18. gs. – Luiziānā plantācijas īpašnieks Luijs nespēj samierināties ar brāļa nāvi. Kādu vakaru viņam uzbrūk vampīrs Lestats, kurš pēc tam piedāvā iespēju sākt jaunu dzīvi, kļūstot nemirstīgam. Luijs pieņem piedāvājumu, neaptverot, kāda ir nemirstības cena…. 20. gs. – kādas pilsētas namā vampīrs Luijs izstāsta žurnālistam savu neparasto dzīves stāstu.

Palaist garām nelasītu romānu, no kura “aug kājas” lielai daļai mūsdienās radīto vampīru tēliem, nevarēju, tāpēc ar izdevniecības laipnību tiku pie grāmatas "Intervija ar vampīru" eksemplāra. Lai gan romāns sarakstīts nemaz ne tik sen (1976. gadā), to jau var pieskaitīt klasikai.

Bez lieka ievada un brīdinājuma lasītājs tiek “iemests” istabā, kur pie galda sēž un trīcošām rokām magnetafona lenti maina jauns žurnālists, bet pretī viņam nekustīgi sēž vampīrs un lēnām stāsta savu dzīves stāstu. Vēlāk šis stāsts pārtaps grāmatā, kuru izlasīs Lestats, saniknosies un nolems pastāstīt savu stāstu, bet te jau es aizsteidzos notikumiem priekšā uz otro grāmatu “Vampīru hroniku” ciklā.

Lestata vārds man bija pazīstams un sākumā domāju, ka stāstošais vampīrs ir Lestats, bet izrādījās, ka tas ir Luijs. Tālāk lasot pamazām sapratu, kāpēc man nekāds Luijs nav zināms. Kāpēc lai es pazītu tādu gaudulīgu un gļēvu tipu? Jā, tieši tāds manās acīs ir Luijs. Lestats viņu pārvērš par vampīru un ir saprotami, ka sākumā viņš mokās ar jauno identitāti, nespējot pieņemt to, ka tagad viņš ir aukstasinīgs slepkava, kurš visu uztver atsvešināti. Tā sanāk, kad pārspīlētas vainas apziņas dēļ vēlas nomirt. Luijs kā vampīrs ir pārlieku jūtīgs un tai pašā laikā atsvešināts no visa, bailīgs un šīs īpašības viņam stipri bojā dzīvi. Paiet simts gadi un viņš joprojām sēž un čīkst, gļēvi pakļaujoties sākumā Lestata, vēlāk Klaudijas iegribām. Paiet divi simti gadi, viņš beidzot ir daudzmaz sapratis savu slepkavniecisko dabu un beidzot arī pats spēj pieņemt kādu lēmumu. Lai viņš saņemtos, ir jānotiek kam traģiskam, bet pēc tam atkal turpina klīst apkārt nokārtu galvu. Laikam jau daži piedzimst ar iedzimtu depresiju.

Neziņa, neizpratne par vampīru rašanos liek Luijam sevi uzskatīt par nolādētu, meklēt atbildi baznīcā un pie citiem vampīriem. Viņš tik ļoti vēlas atbildību par savu vampīrisko būtību novelt uz kāda cita pleciem, vienalga vai tas būtu Dievs vai Velns. Vampīri ir ļaunums un Luijs neparko nevēlas to uzskatīt par savu izvēli, viņam būtu ērtāk dzīvot, uzskatot, ka tas ir no augšas nolemts un viņam nav nekāda teikšana. Šeit vampīra iekšējā cīņa un meklējumi nekādi neatšķiras no cilvēka eksistences jēgas meklējumiem. Mēs meklējam savai dzīvei kādu augstāku jēgu, meklējam augstākas varas “pirkstu” dzīvē, lai varētu novelt atbildību no saviem pleciem.

Bez Luija, romānā liela loma vēl trim vampīriem: Lestatam, Klaudijai un Armandam. Lestats pārvērš Luiju, jo vēlas iegūt Luija plantāciju un naudu (vismaz tā domā Luijs). Viņiem ir sarežģītas pseido tēva – dēla attiecības. Lestatu tracina Luija jūtīgums, tai pašā laikā viņš Luijam neko nemāca, neskaidro un nepalīdz. Vēlāk Lestats pārvērš mazu meitenīti Klaudiju un viņi turpina dzīvot trijatā. Klaudija “izaug” par ļoti interesantu vampīru – mazas, skaistas meitenītes ķermenī ieslodzīts ass, gudrs un nežēlīgs prāts. Atšķirībā no Luija, viņa skaidri zina, ko vēlas, un nevilcinās rīkoties, lai savas vēlmes īstenotu. Armands ir viens no Parīzē sastaptajiem vampīriem, ap 400 gadus vecs, izsmalcināts un gudrs, kurš apbur Luiju un uz ilgu laiku kļūst par viņa kompanjonu.

Annas Raisas vampīri tāpat kā Brema Stokera Drakula guļ zārkos un saules gaisma tiem ir nāvējoša. Atšķirībā no Drakulas, viņus nevar nogalināt ar mieta ieduršanu sirdī, tomēr viņi ir daudz vieglāk ievainojami nekā “Krēslas” vampīri. Atšķirībā no visādām “Vampīra dienasgrāmatas” māņticībām, Raisas vampīri mājās iekļūst bez īpaša uzaicinājuma, arī māžošanās ar ķiploku virtenēm vai kaut kādiem augiem ap kaklu nepalīdz. Izskatās, ka pārvēršanos vampīrā “Vampīra dienasgrāmatas” autore precīzi nokopējusi no Raisas. Interesanti, ka ar laiku nemirstīgā dzīve var galīgi apnikt un zaudēt jēgu, un tad vampīrs vienkārši nozūd kaut kur nomirt (kas var notikt, ja viņš ilgstoši atsakās no ēšanas).

Lai gan vampīri būtībā ir vientuļnieki, tomēr turēties kopā pāros ir drošāk un izdevīgāk. Anna Raisa savus vampīrus nekad nenoved līdz intīmām attiecībām, tomēr tas, kas risinās vīriešu starpā un Luija un Klaudijas starpā ir tuvu tam. Jau izsenis vampīra “skūpsts” tiek uztverts erotiski un autore neminstinās šo erotisko noskaņu izplest kā plīvuru pāri visiem personāžiem un notikumiem. Viņa raksta barokāli krāšņi un gotiski tumši. Tekstu caurstrāvo asiņu garša, sveču gaisma, ēnas, mežģīnes un grezni audumi, glicīniju un krizantēmu smarža.

Luija rakstura dēļ man romānu lasīt nebija tik patīkami kā cerēju. Viņa filozofiski reliģiskos spriedelējumus nespēju uztvert tik dziļi, cik autore droši vien bija iecerējusi. Tomēr man patika apcerīgā noskaņa un Raisas radītie vampīri kā tādi – ievainojami, savās darbībās ierobežoti un dziļākajā būtībā nelaimīgi par savu eksistenci. Šo romānu varētu salīdzināt ar stipru un aromātisku portvīnu, ko baudīt maziem malkiem.

Vērtējums: 4/5

Mairita Gurova, gramatas.wordpress.com, 27.11.2013.