Daudziem aizrautīgiem grāmatu lasītājiem  līdz ar katru izlasīto grāmatu desmitu   pieaug  prasības pret literatūru un kļūst aizvien  grūtāk sajūsmināties, aizrauties,  nešauboties apbrīnot rakstnieka profesionālo meistarību un nekritiski  noticēt autora vēstītajam stāstam. Turklāt savas lasītāja dzīves gaitā, gandrīz katrs grāmatu mīļotājs izkopj savu individuālo gaumi un patiku pret kāda konkrēta stila  literatūru.  Tomēr ir  grāmatas,  kurās ietverts spēcīgas  pievilcības noslēpums, maģiska burvība, un fascinējoša intriga; grāmatas, kas  spēj iegūt pasaules mēroga popularitāti, jo saviļņo dažādu paaudžu, tautību un sociālā statusa lasītājus visā pasaulē; grāmatas, ko vērts izlasīt ikvienam, jo  lasīšanas process sniedz  gan intelektuālu, gan emocionālu baudījumu. 

Literārais darbs, ko vērts izlasīt ikvienam, ir triloģija “Millennium”, ko veido grāmatas “ Meitene ar pūķa tetovējumu”, “ Meitene, kas spēlējās ar uguni”un “ Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni”. Triloģijas autors ir zviedru žurnālists un rakstnieks Stīgs Lārsons (1954-2004), kura vārdu tagad pazīst  daudzās pasaules valstīs.

Tradicionāli zviedru  rakstnieku darbiem  aiz Skandināvijas valstu robežām ir minora toņos ieturētas, sižetiski samezglotas un skumjas nolemtības caurstrāvotas literatūras slava. Stīgs Lārsons ar savu triloģiju ir pierādījis, ka šis stereotips neatbilst patiesībai.

Mūžsenais mīts  un apbrīnojami kolorīti  personāži
Viens no iemesliem tam, ka “Millennium” triloģija fascinē lasītājus visā pasaulē, ir: Stīgs Lārsons savā detektīvžanra darbā prasmīgi ievij klasisko mītu, leģendu un  pasaku sižetu, kas  jau kopš mūžseniem laikiem ir iesakņojies cilvēces kolektīvajā zemapziņā: labie varoņi, kam nepieder  ne pasaulīga vara, ne milzīga bagātība, bet kuri  ir apveltīti ar gudrību, drosmi  un taisnības mīlestību, uzvar pūķi, sagrauj ļaunuma impēriju, iznīcina negatīvo spēku varenību.  Šis sižets cilvēku prātus ir apbūris kopš senseniem laikiem un nav zaudējis savu psiholoģiskās iedarbības spēku arī šodien.

Līdzās ikkatram lasītājam no bērnības pazīstamajam sižetam par labā un ļaunā cīņu  un labā uzvaru arī tad, kad ļaunuma pusē ir daudz plašāki resursi, grāmatas veiksme slēpjas tajā aspektā, ka autors  ir radījis lieliskus, spilgtus raksturus, kuri šķiet tik dzīvi un ticami, ka liekas – patiešām, šie cilvēki dzīvo un elpo, jūt un cīnās, mīl un strādā tepat, mūsdienu pasaulē.  Labā varoņa loma triloģijā uzticēta žurnālistam Mīkaelam Blumkvistam, kurš triloģijas otrās grāmatas noslēgumā un trešajā grāmatā, gluži kā  pasaku bruņinieks no pūķa  atbrīvo princesi, izglābj Līsbetu Salanderi gan no drošas nāves gan no netaisnīgām apsūdzībām, bet pati Līsbeta  nebūt nav bezspēcīgs apstākļu upuris, kas cer uz brīnumainu izglābšanu.  Tieši pretēji, Līsbeta ir nenogurdināma cīnītāja.   Nenoliedzami,  Līsbeta Salandere,   meitene ar pūķa tetovējumu, meitene, kas spēlējas ar uguni un izposta sirseņu pūzni,  ir viskolorītākais  triloģijas tēls un, jāatzīst, viens no spilgtākajiem personāžiem 20.-21. gadsimta mijas literatūrā .  Līsbeta ir apbrīnojama savā mūsdienīgumā, apveltīta ar datorģēnija prātu, viņa seko nevis dogmām, formālām prasībām vai sabiedrības vairākuma viedoklim,  bet gan pati savam Salanderes principam, kas nozīmē  labestību atmaksāt ar labu, bet ļaunumam atbildēt ar nežēlību. Patiešām  apbrīnojama ir autora profesionālā prasme visas triloģijas gaitā attēlot Līsbetas raksturu un rīcību ticami un konsekventi. Interesants raksturs ir arī  žurnālistam Mīkaelam Blumkvistam, kurš ir izcils pētnieciskās žurnālistikas jomā   un  kuram triloģijā uzticēta  noslēpumu atklājēja misija.

Stīgs Lārsons, savas neilgās dzīves laikā būdams vairāk žurnālists nekā literāts,  apliecina patiešām izcilu rakstnieka profesionalitāti   un nesirgst ar daudzu   rakstnieku slimību – uzdot galvenajam varonim kādu uzdevumu, kas tam ir formāli, didaktiski jāpilda, lai lasītāju pārliecinātu par autora uzskatu pareizību, turklāt uzdevuma izpildes gaitā uzdodot pozitīvajam varonim rīkoties tik shematiski, ka  erudīts lasītājs ātri vien zaudē ticību stāstam un nespēj just līdzpārdzīvojumu. Blumkvists triloģijas lappusēs atklājas kā spilgta  personība, kam piemīt gan  inteliģence, neatlaidība, drosme un labestība, bet netrūkst arī  cilvēcisku vājību. Tāpat arī Līsbeta Salandere ir meitene ne tikai ar sarežģītu likteni, bet arī komplicētu raksturu.

Protams, pastāv mīlestība, bet Blumkvista un Salanderes savstarpējās attiecības jēdzienam “mīlestība”, tāpat kā  jēdzienam “uzticība” dod ļoti mūsdienīgu saturu.
“Millennium” galvenie varoņi fascinē lasītājus tieši ar savu cilvēcīgumu un mūsdienīgumu,  un   tas ir nozīmīgs iemesls, kāpēc lasīt šo triloģiju.

Sižets, kas aizrauj un fascinē
“Millennium” triloģijas  spraigais, dinamiskais sižets apbur un neļauj grāmatas nolikt malā. Turklāt Stīgam Lārsonam  ir lieliski izdevies saglabāt  spriedzi un katrā nākamajā triloģijas daļā ietvert kādu pārsteidzošu noslēpumu.

Ja pirmajā daļā “Meitene ar pūķa tetovējumu” autors piedāvā bagātas, ārēji respektablas, bet iekšēji pretrunu un kriminālnoziegumu plosītas dzimtas ciešanu atklāsmi, tad triloģijas trešajā daļā tiek risināts   indivīda un valsts varu pārstāvošo institūciju konflikts.  Šķietami vieglajā detektīvžanra stilā ietērpts aicinājums domāt par  indivīda un valsts varas savstarpējām attiecībām, par indivīda tiesību neaizskaramību un reizēm arī – apdraudētību. “Millennium” mudina domāt par cilvēka, kas vienkārši neīstajā brīdī gadījies nepareizajā situācijā  neaizsargātību valsts institūciju  mašinērijā, bet vēl vairāk – par iespēju nezaudēt neatkarīgu domāšanu un gribas brīvību  situācijā, kad atņemti visi sociālā statusa simboli. Sistēmas centieni padarīt nenozīmīgu kādu neērtu indivīdu vērojami pat valstī ar ļoti senām demokrātiskām tradīcijām, rāda Stīgs Lārsons.

Tāpat arī šajā triloģijas grāmatā pieminēti tādi  nesenajā vēsturē nozīmīgi notikumi kā joprojām neatklātie Zviedrijas politiķa Ūlofa Palmes slepkavības motīvi, starpvalstu attiecības aukstā kara gados  un  spiegu nozīmīgā loma varas spēlēs. 

Iespējams, ka Stīgs Lārsons izvēlējies detektīvžanra formu, lai izpaustu savas atziņas brīvāk nekā tas iespējams pētnieciskās žurnālistikas un dokumentālās prozas formā.  Stīgam Lārsonām lieliski padodas intelektuālā ironija par varas spēlēm, par godkārīgajiem varas kalpiem ierēdņiem, bet it īpaši apbrīnojama ir autora spēja ikkatru personāžu, lai kāda būtu tā vieta romāna sižetā, attēlot kā daudzpusīgu, spilgtu personību.

Visās triloģijas grāmatās sižets piedāvā daudzus negaidītus atklājumus,  neprognozējamus pavērsienus, un ir tikpat neparedzams kā pati dzīve, tāpēc to atklāt nedrīkst. Katram ir jālasa pašam un jāizbauda  slepenības plīvura noraušanas prieks.

Rakstniekam pazīstamā vide
“Millennium” triloģijai īpašu ticamību piešķir tas, ka   Stīgs Lārsons ir   labi pazinis vidi, ko attēlo savā darbā.  “Millennium” ir triloģijā aprakstītā  žurnāla, vēlāk arī apgāda,  nosaukums;  Mīkaels Blumkvists ir šī žurnāla dibinātājs un žurnālists. Pats Stīgs Lārsons ir strādājis par galveno redaktoru žurnālā “Expo” un iepriekš ir dibinājis organizāciju “Expo Foundation”.

Žurnāla “Millennium”  redakcija ir rādīta kā ideāla vieta  veiksmīgai darbībai pētnieciskās žurnālistikas lauciņā, jo strādājot “Millennium” žurnālists var strādāt brīvi un sekot sava pētījuma pavedienam  tik ilgi, kamēr stāsts pārtop par publikāciju sēriju un pat grāmatu. Tomēr,  būdams uzticīgs savam analītiskajam skatījumam, autors nebūt neidealizē žurnālistiku un nepaceļ “ceturto varu” uz neapstrīdamās patiesības pjedestāla. (Tā piemēram, triloģijā rādīta plašsaziņas līdzekļu īstenotā nepārbaudītu faktu izplatīšana par Līsbetu Salanderi; arī  epizodes, kas vēsta  par “Millennium” galvenās redaktores Ērikas Bergeres centieniem, mainot darbu, iejusties  liela laikraksta vadībā, ir visai ironiskas.)
   
Drosmes un prāta  brīvības nozīmības apliecinājums
Lai arī “Millennium” triloģijā, kā jau parasti, detektīvliteratūrā, netrūkst vardarbības, tomēr, kad aizvērta grāmatas pēdējā lappuse, lasītāju pārņem gaiša, optimistiska noskaņa un apziņa, ka drosme, pārliecība par savu taisnību un brīvs, intelektuāls prāts var  novērst ļaunumu un labot netaisnību.  Kā par Stīga Lārsona darbu ir sacījis 2010. gada Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs, peruāņu rakstnieks Mario Vargass Ljosa, šī triloģijas sniedz slepenu mierinājumu: varbūt mūsu nepilnīgajā pasaulē viss tomēr vēl nav zaudēts.  

“Millennium” pauž iedvesmojošu pārliecību, par to, ka vajag cīnīties par to, kam tici, un ka uzvarēt ir iespējams.  Un kā zināms, iedvesmojošs optimisms ir tas, ko lasītājs cer gūt, atverot izvēlēto grāmatu.
   
Magda Riekstiņa
Žurnāls “Skolotāja Almanahs Sākums”