Jauniešu romānus tāpat kā „Lata romānus” nereti pavada
banalitātes, naivuma slava, kas daļu cilvēku atbaida – grāmatas
netiek pirktas un lasītas, jo par tām ir radies noteikts
priekšstats, kuru bieži vien radījuši citu cilvēku izteikumi, nevis
paša lasītais. Bet kādreiz taču arī no citu kļūdām jāmācās!
Ar mani ir līdzīgi, jauniešu romānus neesmu daudz lasījusi, un, cik
atceros, tikai vienu grāmatu izlasīju līdz galam... Pavisam
vienkārša iemesla dēļ – atkal un atkal lasot par to pašu situāciju,
personām, tēmām, es neko jaunu neieguvu, mani apziņas apvāršņi tika
paplašināti tiktāl, cik prasīja autoru, sižetu atpazīšana un vārdu
krājuma bagātināšana. Pēdējo naglu zārkā iedzina „Krēslas” pirmā
daļa, pareizāk sakot, „Krēslas” pirmās piecdesmit lappuses. To
atstātais emocionālais nospiedums ir bijis tik ilggadīgs, lai,
izlasot Elizabetes Eglītes pirmā romāna “Tikšanās
laikā” īso anotāciju, „Krēslas” sižets bija pirmais,
kas ienāca prātā.
Romāns ir par meiteni Eleonoru, kurai jāuzsāk mācības vidusskolā.
Viņa ir citāda, pašpuika, klusais-ūdens-kurš-ir-tas-dziļākais,
meitenes tips, kurš ar savu nepieejamību patīk visiem klases un
lielākajai daļai vecāko klašu puišu. Nu, jūs sapratāt. Kādu dienu
Krustpils baznīcas teritorijā meitene satiek intriģējošu
svešinieku, kuru iepazīstot un kura noslēpumu atklājot, abi kļūst
arvien tuvāki. Viņi dala šo noslēpumu, taču paliek jautājums, cik
tālu abi ir gatavi iet, lai nosargātu ne tikai noslēpumu, bet arī
savstarpējās attiecības.
Es nopūtos – nu tik būs! Priekšstats par jauniešu literatūru un
prasības pēc kvalitatīvas literatūras mani noskaņoja kareivīgi –
gatavoju baltu lapu, asināju zīmuli. Sāku lasīt.
Romāna galveno varoni Eleonoru un viņas draudzenes pirmo reizi
satiekam pieturā netālu no Krustpils. Pirmais iespaids nav labs.
Meiteņu izturēšanās ir biedējoši tipiska, turklāt vārdi, kas likti
tēlu mutē, ir pārspīlēti un nesamērīgi attiecībā pret situāciju;
aprakstītā ķermeņu valoda drīzāk izsaka koķetēšanu ar puisi, nekā
jokošanos draudzeņu starpā. Jokiem sekojošā krasā nopietnība ir kā
auksta duša un romāna tonim neatbilstoša. Ar Heinriha ierašanos
sarkanajā bembī es apmulstu vēl vairāk, un, šķiet, atgriežos
vēlīnajos deviņdesmitajos, kad meitenes tiešām tika sauktas par
zaķiem.
Sākums (pirmās nodaļas garumā) ir grubuļains, tomēr valoda ātri
nolīdzinās. Rakstnieces roka ir iesildījusies, atslābinājusies un
nonākusi harmonijā ar izteikt gribēto, un valoda ir ļoti skaista,
bagātīga un latviska. Apraksti ir veidoti prasmīgi, neuzmācīgi un
tāpēc – viegli lasāmi. E. Eglīte nav detalizēti, niansēs
aprakstījusi vietas, lietas, tēlus, notikumus, bet es to vērtēju
tikai pozitīvi. Rakstniece, atļaujot kopējo bildi izgleznot pašam
lasītājam, sniedz tikai romāna pamatkrāsas, detaļas un norāda
virzienu lasītājam. Jauniešu literatūrā šo īpašību vērtēju augstu
ne tikai es, bet noteikti arī jaunāki lasītāji, jo šādi rakstniece
rada telpu, kurā pusaudzis sastopas ar grāmatu. Varbūt šeit
izpaužas rakstnieces zināšanas saskarsmes psiholoģijā, kas
anotācijā līdzās svešvalodām ir norādīta kā viena no viņas
interesēm? Jauniešiem taču tik svarīga ir sava telpa, kurā var
brīvi risināt iekšējo dialogu, ar identificēšanās palīdzību rast
atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem, kā arī pārdomāt laika,
pagātnes, tagadnes un nākotnes jēdzienus. Šajā telpā jaunietim
nesaka, ko domāt, bet gan ļauj noskaidrot, ko viņš īsti domā.
E. Eglīte jūtami uzticas lasītājam, t. i., pieļauj, ka viņš zinās,
kas ir tafts; ko nozīmē, piemēram, vārds „aloties”; kas slēpjas aiz
Kreicburgas pils nosaukuma un kur tā īsti atrodas. Šāda paļāvība
nodibina ar lasītāju spēcīgu atgriezenisko saiti. Vārdu krājuma
bagātīgums atklāj rakstnieces plašās zināšanas par 19. gadsimtu un
tā iezīmēm, Krustpils vēsturi, barona Korfa dzimtu, un lasītājs
atļaujas noticēt, ka daļa no rakstītā nav tikai fantāzija, bet gan
balstās uz pārbaudāmiem faktiem.
Romāna gaitā rakstniece parāda arī savu erudīciju valodās. Grāmata
piedāvā fantastisku vācu, zviedru, franču valodu buķeti, kas palīdz
reālistiskāk iztēloties 19. gadsimta pirmās puses augstāko
sabiedrību, kura tiešām bija dažāda. Turklāt E. Eglītes brīvais
svešvalodu lietojums atsauc atmiņā 20. gadsimta otrās un trešās
desmitgades latviešu literatūras modernistu darbus (piemēram,
Anšlava Eglīša „Maestro”). Ja šajās minētajās desmitgadēs
svešvalodu iestarpinājumi literārajos darbos bija paši par sevi
saprotami, tad mūsdienās tas jau ir neparastāk, tādēļ man lasījums
izvērsās par sava veida tikšanos laikā ar pašu rakstnieci.
Nudien, jāatzīstas – no romāna spēju distancēties tikai vietās, kur
valoda vai sižets atklāja ko fascinējošu, piemēram, Eleonoras
klasesbiedra Andreja sacīto, atbrīvojot jauniešus no pils pagraba,
vai sarkanos karogus. Citādi sižets mani ierāva sevī kā melnajā
caurumā. Galvā rosījās tik daudz jautājumu... Vai Eleonora ir Brūnā
dāma? Un, ja ir, tad vai tiešām viņas tagadne ir patiesā tagadne?
Vai Niks apprecēs mazo meiteni, jo Eleonora būs tā, kas izglābs
baronu? Sižets deva atbildi uz pēdējo jautājumu, taču neatbildēti
palika kaudze citu. Spriedzi uzturēja nemiers, kad šķita, ka tūlīt,
tūlīt būs kā „Pelnrušķītē” – viņa paliks pie Nika pārāk ilgi, un
viena no pasaulēm izkūpēs kā nebijusi. Citu brīdi, romānam teju
izskanot, rakstniece uz mirkli ļauj noticēt, ka iepriekš lasītais
ir meli un galvenā varone patiesībā ir jukusi, bet tāda sajūta
radās tikai uz mirkli.
Mirklis kā jau mirklis paskrien zibenīgi, un es attapos ar aizvērtu
grāmatu klēpī – tikai grāmatu. Ar katru nodaļu romāns kausēja manu
kareivīgumu un pierādīja, ka baltajai lapai un uzasinātajam zīmulim
ir par agru, lai paziņotu kādam nāves spriedumu. Romāns skaidri un
gaiši izteica – es esmu pirmais, es esmu jaunais, es nesu svaigumu,
nesu kvalitāti, es būšu tas, kas, ja ne pārrakstīs aizspriedumus
par jauniešu literatūru kā tādu, tad vismaz veidos skaidru
priekšstatu par to, kāda ir un kādai jābūt jauniešu literatūrai
Latvijā.
E. Eglītes romāns uzliek augstu latiņu – jauniešu literatūrai ir
jābūt ar bagātu valodu, pārkāpjot ikdienā lietojamā vārdu krājuma
robežas, tai ir jābūt latviskai (vietas, laika, notikumu ziņā), un,
ticiet man, tieši šis latviskums padara romānu par interesantu un
neparastu lasāmvielu. Turklāt romāns nedrīkst aprobežoties tikai ar
mīlestības stāstu tā centrā. Romāna uzdevums ir likt domāt,
attīstīt prātu un spriešanas spējas, taču, pirms šādi romāni var
tapt, rakstniekiem ir jāpārvērtē jauniešu romānu mērķauditorija un
jāsaprot, ka tai neder banāli un salkani divsimt lappušu
gabali.
Atšķirot E. Elītes grāmatu „Tikšanās laikā”, lasītājs nenojauš, ka
ir kļuvis par peli labsirdīga, spēlēties griboša kaķa jeb
rakstnieces ķepās. To viņš saprot tikai beigās, kad grāmata tiek
aizvērta, notikumu un tajos iesaistīto ceļi satiekas un tiek dota
vēl viena iespēja, lai pietuvotos romānā apspēlētās pasaules likumu
izpratnei un atgūtu savu peles brīvību. Tā ir intelektuāla,
neapgrūtinoša spēle ar rakstnieci, tādēļ varu vien lasītājam
novēlēt prāta modrību un veiksmi! Turpretī Elizabetei Eglītei
izsaku atzinību par paveikto un iesaku turpināt! Lai top fantāzijas
/ vēstures romāni, jo ieinteresēts lasītājs tikšanās laiku mainīt
negribēs.
Madara Skudra, ubisunt.lu.lv, 01.09.2015.