Un tad es devos ceļojumā. Devos ceļojumā ar rakstu vācēju Tagobertu Dazdranagonu Temudžinu Jāni Pāvilu Bartalomeju di Ego, īsāk Tagobertu Dazdranagonu, bet vēl īsāk Tago, un viņa ceļabiedriem – ēzeli Ichu un suni Farānu nezin kur, lai atnestu nezin ko. Praktiski devos meklēt to, kas Literā bija minēts tikai leģendā.

Rakstu vācējam Tago, lai dotos ceļā, tika piedāvāts zelts – daudz zelta. Tika piedāvāta vesela kamieļu karavāna, nokrauta ar zeltu un dārgumu saiņiem, bet viņš izlēma paņemt tik, cik varēja aiznest ēzelis. Kurš tad būtu spējīgs paņemt tik daudz un tajā pašā laikā tik maz? Reāli jau, dodoties tādā ceļā, vajadzētu nodrošināties, bet Tago izvēlējās tikai tik daudz un tik maz zelta un ēzeli un suni ar karavānas atteikuma pamatojumu:

Nē, paldies! Visu cieņu, bet paldies. Tad man nāksies vadīt un pieskatīt visu to varzu, un tas mani novirzīs no uzdevuma. Galvenais pienākums noslīks sīko darbeļu jūklī, un rezultāta nebūs. Esmu vienpatis, un man pietiek ar ēzeli. Es pat mācekļus nekad neņemu līdzi, man pietika ar to vienu pirms daudziem gadiem.

Es devos ceļā ar rakstu vācēju un viņa ceļa biedriem un šķērsoju tuksnesi, mēs izbraucām cauri tehnikas attīstības un civilizācijas pilsētai, cauri augsti attīstītai tvaika un akmeņogļu zemei ar zinātnes attīstības prioritāti, izkūlāmies viscaur slapji cauri lietus pasaulei, kur nepārtraukti bija lieti un no kurienes cilvēki muka prom, izgājām cauri klintīm un kalniem, bijām sagūstīti un aizmukām no cietokšņa aizsargātājiem, kuri man vairāk atgādināja laupītājus nevis aizsargus. Ceļa laikā pat lidojuām pilsētā. Lidojām nevis ar lidmašīnu vai kādu ierīci, bet lidojām ar pilsētu. Pilsēta lidoja, un izrādījās, ka pat vairākas pilsētas var lidot, un katrai no tām ir savs maršruts! Galu galā mēs ieradāmies ideālā valstī, kur cilvēki dzīvoja civilizēti, kur izglītība bija augsti vērtēta.

Jā, starp citu, vienā no valstīm, kuras apmeklējām šajā ceļojumā kaut kas dikti atgādināja pašreizējo situāciju Latvijā, tikai par to mums visiem četriem pastāstīja priesteris:

Pilsētiņa panīka jau labi sen, kad šis iznirelis – tagadējais mērs – nāca pie varas. Bija vēl ciešami: uzlika jaunus vēl lielākus nodokļus un izdomāja smagus noteikumus, bet varēja izdzīvot. Viss mainījās, kad krita karalis un pie varas nāca El Prezidente ar savu vienotās republikas ideju. Mērs sāka zagt, neviens neinteresējas, ko mēs saņemam, prasīja tikai, lai dodam. Daži dzīvoja kā Dieva ausī, citi no rokas mutē, un nereti ne rokā, ne mutē nekā nebija.

Ceļš bija interesants un piedzīvojumiem pilns, tikai bija žēl pazaudēt uzticamos ceļa biedrus – suni un ēzeli, jo uz tiem varēja paļauties. Ēzelis Icha bija ne tikai pavadonis un nastu nesējs, viņš bija sarunu biedrs, atbalsts grūtā brīdī un dažkārt arī dzīvības glābējs. Un suns Farāns bija labs ceļa biedrs, jo ar savu dzīves prieku palīdzēja ceļā uzturēt možu garu un iziet cauri grūtībām un briesmām.

Šajā ceļā es pilnīgi piekrītu Tago, kurš

…vienmēr apdomājās un saprata, ka ne jau pārvietošanas ātrumā ir bauda – bauda ir un paliek pašā ceļā, kas viegli šķiras, un, ja neciešot badu vai slāpes, var iet uz priekšu, tad tāds ceļš var turpināties gadiem.

Vēl viena interesanta iezīme attiecās uz Hlebotomīta ordeni, kas bija slepens. Un tad es domāju, kaut kas no vēstures atkal, tikai mainītā formā, jo ar ko tad nodarbojās Hlebotomītu ordenis?

Protams, ne jau viss bija garlaicīgs, jo dienaskārtībā bija jautājumi par to, kādas tehnoloģijas un mehānismus kuros reģionos ieviest, kuros atkal savukārt piebremzēt, kādas ekspedīcijas sūtīt izlūkot jaunas zemes un kas atklāts nesenā pagātnē.

Tas jau nu dikti atgādina mūsdienu sēdes, kuros tā arī tiek darīts. Tiek pieņemti lēmumi, ko, kad un kur darīt, un ko atlikt… līdz labākiem laikiem.

Kas vēl likās saistīts ar mūsdienu pasauli? Izrādās arī Impērijā bija arodbiedrība, bet tajā pašā laikā tur bija vergi. Kā tad var būt vienlaicīgi arodbiedrība un vergi?

Un tad es varu teikt, ja kādu interesē, kā viss minētais tika savienots tajā pasaulē, vai Tago atradīs ceļu uz nezin kurieni un sameklēs nezin ko, un kā beigsies viņa ceļojums, tad ir jāizlasa Rakstu vācēja ceļš. Jo ceļā var gūt laimi, un laimi katrs no mums izprot savādāk.

Grāmata gan ir rakstīta diezgan primitīvā valodā, toties to vienkārši lasīt. Var jau būt, ka ceļotājs Tago, izejot no Literas pilsētas, kur ir vergi, tikpat vienkārši arī domāja. Tomēr gribētos redzēt uz grāmatas beigām valodas izmaiņu līdz ar paša Tago attīstību ceļa laikā līdz Virsbibliotekāram. Kopumā Tago izgāja savā ceļā cauri dažādu laikmetu attīstības posmiem, kas nemaz tik bieži literatūrā netiek atspoguļots.

Maija Liepa, domgraudi.blogspot.com, 02.05.2014.