Eimija un pārējie cīnās par cilvēces glābšanu, bet varoņi nezina, ka noteikumi ir mainījušies. Ienaidnieks ir pilnveidojies, ir radusies jauna, tumša vara, un tās nākotnes vīzija ir vēl šausminošāka par cilvēku izmiršanu. Lai Divpadsmit kristu, vienam no izdzīvotājiem būs jāsamaksā visaugstākā cena. (no oficiālās anotācijas)

Kā šo grāmatu gaidīja! Var, protams, vien minēt kā uztvertu otro daļu, ja tā nebūtu tik ilgi jāgaida un svaigā atmiņā vēl būtu pirmā daļa “Pāreja”. Bet tagad mani (un ne tikai mani, twiterī pat izvērtās vairākas diskusijas) pārņēma apjukums. Grāmatas beigas apjukumu gaisināja, tomēr zināma vilšanās sajūta palika, jo gaidīju pirmās daļas pamatīgo stāstījumu.

Šoreiz Kronins pēc īsa, Bībeles stilā sarakstīta ievada, kas ļauj atsaukt atmiņā pirmās daļas notikumus (veikls gājiens, žetons par to), aizved mūs atpakaļ uz Nulles gadu – vīrusainie sāk savu uzvaras gājienu, cilvēki panikā mūk, armija mēģina kaut ko darīt. Gandrīz pusi grāmatas lasītājs tiek mētāts no viena nepazīstama personāža uz citu. Paši par sevi aprakstītie notikumi ir labi, tomēr nav saprotams, kāpēc par tiem tagad būtu jālasa un vai šos personāžus nepieciešams atcerēties.

Grāmatas otra puse tiek veltīta Pītera un Alīšas gaitām, parādās arī Maikls (Elektroniņš), Eimija un vēl pāris “Pārejas” personāži. Tomēr arī šeit notikumi ir fragmentāri. Beigās visi sižeta pavedieni saplūst kopā Iekšzemē, kur atklājas dažu amorālu ļautiņu vājprātīgais pasaules pārvaldīšanas plāns un notiek gala cīņa. Beigas attaisno visu iepriekš saraustīto sižetu, personāži un notikumi saliekas kopā smukā puzlē un top skaidrs, kāpēc tika stāstīts par Lailu Kailu, Kitridžu, Horesu Gilderu, notikumiem Laukā un visu pārējo. Viss iepriekš aprakstītais iegūst nozīmi un jēgu. Atliek vien atviegloti nopūsties, ka Kronins tomēr zina, ko dara.

“Divpadsmit” aizvien jūtamākas Bībeles alegorijas un Dieva iejaukšanās, autors liek varoņiem aizklīst filozofiskos prātojumos. Vīrusainie ir grēku plūdi, Nulle antikrists, Divpadsmit – apustuļi? Seciniet paši, kas ir Eimija. Cilvēki nespētu tikt galā ar savu izraisīto ļaunumu, tāpēc vajadzīgs kāds augstāks spēks, lai izglābtu cilvēci. Tās, protams, ir tikai manas un dažu citu lasītāju spekulācijas. Varbūt autors iecerējis pavisam ko citu un līdzības ir tikai nejauša sakritība. Taču augstāka spēka klātbūtne vienlaikus ir veids, kā autoram atrisināt katastrofu un cerība varoņiem un lasītājiem, ka kāds viņus sargā. Tomēr, savādā kārtā, “Divpadsmit” jūtama lielāka bezcerība kā pirmajā daļā, jo autors divas reizes spilgti parāda, kā viena cilvēku grupa bezkaislīgi izmanto otru cilvēku grupu kā ēsmu savu mērķu sasniegšanai. Kāda un vai var būt cerība uz labāku nākotni? “Vai ir kāds augstāks spēks, kam nav vienalga? Vai mēs esam tā vērti, lai mūs glābtu?”

Emocionāli man “Pāreja” patika daudz labāk un pateikšu kāpēc. Pirmajā daļā bija ļauts iepazīt personāžus, pavadīt kopā ar viņiem laiku, slēpties, cīnīties, ceļot, sapņot un mīlēt. Stāstījumā bija dvēsele un episkums. “Divpadsmit” pat pirmās daļas personāži šķiet atsvešināti tēli gandrīz vai ikdienišķu notikumu plūdumā. Notiekošajam ar Eimiju es vispār nesaskatīju nekādu loģisku pamatojumu, bet iespējams, ka tas iegūs jēgu trešajā daļā. Ir vēl citas lietas, kurām es nejutu īstu pamatojumu – Lailas spējas, reakcija uz Greja asiņu dzeršanu, bet pieņemsim, ka vīruss ir ļoti sarežģīts un dažāds vīrusa daudzums asinīs sniedz atšķirīgus fantastiskus rezultātus. Zinātniekiem tur vēl būtu gadiem ko pētīt un eksperimentēt.

Lineārs stāstījums triloģijā varētu mazināt lasītāju sūdzības par saraustīto sižetu, bet autors, acīmredzot, iet savu ceļu. Ja no “Pārejas” gaidījāt straujākus notikumu pavērsienus, vairāk darbības, tad otrā daļa jums varētu patikt labāk (Asmo patika). Ja jau pirmās daļas stāstījums šķita saraustīts, varu tikai minēt, ko teiksiet par otro daļu. Neskatoties uz to, ka vēlējos savādāku stāstīšanas veidu, no lasīšanas bija grūti atrauties. Tagad atliek vien pacietīgi gaidīt trešo daļu, lai uzzinātu, kā viss beigsies.

Vērtējums: 4/5

Mairita Gurova, gramatas.wordpress.com, 09.05.2014.