Sākot ar 19. gadsimta beigām, iespējams izsekot tam, kā
anglofonajā kultūrā veidojas modernais literārās fantāzijas žanrs,
kura pamatu veido diezgan paradoksāls divu literāro ietekmju
krustpunkts - angļu mitopoētiskais fantāzijas romāns no vienas un
amerikāņu lubu žurnālu tradīcija no otras puses. Apskatīsim katru
no šiem virzieniem atsevišķi.
Angļu mitopoētiskais fantāzijas romāns aizsākas ar rakstnieka
Viljama Morisa (William Morris) daiļradi. Viņa romāni iemiesoja
deviņpadsmitā gadsimta cilvēkam zudušās paradīzes tēlu romantisma
iztēloto utopiski cēlo viduslaiku veidolā, taču romānu darbība
risinājās zemēs, kādas neatrast pasaules kartēs. Romānā "Aka
pasaules galā" (1896) pirmo reizi izvērstā veidā sastopam
fantāzijas žanra pamatpazīmes - citpasauli ar izstrādātu
nomenklatūru un romances tradīcijās ieturētu sižetu. Tieši Morisa
romānus kritiķi uzskata par fantāzijas aizsācējiem, kas formulēja
žanra tālāko virzību.
Morisa darbos pirmo reizi redzam fantāzijas darba sižetisko
struktūru un laiktelpas izvietojumu, savukārt otrs šī virziena
ietekmīgākais autors, Lords Dansenijs (Edvards Džons Moretons
Drakss Plankets) deva lielu ieguldījumu žanra valodnieciskajā
aspektā, savos darbos ieviešot fantāzijai raksturīgo episko stilu.
Romānā “Elfzemes meitas karalis” Dansenijs sapludina reālās un
fantastiskās pasaules robežas un pirmo reizi atsakās no pasakas
formulizētajām beigām. Citi ietekmīgi mītopoētiskie darbi ir
Džordža Makdonalda “Fantasts”, “Lilita” un “Aiz Ziemeļvēja” un E.
R. Edisona tetraloģija ”Tārps Urobors”. Taču, neraugoties uz Morisa
un Dansenija popularitāti, fantāzija vēl vairākus desmitus gadu
joprojām palika literatūras perifērijā, jo 19. gadsimta otrajā pusē
nopietnās literatūras statusu jau bija stabili iekarojis
reālisms.
20. gadsimta sākumā fantāzija kā vēstījuma maniere ir
nostabilizējusies galvenokārt bērnu literatūrā, no kuras vairākas
iezīmes pārceļo arī pieaugušo fantāzijā – piemēram, ar angļu
rakstnieces Edītes Nesbitas (Edith Nesbit) daiļradi fantāzijā
parādās sadzīviskā un brīnumainā līmeņa sadursme, no pasakas
atšķirīgi, moderni jēdzieni, tādi kā ekstralineārais laiks,
ekstrasensorā uztvere, ko, iespējams, ietekmē arī paralēli
plaukstošā zinātniskās fantastikas tradīcija. Tādējādi
fantāzija veidojas par eklektisku žanru, kas sakausē daudzu
vēstījumu elementus, kā arī dažādas tradīcijas (piemēram, pagānisko
un kristīgo). Taču vēl lielāku ietekmi atstāj cita parādība.
Proti, 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs Amerikā un vietumis
arī Eiropā parādījās jauns populārās literatūras fenomens - tā
sauktie lubu žurnāli (pulp magazines), kas specializējās
sensacionālās un sentimentālās literatūras jomās (piemēram, Weird
Tales, Amazing Stories, u.c.). Lubu žurnālu stāstu kā fantāzijas
aizsākumu teoriju atbalsta poļu rakstnieks un teorētiķis Andžejs
Sapkovskis, apcerējumā par žanra attīstību minot, ka tieši lubu
žurnālos pirmo reizi parādās stāsti, kuru darbība nerisinās
“nedz Mežonīgajos Rietumos, nedz gangsteru pārvaldītajā "sausā
likuma" laiku Čikāgā, nedz Melnās Āfrikas biezokņos un pat ne uz
citas planētas”, bet gan “brīnumainā zemē, (..) kur mudžēt mudžēja
pilis klinšu virsotnēs, daiļas princeses, drosmīgi bruņinieki,
vareni burvji un šausmīgi briesmoņi.” Lubu žurnālu stāsti ne
tikai novietoja stāstu darbību citpasaules kontekstā, bet arī
nostabilizēja biežāk izmantoto fantāzijas tēmu kanonu -
alternatīvās vēstures, meklējumus, līgumus ar nelabo,
dubultniekus, sapņa un realitātes attiecības, spokošanos, u.c. Šai
laikā aizsākas arī kolektīvās rakstīšanas un populāru darbu
turpinājumu sacerēšanas fenomens, ko iespaido R. V. Hovarda
(Howard) populārie darbi par Konanu Barbaru un tā “fanu
literatūra”.
Lubu žurnāli spēlēja būtisku lomu ne tikai fantāzijas, bet arī
daudzu citu populārās literatūras virzienu, piemēram,
detektīvstāsta, Mežonīgo Rietumu stāsta, piedzīvojumu romāna,
šausmu stāsta un zinātniskās fantastikas, tālākajā attīstībā. Lubu
žurnālu autoru tā dēvētais "Lielais Piecinieks"- Roberts Luiss
Stīvensons, Raiders Hegards, Redjards Kiplings, Arturs Konan-Doils
un Herberts Džordžs Velss sniedza lielu ieguldījumu populāro žanru
robežu definēšanā. Piedzīvojumu romāns tika formulēts, pateicoties
Stīvensonam, Hegardam un Kiplingam. Zudušās pasaules stāstu
attīstīja Hegards, zinātniskā fantastika plauka uz Velsa romānu
bāzes, detektīvstāsta klasika - uz Konan-Doila stāstu pamatiem,
tādējādi nospraužot "iztēles robežas nākošajām
paaudzēm." Šai laikā šausmu stāsts un zinātniskā
fantastika jau tiek uzskatīti par atsevišķiem novirzieniem plašajā
fantastiskās literatūras klāstā, bet fantāzija nošķirta atsevišķi
kā stāsts, kura darbība pilnīgi vai daļēji norisinās paralēlā
citpasaulē, un kur maģija un pārdabiskais darbojas bez zinātniska
vai psiholoģiska rakstura paskaidrojumiem. Mūsdienās šīe žanri ir
pilnībā nošķirti. "Zi¬nātniskās fantastikas autoram,” paskaidro
mūsdienu kritiķis, “viscaur jārūpējas par pseidozinātnisku
funda¬mentu un pedantiskām cēloņsakarī¬bu ķēdītēm, citiem vārdiem -
viss ne¬ticamais un neiespējamais viņam ar racionālu skaidrojumu
palīdzību jāpadara ticams un iespējams. Tur¬pretī fantāzijas žanrs
tiecas pārmest tiltu uz tāliem aizlaikiem; varētu teikt, ka
fantāzija literatūrā pastāvējusi no sākta gala (vēl vairāk -
literatūra būtībā ir izšķīlušies no fantāzijas - gan kā īpašības,
gan kā žanra -olas.) - no mitoģenēzes laikmeta, kad mīts vēl nebija
atdalījies no lai¬cīgās literatūras un kad nepastāvē¬ja nedz
rakstīti teksti, nedz arī pats literatūras jēdziens."
Protams, šādi tas tolaik vēl netika formulēts, jo fantasti¬kas
literatūrkritika vēl nebija izveidoju¬sies.
Interesanti, ka lubu žurnālu piedzīvojumu fantāzija uz
pseidovēsturiska fona dominēja galvenokārt starpkaru periodā, bet
pēc Otrā pasaules kara, kad vēsture un piedzīvojumi visiem bija
likuši smagi vilties, noteicošie kļuva nereālā slavinātāji, resp.,
mītopoētiskā virziena sekotāji. Tieši šai laikā fantāzija tiek
formulēta kā neatkarīgs literārs žanrs ar savu kanonu. Lielākos
nopelnus šai ziņā piedēvē neformālam Oksfordas universitātes
pasniedzēju, topošo un esošo autoru klubam "Inklings", ko apvienoja
interese par viduslaikiem, folkloru un literatūru. Inklingu aktīvo
dalībnieku sarakstā ietilpa K.S. Luiss, Ovens Bārfīlds (Owen
Barfield), Čārlzs Viljamss (Charles Williams) u.c.; kluba
aktīvākais posms bija 1939. līdz 1945. gadam, kad satikšanās reizēs
tika lasīti un recenzēti pašu manuskripti. Inklingu centrā atradās
Oksfordas angļu valodas un literatūras pasniedzējs Dž.R.R.Tolkīns.
Viņa akadēmiskā darbība ietvēra viduslaiku romances "Sers Gavēns un
Zaļais bruņinieks" tulkojumu un komentārus (1925), kā arī plašu
pētījumu par anglosakšu eposu "Beovulfs" - "Beovulfs: briesmoņi un
kritiķi" (1936), taču pasaules slavu rakstnieks iemantoja ar episko
fantāzijas darbu “Gredzenu Pavēlnieks", kas kļuva par pagrieziena
punktu žanra vēsturē. Tolkīna aizraušanās ar valodniecību un
mitoloģiju radīja paralēlo pasauli Viduszemi, kuras
koncepciju, ģeogrāfiju, vēsturi un mitoloģiju Tolkīns sacerēja
vairākus gadu desmitus. Tam ir veltīti pēc autora nāves publicētie
leģendu cikli "Silmariliona" (1977) un "Nepabeigtie stāsti" (1980),
taču slava pie autora atnāca pa citu ceļu. Savu četru bērnu
izklaidēšanai Tolkīns rakstīja cita tipa stāstus, izklaidējošas un
humorpilnas pasakas, no kurām garākā un svarīgākā ir 1930. gadā
sāktais "Hobits jeb Turp un Atpakaļ", kas vēsta par ērtības mīlošu
sīku cilvēciņu - hobitu, kurš dodas pūķa dārgumu meklējumos. 1937.
gadā publicētais stāsts kļuva tik populārs, ka izdevēji pieprasīja
turpinājumu. Tā rezultātā septiņpadsmit gadus vēlāk tika pabeigts
"Gredzenu Pavēlnieks", moderna versija par varoņeposu, kas atnesa
autoram pasaules slavu un ap 60. gadu vidu jau bija iemantojusi
sociokulturāla fenomena statusu. Tolkīna dzīves laikā tika
publicēti arī vairāki īsāka apjoma darbi, stāsti un pasakas, taču
"Gredzenu Pavēlnieku” joprojām uzskata par visu laiku ietekmīgāko
fantāzijas romānu. Nosaukt Tolkīnu par fantāzijas pirmatklājēju
nebūtu vēsturiski pareizi, taču viņš neapšaubāmi uzskatāms par
vienu no pirmajiem žanra teorētiķiem, kura esejā “Par teiksmainiem
stāstiem” pirmo reizi noformulēti žanra pamatprincipi - “Gredzenu
Pavēlnieks” zināmā mērā kalpoja par šo principu ilustrāciju.
Tolkīna lielākais nopelns ir tas, ka, sākot ar viņa darbiem,
rakstnieki atklāti atļāvās novietot savu romānu darbību pilnībā
izdomātās pasaulēs, neaizbildinoties ar pārceļošanu no zināmās
realitātes, sapņiem, laika nobīdēm un citiem paņēmieniem, lai
savienotu dažādas realitātes – sāk valdīt "tīrā stāsta"
princips.
Žanra rašanās tātad skatāma paralēli no diviem skatpunktiem: no
subkultūras - amerikāņu lubu žurnāliem un augstas klases literārās
tradīcijas - angļu romantiskā romāna. Katram no šiem virzieniem
atradās gan priekšteči, gan turpinātāji. Tolkīna popularitāte lielā
mērā noteica to, ka gandrīz nekavējoties radās neskaitāmu Tolkīna
sekotāju, atdarinātāju un apstrīdētāju vilnis. Uztvēruši žanrā
slēpto zelta dzīslu, izdevēji metās pārpublicēt arī agrāku gadu
desmitu iecienītos autorus, no jauna atdzīvinot arī no lubu
žurnāliem nākušo “zobena un burvestību” strāvojumu. Radās arvien
vairāk novirzienu, kas nereti balansēja uz robežas ar citiem
žanriem; jaunus virzienus jau dibinātajā kanonā atklāj Ursula le
Gvina ar feministiskā ievirzē rakstītiem fantāzijas darbiem
(“Jūrzemes triloģija”), šausmu fantāziju raksta Stīvens Kings
(Stephen King), “artūrisko fantāziju” - T.H. Vaits (T.H.White),
kristīgo fantāziju - K.S. Luiss ( “Nārnijas hronikas”), u.c.
Nav izslēgts, ka fantāzija iekaroja popularitāti ne tikai literāro
kvalitāšu dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka kļuva par noteikta laika
produktu. 60. – 70. gadu mijā Tolkīna darbu lasīšana kalpoja
par savdabīgu protesta formu pret vides piesārņošanu,
tehnoloģizāciju, atsvešināšanos un mietpilsonību. Izbēgšana no
nepanesamās realitātes fantāzijas pasaulē kļuva par vitālu
nepieciešamību, veidu, kā analizēt sociālos procesus
sabiedrībā un garīgu instrukciju, kā dzīvot pastāvošajā realitātē.
“Gredzenu Pavēlnieks” kļuva par antikara, antitehnoloģiju,
antivaras manifestu. Fantāzijas Tumsas pavēlnieki un citi monstri
tika uztverti kā to pašu spēku iemiesojums, kas realitātē apdraud
individualitāti un iztēli, uzvara pār tiem proklamēja cerības
atjaunotni. Zināmā mērā atkārtojās romantisma laikmeta situācija,
kad krīzes situācijā izeja tika meklēta iztēles glorificēšanā. No
otras puses, žanra popularitāti postsociālisma valstīs iespējams
izskaidrot ar reakciju uz to, ka beidzot tiek atcelti aizliegumi,
kas padomju režīma laikā skāra daudzas kultūras jomas, tai skaitā
arī fantastiskās literatūras tradīciju. Tātad jebkurā ideoloģiskajā
kontekstā fantāzijai piemīt spēja vienlaikus pārkāpt robežas un
palūkoties aiz ierobežojumiem.
Kritikā fantāzijas fenomens izpelnījās vienlīdz slavinošus un
peļošus atzinumus, galvenokārt apvainojot žanru “eskeipismā” jeb
bēgšanā no realitātes. Šos uzbrukumus savā esejā paredzēja jau
Tolkīns. “Kādēļ mums būtu jānievā tas," viņš rakstīja, "kurš mēģina
izbēgt no cietuma un doties mājup? Vai, ja tas nav iespējams,
mēģina atrast sarunu tematus, kas neskar tikai cietumsargus un
biezās sienas?” Vairāki kritiķi ir vienisprātis, ka
materiālistiski noskaņotā kultūras klimatā "ir vajadzīga fantāzija,
lai atmodinātu cilvēku iztēli ilgām, skaistumam, varonībai un
ideāliem. Iztēles nodarbināšana var atmodināt apjausmu, ka dzīve
sastāv ne tikai no šaurā visuma un nemitīgi sīcošiem
atomiem." Rakstniece Ursula Le Gvina vienā no pirmajiem
žanram veltītajiem eseju krājumiem “Nakts valoda” izsakās vēl
tiešāk: "Vecākais arguments pret fan¬tastiku ir gan tukšākais, gan
pilnīgākais: apgalvojums, ka (..) fantāzija, ir eskeipisms.
Apgalvojums ir tukšs, ja tas izdarīts bez pamatojuma. Ja
apdrošināšanas aģents jums saka, ka fantastikai nav nekāda sakara
ar Reālo Pasauli, ja jauns ķīmiķis jums paziņo, ka Zinātne ir
atspēkojusi Mītu, ja cenzors aizliedz grāmatu tāpēc, ka tā
neatbilst Sociālistiskā Reālisma kanoniem utt., tā nav kritika, tā
ir neiecie¬tība. Ja ir vērts uz to atbildēt, tad labāko atbildi ir
devis Tolkīns — autors, kritiķis un zinātnieks. Jā, viņš sacīja,
fantāzija ir eskeipisms, un te slēpjas tās triumfs. Ja kareivis ir
ienaidnieka gūstā, vai bēgšanu mēs neuzskatām par viņa pienākumu?
Augļotāji, nejēgas, autoritārisma pārstāv¬ji mūs visus tur cietumā.
Ja mēs cienām prāta un dvēseles brīvību, tad bēgšana ir mūsu
tiešais pienākums, paņemot līdzi cik vien varam citus cilvēkus.
Tomēr ir jāuzdod jautājums, no kā un dēļ kā jābēg? Acīmredzot mēs
darām pareizi un Tolkīnam ir taisnība, ja mēs bēgam no pasaules,
kas sastāv no Newsweek, Pravda un vērtspapīru tirgus ziņām, un
aiz¬stāvam sākotnējas, dzīvas pasaules pastā¬vēšanu un spraigu
realitāti, kurā atro¬dams prieks, traģēdija un morāle."
Kritikas nostāja acīmredzami ir bijusi universāla parādība, jo šai
pašā laikā aizstāvību fantāzijai raksta arī latviešu dzejniece
Vizma Belševica: “..nevienam neienāk prāta noliegt dramaturģiju
tikai tāpēc, ka bla¬kus tādiem milžiem ka Šekspīrs ir pastā¬vējuši,
pastāv un, diemžēl, pastāvēs ne¬apdāvināti dramaturgi, kas
pārplūdina skatuves ar neiedomājami sliktām lugām. Attiecībā uz
fantastiku vai detektīvu to kaut kā neņem vērā, un tāpēc šie žanri
staigā literatūras pabērnos. (..) Jau kopš Svifta un Rablē lai¬kiem
rakstnieki izvēlējās ļoti fantastiskus sižetus, lai uz pasakainu
piedzīvojumu fona pasniegtu lasītājam veselas filozo¬fiskas
sistēmas. Varētu iebilst, ka tas būtu panākams arī stingras
realitātes robežās. Un tomēr nē. Tikko reālistiska darba va¬ronis
sāk kalpot par atkailinātas autora filozofijas ruporu, tas kļūst
retorisks un zaudē dzīva cilvēka vaibstus. Fantastiskā sižetā, kur
tēlojuma nosacītība sasniedz savu apogeju, tas ir citādāk.”
Sākot ar 60. gadiem, rodas arvien vairāk nopietnu
literatūrzinātnisku pētījumu, kas fantāzijas žanram ierāda vietu
nopietnās literatūras jomā. Taču diskusijas par fantāzijas
pilntiesību citu literāro žanru vidū turpinās joprojām.
Modernā fantāzija nekļuva "moderna" tai nozīmē, ka tā nekad
nepievērsa lielu uzmanību 20. gadsimta sadzīves realitātei, nedz
arī, piemēram, tādām parādībām kā straujais tehniskais progress,
kura apcerēšanu monopolizēja zinātniskās fantastikas žanrs.
Fantāzija saglabāja romantisko, mītisko un filozofiski teoloģisko
diskursu racionālisma un zinātnes laikmetā , tiecoties galvenokārt
koncentrēties uz viduslaiku pasaules skatījumu un dažādām versijām
par citu pasauli, tā fascinējot pēc brīnuma izbadējušos lasītāju.
Pēdējo gadu laikā sāk dominēt uzskats, ka zinātniskā fantastika ar
tās piepildītajām tehnoloģiju uzvaru prognozēm pamazām aiziet
vēsturē, taču aktuāla joprojām paliek tendence par mūžīgajiem
jautājumiem diskutēt mītu un pasaku, tātad – fantāzijas
valodā.
20. gadsimta fantāzijas kontekstā par nozīmīgu faktoru kļuvusi arī
kinematogrāfija, galvenokārt tāpēc, ka ekrāns ļauj iedzīvināt
gandrīz jebkuru fantāzijas tēlu. Katru gadu tiek producētas
fantāzijas filmas, kuru daudzveidību raksturo kaut vai daži
nosaukumi: "Bezgalīgais stāsts", “Vienradža ceļojums”,
“Nārnijas hronikas”, “Pūķa sirds”, “Avalonas miglas”, “Labirints”,
u.c. Pēdējo gadu laikā divu fantāzijas darbu ekrāna versijas ir
bijušas visu laiku populārāko filmu skaitā, proti, “Gredzenu
Pavēlnieka” (2001-2003) un bērnu grāmatu sērijas par Hariju Poteru
ekranizācijas. Fantastiskās tēmas ekspluatē liels skaits
televīzijas seriālu (“Amulets”, “Desmitā karaļvalsts”, u.c), kā arī
datorspēles, kolekcionējamo kāršu spēles, lomu spēles un citi
fenomeni.
Raugoties no vēsturiskā redzesviedokļa, fantāzijas literatūra visos
laikmetos ir attīstījusies kā protests pret statiskiem un
nemainīgiem domāšanas modeļiem. Mūsdienu postmodernisma laikmetā
iespējams runāt par zināmu kontrastu: šis ir laiks, kad tiek
atceltas normas, nojauktas barjeras un robežas, tai pašā laikā
augšāmceļas daudzas laika gaitā pārbaudītas vērtības. Tas, ka
fantāzijas joprojām ir populāra, apliecina modernā cilvēka
nepieciešamību pēc līdzsvara: ja postmodernajā literatūrā dominē
tendence visu defragmentēt, izpētīt zemapziņas dzīles un palaist
brīvībā haosu, fantāzija kā mīta un pasakas ideoloģiskā mantiniece
funkcionē kā harmonizējoša alternatīva. Postmodernā literatūra
cenšas pārkāpt vai nojaukt robežas, fantāzija cenšas pacelties tām
pāri, darbojoties kā stabilizētāja un piedāvājot vispārzināmas
vadlīnijas lasītājam, kas nomaldījies postmodernajā vērtību jūklī.
Fantāzijas literatūras popularitāte ir apliecinājums tam, ka
postmodernais mūsdienu cilvēks joprojām meklē atpakaļceļu uz
pašizpratni, kas ir vienlaikus fantāzijas izejas punkts un
galamērķis.
____________________________________________________________________________
Oxford Companion to Fairy Tales. Ed. by J. Zipes. Oxford
University Press, New York, 2000, p. 151
Сапковскиы А. Ныет золота в серих горах. Ацт, Москва, 2002,
c. 198
The Ultimate Encyclopaedia of Fantasy, ed. by D. Pringle,
London, Carlton Books Ltd., 1998, p. 14
Berelis G. Jūrzemes hronikas. //Grāmatu Apskats. 1997. Nr.
4
Belogrīvs I. Zvaigžņu purva bridēji. // Karogs 7/2004
Tolkien J.R.R. Tree and Leaf. Harper Collins Publishers,
2001, p. 60
Gene E. V. Good Fantasy & Bad Fantasy. //
Christian Research Journal, Volume 23 / Nr. 1
Le Guin, U. K. The Language of the Night. Collins
Publishers, 1979, p. 204
Belogrīvs I. Zvaigžņu purva bridēji. // Karogs 7/2004
Matthews R. Fantasy. The Liberation of Imagionation. Twayne
Publishers, New York, 1997, p. 36
Autors: Bārbala Stroda
