Vārdi lejas kā saldais krējums, tēli saistās kā ogas ķekarā, ik
dzejolis ir vesels, pabeigts, izveidojies, atnācis pats, nevis
sūrās pūlēs sacerēts vai konstruēts. Krājums "Oliņš
Boliņš sēž uz soliņa" sagādās aizrautīgu prieku lasītājiem no
gada līdz 121 gadam, veļot pantus kopā ar aizrautīgajiem un
darbīgajiem dzejoļu varoņiem!
Gluži kā Oliņam Boliņam piestāv katliņš, ko viņš kādā dzejolī lepni
pielaiko, tā visai grāmatai lieliski piedien Veronikas
Frolovas (1988) ilustrācijas, kurās
māksliniece bērnišķīgā aizrautībā spēlējusies ar visdažādākajiem
toņiem, arī bildēs uzburot to vieglumu un caurspīdīgumu, kas
raksturīgs Ievas Samauskas tekstiem.
Oliņš Boliņš, Čimpiņa Rimpiņa, Kājiņš Vējiņš un Bums. Ko jums
atgādina šie vārdi? Protams, kurš gan nezina šo skaitāmpantiņu!
Ievas dzejoļos tā ir viena varen jautra ģimene, kuru dzīves
galvenais uzdevums ir visiem kopā neaizmirstami pavadīt, nē,
izbaudīt laiku. Viss, ko viņi dara, ir pilns nebeidzamas rosības
(pat ja tā ir gulēšana!), visām viņu idejām un iecerēm ir noteikts
mērķis un jēga. Šī priekpilnā ģimenīte kopā veic rīta rosmi, spēlē
spēles, atrod uz taciņas dažādus priekšmetus, kam citi paietu garām
(gandrīz kā Pepija!), svin dzimšanas dienu, meklē zelta dālderi,
sajūsminās par jūru, nebaidās no negaisa, brauc uz tirgu, pirms
miega stāsta spoku stāstus, kļūst par cirka zvaigznēm, iet uz
satikšanos ar miglu, bet satiek ķīnieti... Viņi aizrautīgi izdzīvo
visus gadalaikus, izgaršo katru diennakts brīdi un ir tik
nepārspējami īsti un dzīvi – grāmatas lappusēs pat šķietami
saklausāms, kā rej suņuks Bums.
Ieva Samauska:
Rakstīt par Oliņu Boliņu un viņa raibo kompāniju sāku neviļus. Izrādījās, ka pazīstamais skaitāmpantiņš tikai izskatās, izklausās kā viena monotona rindiņa. Bet patiesībā pantiņš izrādījās apdzīvots, varbūt pat pārapdzīvots – līdzīgs lampai pasakā, kuru atliek tikai paberzēt, izsaucot džinu. Kas sanāca, kas ieradās – jālasa grāmatā. Katrā ziņā man bija prieks viņus sagaidīt, ieraudzīt, ar visiem apsveicināties. Gan ar Oliņu Boliņu visās viņa izpausmēs, gan ar Čimpiņu Rimpiņu, gan Kājiņu Vējiņu un sunīti Bums, gan ar PajOliņu, Burbuļmāti, balerīnu Mis Zemestrīci, Vistiņu Raibīti, ķīnieti, slepenu spiedziņu un visiem pārējiem tēliem. Jutos laimīga un iepriecināta, viņus satiekot, uzrunājot, iepazīstot. Ceru, arī lasītājs jutīsies līdzīgi.
Ieva Samauska (1969) ir viena no ražīgākajām latviešu autorēm, kas raksta bērniem. Viņas pirmā grāmata iznāca 2004. gadā, un desmit gadu laikā izdevniecībās nonākuši jau 15 darbi. Ieva Samauska raksta gan dzeju, gan prozu, un viņas tekstu intonācijā apvienojas joki un aizkustinošs mīļums, draiski smiekli un dziļas, taču gaišas pārdomas.
