, R. Fantasy: The Literature of Subversion. New York:
Methuen, 1981, p. 59
Autors: Bārbala Stroda
