Jauniešu romānus tāpat kā „Lata romānus” nereti pavada banalitātes, naivuma slava, kas daļu cilvēku atbaida – grāmatas netiek pirktas un lasītas, jo par tām ir radies noteikts priekšstats, kuru bieži vien radījuši citu cilvēku izteikumi, nevis paša lasītais. Bet kādreiz taču arī no citu kļūdām jāmācās!

Ar mani ir līdzīgi, jauniešu romānus neesmu daudz lasījusi, un, cik atceros, tikai vienu grāmatu izlasīju līdz galam... Pavisam vienkārša iemesla dēļ – atkal un atkal lasot par to pašu situāciju, personām, tēmām, es neko jaunu neieguvu, mani apziņas apvāršņi tika paplašināti tiktāl, cik prasīja autoru, sižetu atpazīšana un vārdu krājuma bagātināšana. Pēdējo naglu zārkā iedzina „Krēslas” pirmā daļa, pareizāk sakot, „Krēslas” pirmās piecdesmit lappuses. To atstātais emocionālais nospiedums ir bijis tik ilggadīgs, lai, izlasot Elizabetes Eglītes pirmā romāna “Tikšanās laikā” īso anotāciju, „Krēslas” sižets bija pirmais, kas ienāca prātā.

Romāns ir par meiteni Eleonoru, kurai jāuzsāk mācības vidusskolā. Viņa ir citāda, pašpuika, klusais-ūdens-kurš-ir-tas-dziļākais, meitenes tips, kurš ar savu nepieejamību patīk visiem klases un lielākajai daļai vecāko klašu puišu. Nu, jūs sapratāt. Kādu dienu Krustpils baznīcas teritorijā meitene satiek intriģējošu svešinieku, kuru iepazīstot un kura noslēpumu atklājot, abi kļūst arvien tuvāki. Viņi dala šo noslēpumu, taču paliek jautājums, cik tālu abi ir gatavi iet, lai nosargātu ne tikai noslēpumu, bet arī savstarpējās attiecības.

Es nopūtos – nu tik būs! Priekšstats par jauniešu literatūru un prasības pēc kvalitatīvas literatūras mani noskaņoja kareivīgi – gatavoju baltu lapu, asināju zīmuli. Sāku lasīt.

Romāna galveno varoni Eleonoru un viņas draudzenes pirmo reizi satiekam pieturā netālu no Krustpils. Pirmais iespaids nav labs. Meiteņu izturēšanās ir biedējoši tipiska, turklāt vārdi, kas likti tēlu mutē, ir pārspīlēti un nesamērīgi attiecībā pret situāciju; aprakstītā ķermeņu valoda drīzāk izsaka koķetēšanu ar puisi, nekā jokošanos draudzeņu starpā. Jokiem sekojošā krasā nopietnība ir kā auksta duša un romāna tonim neatbilstoša. Ar Heinriha ierašanos sarkanajā bembī es apmulstu vēl vairāk, un, šķiet, atgriežos vēlīnajos deviņdesmitajos, kad meitenes tiešām tika sauktas par zaķiem.

Sākums (pirmās nodaļas garumā) ir grubuļains, tomēr valoda ātri nolīdzinās. Rakstnieces roka ir iesildījusies, atslābinājusies un nonākusi harmonijā ar izteikt gribēto, un valoda ir ļoti skaista, bagātīga un latviska. Apraksti ir veidoti prasmīgi, neuzmācīgi un tāpēc – viegli lasāmi. E. Eglīte nav detalizēti, niansēs aprakstījusi vietas, lietas, tēlus, notikumus, bet es to vērtēju tikai pozitīvi. Rakstniece, atļaujot kopējo bildi izgleznot pašam lasītājam, sniedz tikai romāna pamatkrāsas, detaļas un norāda virzienu lasītājam. Jauniešu literatūrā šo īpašību vērtēju augstu ne tikai es, bet noteikti arī jaunāki lasītāji, jo šādi rakstniece rada telpu, kurā pusaudzis sastopas ar grāmatu. Varbūt šeit izpaužas rakstnieces zināšanas saskarsmes psiholoģijā, kas anotācijā līdzās svešvalodām ir norādīta kā viena no viņas interesēm? Jauniešiem taču tik svarīga ir sava telpa, kurā var brīvi risināt iekšējo dialogu, ar identificēšanās palīdzību rast atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem, kā arī pārdomāt laika, pagātnes, tagadnes un nākotnes jēdzienus. Šajā telpā jaunietim nesaka, ko domāt, bet gan ļauj noskaidrot, ko viņš īsti domā.

E. Eglīte jūtami uzticas lasītājam, t. i., pieļauj, ka viņš zinās, kas ir tafts; ko nozīmē, piemēram, vārds „aloties”; kas slēpjas aiz Kreicburgas pils nosaukuma un kur tā īsti atrodas. Šāda paļāvība nodibina ar lasītāju spēcīgu atgriezenisko saiti. Vārdu krājuma bagātīgums atklāj rakstnieces plašās zināšanas par 19. gadsimtu un tā iezīmēm, Krustpils vēsturi, barona Korfa dzimtu, un lasītājs atļaujas noticēt, ka daļa no rakstītā nav tikai fantāzija, bet gan balstās uz pārbaudāmiem faktiem.

Romāna gaitā rakstniece parāda arī savu erudīciju valodās. Grāmata piedāvā fantastisku vācu, zviedru, franču valodu buķeti, kas palīdz reālistiskāk iztēloties 19. gadsimta pirmās puses augstāko sabiedrību, kura tiešām bija dažāda. Turklāt E. Eglītes brīvais svešvalodu lietojums atsauc atmiņā 20. gadsimta otrās un trešās desmitgades latviešu literatūras modernistu darbus (piemēram, Anšlava Eglīša „Maestro”). Ja šajās minētajās desmitgadēs svešvalodu iestarpinājumi literārajos darbos bija paši par sevi saprotami, tad mūsdienās tas jau ir neparastāk, tādēļ man lasījums izvērsās par sava veida tikšanos laikā ar pašu rakstnieci.

Nudien, jāatzīstas – no romāna spēju distancēties tikai vietās, kur valoda vai sižets atklāja ko fascinējošu, piemēram, Eleonoras klasesbiedra Andreja sacīto, atbrīvojot jauniešus no pils pagraba, vai sarkanos karogus. Citādi sižets mani ierāva sevī kā melnajā caurumā. Galvā rosījās tik daudz jautājumu... Vai Eleonora ir Brūnā dāma? Un, ja ir, tad vai tiešām viņas tagadne ir patiesā tagadne? Vai Niks apprecēs mazo meiteni, jo Eleonora būs tā, kas izglābs baronu? Sižets deva atbildi uz pēdējo jautājumu, taču neatbildēti palika kaudze citu. Spriedzi uzturēja nemiers, kad šķita, ka tūlīt, tūlīt būs kā „Pelnrušķītē” – viņa paliks pie Nika pārāk ilgi, un viena no pasaulēm izkūpēs kā nebijusi. Citu brīdi, romānam teju izskanot, rakstniece uz mirkli ļauj noticēt, ka iepriekš lasītais ir meli un galvenā varone patiesībā ir jukusi, bet tāda sajūta radās tikai uz mirkli.

Mirklis kā jau mirklis paskrien zibenīgi, un es attapos ar aizvērtu grāmatu klēpī – tikai grāmatu. Ar katru nodaļu romāns kausēja manu kareivīgumu un pierādīja, ka baltajai lapai un uzasinātajam zīmulim ir par agru, lai paziņotu kādam nāves spriedumu. Romāns skaidri un gaiši izteica – es esmu pirmais, es esmu jaunais, es nesu svaigumu, nesu kvalitāti, es būšu tas, kas, ja ne pārrakstīs aizspriedumus par jauniešu literatūru kā tādu, tad vismaz veidos skaidru priekšstatu par to, kāda ir un kādai jābūt jauniešu literatūrai Latvijā.

E. Eglītes romāns uzliek augstu latiņu – jauniešu literatūrai ir jābūt ar bagātu valodu, pārkāpjot ikdienā lietojamā vārdu krājuma robežas, tai ir jābūt latviskai (vietas, laika, notikumu ziņā), un, ticiet man, tieši šis latviskums padara romānu par interesantu un neparastu lasāmvielu. Turklāt romāns nedrīkst aprobežoties tikai ar mīlestības stāstu tā centrā. Romāna uzdevums ir likt domāt, attīstīt prātu un spriešanas spējas, taču, pirms šādi romāni var tapt, rakstniekiem ir jāpārvērtē jauniešu romānu mērķauditorija un jāsaprot, ka tai neder banāli un salkani divsimt lappušu gabali.

Atšķirot E. Elītes grāmatu „Tikšanās laikā”, lasītājs nenojauš, ka ir kļuvis par peli labsirdīga, spēlēties griboša kaķa jeb rakstnieces ķepās. To viņš saprot tikai beigās, kad grāmata tiek aizvērta, notikumu un tajos iesaistīto ceļi satiekas un tiek dota vēl viena iespēja, lai pietuvotos romānā apspēlētās pasaules likumu izpratnei un atgūtu savu peles brīvību. Tā ir intelektuāla, neapgrūtinoša spēle ar rakstnieci, tādēļ varu vien lasītājam novēlēt prāta modrību un veiksmi! Turpretī Elizabetei Eglītei izsaku atzinību par paveikto un iesaku turpināt! Lai top fantāzijas / vēstures romāni, jo ieinteresēts lasītājs tikšanās laiku mainīt negribēs.

Madara Skudra, ubisunt.lu.lv, 01.09.2015.