Eimija un pārējie cīnās par cilvēces glābšanu, bet varoņi
nezina, ka noteikumi ir mainījušies. Ienaidnieks ir pilnveidojies,
ir radusies jauna, tumša vara, un tās nākotnes vīzija ir vēl
šausminošāka par cilvēku izmiršanu. Lai Divpadsmit kristu, vienam
no izdzīvotājiem būs jāsamaksā visaugstākā cena. (no oficiālās
anotācijas)
Kā šo grāmatu gaidīja! Var, protams, vien minēt kā uztvertu otro
daļu, ja tā nebūtu tik ilgi jāgaida un svaigā atmiņā vēl būtu pirmā
daļa “Pāreja”.
Bet tagad mani (un ne tikai mani, twiterī pat izvērtās vairākas
diskusijas) pārņēma apjukums. Grāmatas beigas apjukumu gaisināja,
tomēr zināma vilšanās sajūta palika, jo gaidīju pirmās daļas
pamatīgo stāstījumu.
Šoreiz Kronins pēc īsa, Bībeles stilā sarakstīta ievada, kas ļauj
atsaukt atmiņā pirmās daļas notikumus (veikls gājiens, žetons par
to), aizved mūs atpakaļ uz Nulles gadu – vīrusainie sāk savu
uzvaras gājienu, cilvēki panikā mūk, armija mēģina kaut ko darīt.
Gandrīz pusi grāmatas lasītājs tiek mētāts no viena nepazīstama
personāža uz citu. Paši par sevi aprakstītie notikumi ir labi,
tomēr nav saprotams, kāpēc par tiem tagad būtu jālasa un vai šos
personāžus nepieciešams atcerēties.
Grāmatas otra puse tiek veltīta Pītera un Alīšas gaitām, parādās
arī Maikls (Elektroniņš), Eimija un vēl pāris “Pārejas” personāži.
Tomēr arī šeit notikumi ir fragmentāri. Beigās visi sižeta
pavedieni saplūst kopā Iekšzemē, kur atklājas dažu amorālu ļautiņu
vājprātīgais pasaules pārvaldīšanas plāns un notiek gala cīņa.
Beigas attaisno visu iepriekš saraustīto sižetu, personāži un
notikumi saliekas kopā smukā puzlē un top skaidrs, kāpēc tika
stāstīts par Lailu Kailu, Kitridžu, Horesu Gilderu, notikumiem
Laukā un visu pārējo. Viss iepriekš aprakstītais iegūst nozīmi un
jēgu. Atliek vien atviegloti nopūsties, ka Kronins tomēr zina, ko
dara.
“Divpadsmit”
aizvien jūtamākas Bībeles alegorijas un Dieva iejaukšanās, autors
liek varoņiem aizklīst filozofiskos prātojumos. Vīrusainie ir grēku
plūdi, Nulle antikrists, Divpadsmit – apustuļi? Seciniet paši, kas
ir Eimija. Cilvēki nespētu tikt galā ar savu izraisīto ļaunumu,
tāpēc vajadzīgs kāds augstāks spēks, lai izglābtu cilvēci. Tās,
protams, ir tikai manas un dažu citu lasītāju spekulācijas. Varbūt
autors iecerējis pavisam ko citu un līdzības ir tikai nejauša
sakritība. Taču augstāka spēka klātbūtne vienlaikus ir veids, kā
autoram atrisināt katastrofu un cerība varoņiem un lasītājiem, ka
kāds viņus sargā. Tomēr, savādā kārtā, “Divpadsmit” jūtama lielāka
bezcerība kā pirmajā daļā, jo autors divas reizes spilgti parāda,
kā viena cilvēku grupa bezkaislīgi izmanto otru cilvēku grupu kā
ēsmu savu mērķu sasniegšanai. Kāda un vai var būt cerība uz labāku
nākotni? “Vai ir kāds augstāks spēks, kam nav vienalga? Vai mēs
esam tā vērti, lai mūs glābtu?”
Emocionāli man “Pāreja” patika daudz labāk un pateikšu kāpēc.
Pirmajā daļā bija ļauts iepazīt personāžus, pavadīt kopā ar viņiem
laiku, slēpties, cīnīties, ceļot, sapņot un mīlēt. Stāstījumā bija
dvēsele un episkums. “Divpadsmit” pat pirmās daļas personāži šķiet
atsvešināti tēli gandrīz vai ikdienišķu notikumu plūdumā.
Notiekošajam ar Eimiju es vispār nesaskatīju nekādu loģisku
pamatojumu, bet iespējams, ka tas iegūs jēgu trešajā daļā. Ir vēl
citas lietas, kurām es nejutu īstu pamatojumu – Lailas spējas,
reakcija uz Greja asiņu dzeršanu, bet pieņemsim, ka vīruss ir ļoti
sarežģīts un dažāds vīrusa daudzums asinīs sniedz atšķirīgus
fantastiskus rezultātus. Zinātniekiem tur vēl būtu gadiem ko pētīt
un eksperimentēt.
Lineārs stāstījums triloģijā varētu mazināt lasītāju sūdzības par
saraustīto sižetu, bet autors, acīmredzot, iet savu ceļu. Ja no
“Pārejas” gaidījāt straujākus notikumu pavērsienus, vairāk
darbības, tad otrā daļa jums varētu patikt labāk (Asmo patika). Ja
jau pirmās daļas stāstījums šķita saraustīts, varu tikai minēt, ko
teiksiet par otro daļu. Neskatoties uz to, ka vēlējos savādāku
stāstīšanas veidu, no lasīšanas bija grūti atrauties. Tagad atliek
vien pacietīgi gaidīt trešo daļu, lai uzzinātu, kā viss
beigsies.
Vērtējums: 4/5
Mairita Gurova, gramatas.wordpress.com, 09.05.2014.